Ņemot vērā, ka dievnams atrodas uz tā sauktā Āpšu kalniņa, tad to ziemas sniegotajā laikā regulāri ekspluatē pilsētas blakus esošo kvartālu bērni, kuri vizinās ar ragaviņām un šļūcamajiem dēļiem no kalniņa lejā. Mums nebūtu žēl ļaut bērniem šos ziemas priekus baudīt, taču katru ziemu nākas sastapties ar dažiem nepatīkamiem incidentiem no bērnu un viņu vecāku bezkaunīgās attieksmes pret dievnama teritorijas apstādījumiem un inventāru, kas tiek bojāts. Personīgi esmu cīnījies pret dažiem pieaugušajiem bērnu vecākiem, kuri ar kājām spārdīja iepriekš uzstādīto pagaidu nožogojumu, ko bieži nācās labot. Bija pat jāsauc Pašvaldības policija, jo draudzes āra tualete arī tiek bieži demolēta, nolauzti apstādījumi. Taču šogad mūsu pacietības mērs ir pārpildīts pēc bērnu kārtējiem nedarbiem. Savā visatļautībā bērni ir iedomājušies, ka viņi drīkst visu, var ienākt svešā privātīpašumā un demolēt visu, ko iedomājas kā savējo.
15. februārī pēc svētdienas dievkalpojuma es dievnamā paliku kā parasti vēl palūgties privāti klusumā, kad izdzirdēju aiz dievnama altārsienas ārā cirtienu trokšņus. Es izskrēju ārā pa durvīm un ieraudzīju divus puišeļus ap 8–10 gadiem, kuru vārdus arī tagad zinu, kuri ar sniega lāpstiņām mūsu teritorijā augošajām eglēm cirta zarus, lai tos iebāztu jau izveidotajā «štābiņa» nojumē zem egļu apakšzariem. Kad es to konstrukciju apsekoju, tad ieraudzīju, ka tur uz sniega zem zaru nojumes bija uzklāts pat sarkans tepiķis un savilktas ūdens pudeles, spainīši, ar kuriem tika uzliets uz uzkalniņa, lai ierīkotu sev slidtrasi. Šie un citi bērni bija nocirtuši vairākām eglēm visus zarus, atstājot tikai plikus stumbrus. Vienai blakus augošajai jauneglei bija līdz pusei iecirsts stumbrs. Kad ieraudzīju arī mūsu jauniestādīto kuplo eglīti, ko pirkām par naudu un ko draudze un es personīgi iestādījām draudzes tualetes priekšā, mana sirds sažņaudzās, jo visi skaistie zariņi bija nocirsti un galotne nolauzta… Kāds barbarisms no šo mazo mežoņu puses! Bet sašutums vēl lielāks ir par šo bērnu vai citu bērnu vecāku bezatbildību, kuri, tur vizinot savus mazos draugus, to visu redzēja, bet nemaz pat neaizrādīja tiem huligāniem, kuri veica tādus vandalismus. Kā var mierīgi vizināties, redzot, ko dara sveši bērni, kuri demolē draudzes egles un tualeti? Vai tiešām šiem pieaugušajiem, kuri tur regulāri iet garām pa ceļu, būtu vienalga, ja šie bez uzraudzības atstātie bērni sāktu demolēt viņu mājas teritorijas apstādījumus un inventāru? Esam jau pieraduši, kad pie blakus esošajiem kapiem veselus trīs gadalaikus tusojas vietējie jaunieši un narkomāni, kuri zem esošās nojumes regulāri pa vakariem un citreiz visu nakti dzer, pīpē, skaļi mauro un traucē gulēt. Bija reiz pat Jaungada nakts dāvana – mūsu dīķī ievilkta sabiedriskā tualete no kapsētas stāvlaukuma, bija aizdedzināts iežogojums atkritumu tvertņu novietošanas vietā. Bet, kad vandalismu sāk darīt bērni, – tas jau ir par traku. Tos divus puišeļus, kurus noķēru pie egļu demolēšanas 15. februārī, es centos vest pie prāta un brīdināt par sekām, jo tas varētu būt sodāms vandalisms. Es viņus atlaidu, bet izsaucu arī Pašvaldības policiju, kas izveda ar tajā brīdī uz kalniņa esošajiem bērniem pārrunas un brīdināja, lai tas neatkārtotos, jo tad vainīgo «varoņu» vecākiem būs jāmaksā sods. Taču tas dažus pārgalvīgus «barvežus» D., R., R., M. un citus neapstādināja, un pagājušajā svētdienā pēc dievkalpojuma es veicu kārtējo reidu, kad atkal pieķēru divus bērnus, kuri bija uzrāpušies uz egļu zariem un lēkāja pa tiem pie jau pusnojauktā «štābiņa». Reāli es biju arī nobažījies par šo un citu bērnu