Lielu daļu atkritumu patiešām ir iespējams sekmīgi nošķirot – metālu pie metāla, stiklu pie stikla – un ražot atkal jaunus produktus. To sekmē Eiropas Savienības regulas, piemēram, nosakot, ka pat automašīnu ražošanā jāizmanto atgūtie materiāli. Taču iespējas otrreizēji pārstrādāt atkritumu kaudzes ir ievērojami lielākas, nekā tas tiek darīts Latvijā. Atkritumus iespējams pārstrādāt elektrībā un siltumenerģijā. Jau gadiem tas tiek darīts Rietumeiropā. Savulaik par šāda objekta lietderību šī raksta autoram bija iespēja pārliecināties klātienē, apmeklējot Vācijā kompānijas «Remondis» uzbūvēto atkritumu dedzinātavu Saksijas-Anhaltes federālajā zemē, līdzās nelielajai Štasfurtes pilsētiņai. Objekta sirds ir kurtuve, tāda kā milzu halle ar ērģelēm iekšpusē. Un tā spēj sadedzināt 380 tūkstošus tonnu atkritumu gadā. Karstums tiek novadīts uz tvaika turbīnām. Tvaiku izmanto līdzās esošā sodas ražotne. Elektrība nonāk tīklā. Savukārt pelni, kas pēc atkritumu sadedzināšanas veido ap 10–20% no sākotnējā tilpuma, lielākoties tiek izmantoti ceļubūvē. Un tikai niecīga daļa tiek noglabāta kā bīstami atkritumi.

Tikmēr pie mums šāda saprātīga atkritumu apsaimniekošanas metode tiek bremzēta un sistemātiski diskreditēta, tajā skaitā politisku apsvērumu dēļ. Līderību sabiedrības iebiedēšanā ar stāstiem, ka atkritumu dedzinātavas visus saindēs, no radikālām vides organizācijām un «Progresīvajiem» šobrīd pārņēmušas atklāti prokremliskās partijas «Suverēnā vara», «Apvienība Jaunlatvieši» un «Latvijas krievu savienība». Un tās nestāsta, ka tieši nešķirotu atkritumu kalni poligonos piesārņo gaisu un gruntsūdeņus. Toties stāsta, ka mūsdienu tehnoloģijas ar modernām dūmgāzu filtrācijas un attīrīšanas sistēmām nekam neder. Janvārī rīkotās sabiedriskās apspriešanas bija kupli apmeklētas un ātri vien pārvērtās skaļos balagānos ar kliegšanu un apsaukāšanos. Kopumā tas izskatās pēc koordinētas kampaņas.

Kas, kā un kur jāpārstrādā

Atbilstoši Eiropas Savienības prasībām un Latvijas plāniem, līdz 2035. gadam atkritumu apsaimniekošanā ir jāpanāk šāda proporcija: 65% sadzīves atkritumu jāpārstrādā, ne vairāk kā 10% – jāapglabā, bet 25% ir sadedzināmi, pārstrādājot tos enerģijā. Kā skaidro Valsts vides dienesta Atkritumu aprites departamenta direktors Atis Treijs – tieši šis sadedzināšanas un reģenerācijas posms pie mums izpaliek, tāpēc apsaimniekotāji dedzināmus atkritumus ir spiesti vest uz Lietuvu un Igauniju, kur dedzinātavas sekmīgi strādā un pēc būtības – vidi attīra no piesārņojuma, nevis to piesārņo.

Šobrīd Latvijā ierobežotas iespējas sadedzināt atkritumus ir trijās vietās: 

1) Cementa fabrikā Brocēnos sadedzinātā degmateriāla pelni tiek izmantoti cementa ražošanas procesā. Tādēļ attiecībā uz kurināmo ir paaugstinātas kvalitātes prasības. Tam jābūt sausam, ar augstu siltumspēju. Piemēram, riepas ļoti labi der. Pirms vairākiem gadiem te sadedzināts Inčukalna sērskābā gudrona dīķu saturs, sajaukts ar importētu atkritumu materiālu (RDF). Bet nešķirotus un mitrus atkritumus te dedzināt nevar. 

