Kristapa lēmums saimniekot pašam nav bijis viens konkrēts brīdis vai pēkšņa atklāsme. Dzimtas īpašums ar laukiem un dabu viņa apziņā dzīvojis kopš bērnības. “Tas kādreiz būs tavs,” viņam reiz teikts. Taču, kad pienāca laiks šo mantojumu pārņemt, realitāte izrādījās daudz skarbāka nekā romantiskās bērnības atmiņas.

Birzgalē viņš mantoja nevis sakoptu saimniecību, bet siltumnīcu drupas. “Kā es smejos – izputējusi muiža. Diemžēl zelta podu neatstāja,” viņš saka. Īpašums pēc padomju laika bija atgūts, taču viss bija jāsāk no nulles. Pirmais solis bija simbolisks un reizē ļoti praktisks – savā dzimšanas dienā Kristaps sarīkoja talku, aicinot palīgā studiju biedrus no Bulduriem. No pusmetru bieza zemes slāņa tika rakti ārā veco siltumnīcu pamati. “Kā arheologi,” viņš smejas. Šaubas par izvēlēto ceļu piemeklējušas ne reizi vien, īpaši brīžos, kad līdzekļu trūkums kavējis attīstību. Tomēr atkāpšanās variants vairs netiek apsvērts – šī ir viņa vieta un viņa atbildība.

“Man gribas zināt pēc iespējas vairāk savā nozarē. Zinu, ka visu nekad nezināšu, bet man kauns, ja kaut ko nezinu,” viņš atklāj. Kristaps ir mācījies Bulduros par parku un dārzu veidotāju, vēlāk studējis Nīderlandē, bet pirmo vērtīgo praktisko pieredzi guvis, strādājot vietējā stādaudzētavā. Zināšanas viņš krājis ne tikai studijās un darbā, bet arī pašmācībā, nepārtraukti sekojot nozares aktualitātēm digitālajā vidē.

Mācības, kas nāk ar pieredzi

Uzsākot darbu savā siltumnīcā, Kristaps ātri sapratis – teorija un realitāte nav viens un tas pats. Pirmās kļūdas nākušas jau pirmajā sezonā. Lielākā – pārcentība. Izaudzēts par daudz, cerot, ka vecie klienti paši atnāks. Neatnāca. Taču vēl smagāka par kļūdām ir neparedzamība – zem sniega iebrucis siltumnīcas jumts, vētra norāvusi konstrukcijas, piedzīvots arī ugunsgrēks. “Esmu veiksmīgs neveiksminieks,” Kristaps pasmaida, neslēpjot darba sūrumu. Ar gadiem sapratis – visam pamatā ir pacietība. “Nekas nenotiek uzreiz. Kļūdu labojumi nereti iespējami tikai nākamajā sezonā.”

“Rasu Dārzniecība” ir ģimenes saimniecība, kurā Kristaps strādā kopā ar māsas Ievas ģimeni, un tās apgrozījums sasniedz aptuveni 50 tūkstošus eiro gadā. Jākonkurē ar lielajiem uzņēmumiem un jāstartē iepirkumos, kur bieži uzvar zemākā cena. Šogad plānota sadarbība ar Valmieru, Salacgrīvu, Vecumniekiem, Lielvārdi.

Lai gan pircēji visvairāk iepērkas maijā, patiesībā sezona sākas jau oktobrī – ar rūpīgu plānošanu. Līdz mēneša beigām jāzina, ko, cik un kāpēc audzēs. Profesionālās sēklas jāpasūta laikus, jo ziemā sākas deficīts. Janvārī sākas kurināšana. Ja temperatūra noslīd zem mīnus sešiem grādiem, tas vairs nav joks – tas ir sals. Pēdējos četros gados kurināt nācies līdz pat maija sākumam. Automātisku sistēmu nav – viss notiek ar rokām. Februārī sākas kūdras atkausēšana, zemes jaukšana, podiņu pildīšana. Ap februāra vidu startē jutīgo augu sezona – tiek piķētas begonijas un petūnijas, kas bieži ir licencēti jaunstādi, un ir jāmaksā par šo intelektuālo īpašumu. Siltumnīcā pamazām rindojas arī baklažāni, paprikas un citi dārzeņu stādi. Vēlāk atraitnītes tiek rūdītas ārā – Kristaps negrib pārdot tikko no siltumnīcas iznestu, nenorūdītu augu. “Būtībā atraitnīšu dzīves cikls ir līdz Jāņiem,” viņš saka. Ja jāizvēlas, zaudējumus viņš uzņemas pats, bet pircējam augs kalpos ilgāk – nereti pat nākamajā gadā. Līdz maijam turpinās piķēšana, bet maija vidū podos jau tiek liktas krizantēmas rudens tirdzniecībai.

Pavasara trakums un krāsu prieks

Maijs ir intensīvākais mēnesis – sākas tirgi, kas turpinās līdz pat valsts svētkiem. Kristapa dalība tirgos aptver apmēram 70 kilometru rādiusu: Ogres tirgū viņš biežāk ir rudenī ar ziemcietēm, bet regulāri tirgojas Grīvas pusmuižas tirdziņā, dodas uz Čiekurkalnu Rīgā, Aizkraukli un citiem gadatirgiem. 
Kristaps novērojis – latvietis visvairāk pērk kapiem un svecīšu vakariem. “Par kapiem domā vairāk nekā par savu sētu,” viņš secina. Ir arī ilggadējie klienti, kuri uz dārzniecību atbrauc kā pie drauga. Kristaps atklāj, ka dažkārt cilvēkus atceras pēc augiem: “Gaidu – domāju, vai šogad brauks tas, kas parasti pērk bakopas?”

Par saviem mīļākajiem augiem Kristaps sauc heihēras un bruneras – to izteiksmīgā lapojuma dēļ –, kā arī dažādas vasaras puķes, kurām piemīt tūlītējs, acīm redzams skaistums. Latvijā zaļā sezona ir īsa, tāpēc, viņaprāt, dārzos vajag krāsas un efektu. “Gribas, lai ir “vau efekts” jau no attāluma. Kā tautumeita uz estrādes skatuves,” viņš trāpīgi salīdzina. Un “Rasu Dārzniecībā” patiešām ir, no kā izvēlēties – sezonā te pieejamas līdz pat 80 dažādu ziemciešu šķirņu un vairāk nekā 100 vasaras puķu šķirņu.

“Man patīk pats audzēšanas process – esmu pacietīgi nepacietīgs,” saka Kristaps. “Es nevarētu audzēt kokus, kuriem gadiem jāaug, līdz redzams rezultāts. Man patīk iesēt sēklu un jau pēc pāris mēnešiem redzēt, kā no maza stādiņa izaug kupls, ziedošs pods.” Viņam svarīgs ir tas brīdis, kad ieguldītais darbs pārtop redzamā rezultātā. Mīļākais no gadalaikiem ir pavasaris, kas saistās ar dzīvību – viss mostas, sākas sēšana un stādīšana, un līdz ar katru sēklu zemē tiek iesēta arī cerība, ka šī būs labāka sezona.

Zīmols ar dvēseli un saknēm zemē

Kristapa Facebook lapai šobrīd ir gandrīz deviņi tūkstoši sekotāju. Sākumā tā bijusi apzināta izvēle – bez reklāmas mazā saimniecība Birzgales mežmalā vienkārši paliktu nepamanīta. Taču ar laiku sekotāji pievienojušies dabiski, un daudzi šodien seko ne tikai dārzniecības jaunumiem, bet pašam Kristapam. Viņš dalās gan praktiskos padomos, iedrošinot citus pievērsties dārzkopībai, gan atklāti stāsta par neveiksmēm. “Manī nav latviskā – ja man nosprāga govs, lai kaimiņam ar’. Es ticu, ka labais pievelk labo,” viņš saka un piebilst, ka pamatotā kritikā ieklausās. No saviem sekotājiem viņš iemācījies ko būtisku – nav jākaunas būt tādam, kāds esi.

Nereti viņam nākas sastapties ar stereotipu, ka ar dārzniecību nodarbojas tikai sievietes. Pircēji atbrauc un jautā, kur ir saimniece, vai gadatirgos pieņem, ka viņš droši vien ir “tikai pārdevējs”. Taču šis priekšstats ātri vien tiek lauzts. “Kristap, kad tu stāsti par augiem, tā ir mūzika manām ausīm,” nereti viņam teikušas klientes. Ir arī tādi, kuri uz tirgu vai dārzniecību atbrauc ne tikai pēc stādiem, bet pēc sarunas un padoma.

Nākotnē Kristaps vēlas pakāpeniski atjaunot visu siltumnīcu kompleksu, modernizēt apkuri un laistīšanas sistēmas, sakārtot apkārtējo vidi. Šobrīd apkurināmā platība ir ap 360 kvadrātmetru, bet iecere ir sasniegt aptuveni 1200. Tomēr viņa mērķis nav kļūt par milzu saimniecību. “Gribu saglabāt dvēseli. Lai pašiem pietiek un vēl kādam var dot,” viņš saka.

Kamēr ārā vēl snieg, Kristapa siltumnīcā pretī gaismai stiepjas pirmās prīmulas un neaizmirstulītes. Dārzniecības sauklis “Zeme smejas caur ziediem” šeit nav tikai skaista frāze – tā ir pacietība, darbs un piederība dzimtas zemei. Tā ir pārliecība, ka arī no drupām var atkal uzplaukt dzīvība. “Būs grūti, iespējams, divreiz grūtāk, nekā sākumā šķiet,” Kristaps saka tiem, kuri domā par savu dārzniecību. “Bet tas gandarījums, kad tev sanāk, – to nevar aprakstīt.”