drošību, jo gadījumā, ja paslīdētu bērnam kāja un viņš kristu lejā, tad varētu uzkrist uz nocirsto puszaru asajām malām un uzšķērdēt vēderu vai izdurt sev acis, vai arī gūt smagas traumas. Un kas tad būtu atbildīgs par šādiem negadījumiem, vai draudze, vai prāvests? Tā ir pilnīga bezatbildība no šādu savvaļā palaisto bez uzraudzības bērnu vecāku puses!!! Un tad ieraudzīju pa pagājušo nedēļu (pēc policijas reida) paveiktos jaunos postījumus āra tualetē, kur pārgalvīgie demolētāji bija vizinājušies uz durvīm un tās izlauzuši. Pašā tualetē ir izsisti jau agrāk logi, bet šoziem tualetes iekšsienas apzīmētas ar grafītiem, iekšā samesti egļu zari; esam izvilkuši no grīdas poda cauruma arī bērnu ragaviņas, kas tur tika iestūķētas. Blakus tualetei esošais metāliska sieta žodziņš arī ir nospārdīts zemē, kas vēl pirms nedēļas bija pusvertikālā stāvoklī. Ir jābrīnās par tādu kultūras un audzināšanas trūkumu ģimenēs. Pa dievnama logu ieraudzīju arī iepriekšējā svētdienā (22. februārī) vienu divpadsmitgadīgo (ja nesameloja) zēnu M., kurš ielīda zem dzīvības koka zariem dievnama labajā pusē un pīpēja. Kad izskrēju ārā, es izvedu ar viņu nopietnas pārrunas. Sāku domāt, kādiem tad nolūkiem dažiem no šādiem bez vecāku kontroles atstātiem bērniem bija vajadzīgi tādi «štābiņi» un «bāzes», kādas veselas trīs atklāju caur pašu bērnu parādītajām vietām, kur zem tiem kociņiem arī ir izcirsti zari, lai būtu iespējams labāk slidināties lejā no kalniņa…
Lūk, ar kādām problēmām nākas sastapties katoļu dievnama teritorijā, aizsargājot to no bērnu un pieaugušo postījumiem, kas šogad pārauga īstā vandalismā. Piedāvāju to labāk pašiem apskatīt pievienotajās bildēs. Draudze grib sakārtot un aizsargāt savu dievnama teritoriju, ko bez pašvaldības palīdzības mēs nespējam. Diemžēl šajā jautājumā draudze jau 10 gadus nav uzklausīta no bijušās un arī tagadējās pašvaldības, kas neļauj pozitīvi atrisināt draudzes teritoriālos jautājumus. Cik žēl, ka neviens no šiem uzrunātajiem bērniem ne reizi nav ienācis dievnamā, kura teritorijā viņi uzturas un rotaļājas, lai saprastu, ka tā tomēr ir īpaša vieta, kas ir sakrāla, pret kuru ir jābūt arī kaut kādai godbijībai. Protams, ja bērnu vecāki nekad paši neienāk dievnamā un neparāda to arī saviem mazajiem draugiem, tad viņu sirdīs arī izveidosies dziļas vienaldzības priekšstats par baznīcu kā tādu, un grūti tad sagaidīt kādu ticības iedīgli šo bērnu dvēselēs, ja dievnama laukums priekš viņiem ir tikai rotaļu vieta, kur var darīt visu pēc saviem uzskatiem un patikas.
Mīļie vecāki! Daudzi jūsu bērni pat nav vēl nokristīti, kaut jums blakus ir savs dievnams un iespēja dot bērniem ticības dzīvi. Jūs esat atbildīgi Dieva priekšā par jūsu bērnu arī kristīgu audzināšanu, bet to jūs varat dot viņiem vispirms ar savu ticības personīgo piemēru. Tāpēc aicinu pārdomāt, ko dara jūsu bērni, kuru vārdus mēs jau zinām, bet ceram, ka jūs nopietni pārrunāsiet ar viņiem šos jautājumus un palīdzēsiet viņiem kļūt labākiem, izskaujot no viņu mazajām sirsniņām to uz ielas iegūto ļaunumu, kas tad arī izpaužas šādos vandalisma darbos. Palīdziet saviem bērniem kļūt par labiem cilvēkiem un kristiešiem! Izpildiet savu kristīgo pienākumu pret 4. Dieva bausli – nodrošiniet saviem bērniem kristīgu audzināšanu, tad arī jūs paši vecumdienās saņemsiet no saviem lielajiem bērniem cieņu un mīlestību, ko paredz šis bauslis: «Tev būs savu tēvu un māti godā turēt!» Mūsu dievnama durvis ir atvērtas katram labas gribas cilvēkam, kurš meklē Dievu. Tikai vajag atvērt savas sirds durvis Jēzum. Labprāt jums palīdzēsim ticības meklējumos! Iedrošinu ienākt!