2) Šķirotu atkritumu sadedzināšanai piemērota Jelgavas koģenerācijas stacija. Taču par atkritumiem dabas resursu nodoklis šobrīd tiek piemērots dubulti, tādēļ uzņēmumam ir izdevīgāk iepirkt un sadedzināt šķeldu, nevis atkritumus.

3) Nelielā apjomā atkritumi ir sadedzināmi arī Ventspils siltumuzņēmuma koģenerācijas stacijas kurtuvē. Agrāk no pārstrādātajiem atkritumiem saražoto kurināmo, kas vizuāli atgādina pelēkas krāsas šķeldu, ventspilnieki veda uz Brocēniem. Tagad to izmanto paši.

Divi konkurējoši projekti procesā

Tādas specifikācijas dedzinātavas, ar jaudu, kas risinātu Rīgas reģiona atkritumu pārbagātības problēmu, šobrīd Latvijā nav. Izpētes procesā ir divi ar atkritumu reģenerāciju saistīti projekti. Viens – Aconē, Salaspils novadā, darbības ierosinātājs: SIA «Gren Latvija». Tas pats, kam pieder koģenerācijas stacija Jelgavā. Otrs – Ropažu novadā, darbības ierosinātājs: SIA «Vides resursu centrs», kas saistīts ar uzņēmumu «CleanR». Palūkojoties kartē, redzams ka abi objekti atrodas salīdzinoši tuvu viens no otra. Starpā vien pāris kilometri. Viens tuvāk TEC 2, otrs pie Rīgas preču stacijas, un abi – izteikti rūpnieciskajā zonā. Taču uzreiz jāpaskaidro, ka projekti ir savstarpēji konkurējoši. Uzbūvēts tiks viens no abiem, jo to nosaka biznesa loģika.

Valsts vides dienesta pārstāvis Atis Treijs skaidro, ka diviem spēlētājiem Rīgas reģionā pietrūktu sadedzināmu atkritumu. Savukārt atkritumu imports mūsu valstī ar atsevišķiem izņēmumiem ir aizliegts un nav vēlams no vides interešu viedokļa. Otrs iemesls ir Rīgas ierobežotā iespēja paņemt pretī saražoto siltumu. No vienas atkritumu reģenerācijas stacijas var, bet divas jau būtu par daudz.

Pašlaik Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra tiek īstenota abiem projektiem – kurš izrādīsies labāks, tīrāks, drošāks un finansiāli izdevīgāks, tas arī virzīsies tālāk. Galavārds te būs sakāms iesaistītajām pašvaldībām.

IECERĒTĀS DARBĪBAS APRAKSTS

(No IVN ziņojuma)

Aconē, Salaspils novadā 

Ierosinātājs: SIA «Gren Latvija» (pieder ārzemju kompānijai Gren Oy).

Paredzētās darbības ietvaros SIA «Gren Latvija» ir iecerējis izbūvēt jaunu atkritumu reģenerācijas staciju siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai, kā kurināmo izmantojot šķirotus, nebīstamus, citai pārstrādei nederīgus atkritumus. Reģenerācijas iekārtas plānotā jauda ir līdz 200 000 tonnu gadā. Plānotā koģenerācijas stacijas siltuma jauda: 50–70 MW un elektriskā jauda 15–20 MW. Izdedžu un pelnu daudzums veidos 20–29% no kurināmā masas.

Ropažu novadā 

Ierosinātājs: SIA «Vides resursu centrs» (patiesais labuma guvējs Guntars Kokorevičs).

Paredzēts izbūvēt jaunu koģenerācijas iekārtu siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai un ar to saistīto infrastruktūru. Kā pamatkurināmo izmantos no atkritumiem iegūtu nebīstamu kurināmo. Kurināmā patēriņš paredzēts līdz 143 000 tonnu gadā. Koģenerācijas iekārtā var saražot siltumenerģiju aptuveni 404 GWh/gadā un elektroenerģiju aptuveni 126 GWh/gadā. 

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments