Jau vairāk nekā 25 gadus SIA «Ogres rajona slimnīca» strādā ar peļņu, nodrošinot medicīnas iestādi ar nepieciešamo personālu un aparatūru, lai sniegtu plašu pakalpojumu klāstu iedzīvotājiem. Visus šos gadus slimnīcu vada Dainis Širovs. Viņš ir arī praktizējošs ķirurgs – traumatologs ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi. Šī pieredze ir ietekmējusi viņa vadības stilu, balstot to uz precizitātes, augstas profesionālas atbildības un efektīvas lēmumu pieņemšanas principiem, kas ir būtiski gan ķirurģijā, gan vadot slimnīcu. 

– Kā sākās jūsu ceļš medicīnā?

– Medicīnā esmu no 1987. gada. Mana izvēle bija dabiska – mamma strādāja par stomatoloģi Lielvārdes poliklīnikā, un mēs dzīvojām otrajā stāvā virs poliklīnikas. No bērnības redzēju, kas notiek apkārt – burtiski dzīvoju medicīnā. Arī mana vecāmāte bija ārste, tāpēc tas ir kā dinastijas turpinājums.

No 1987. līdz 1992. gadam strādāju Madonas slimnīcā par ķirurgu, jo tobrīd Ogres slimnīcā nebija vietu. No 1992. gada strādāju Ogres slimnīcā. Esmu ieguvis ne vien ķirurga, bet arī traumatologa sertifikātu, un esmu strādājis visos līmeņos – no sanitāra un virtuves strādnieka slimnīcā līdz ārstam. Man ļoti palīdzēja arī pieredze ārvalstīs – 1995. gadā uz pusotru mēnesi biju Jeila Universitātes slimnīcā Amerikas Savienotajās Valstīs pie profesora Kegi un vairākas reizes esmu bijis Vācijas klīnikās, kur apguvu endoprotezēšanu, – tas kopumā paplašināja redzesloku, dodot ieskatu, kā jāstrādā veselības aprūpes iestādei. 

– Kāpēc izvēlējāties ķirurģiju? Vai atceraties savu pirmo operāciju? 

– 4. kursā izgāju praksi Ogres slimnīcā. Sākotnēji domāju kļūt par terapeitu, bet bija jāiziet ķirurģijas cikls, kur saskāros ar Dr. Rudzātu, Dr. Birkhānu un Dr. Birkenbergu. Kolēģi mani ņēma līdzi uz operācijām, un tā ieinteresējos. No tā brīža sapratu – būšu ķirurgs, tikai ķirurgs.

– Tagad esat ne vien ķirurgs – ārsts traumatologs, bet arī Ogres slimnīcas vadītājs un labs saimnieks. Kā par tādu var kļūt? 

– Nenoliegšu – Ogres slimnīca strādā pietiekami efektīvi, un tas ir daudzu gadu darbs – esam nodrošinājuši visas sistēmas un visu nepieciešamo, darām maksimāli daudz paši, neiegādājoties ārpakalpojumus. Paši katru dienu ēdinām aptuveni 200 cilvēku. Mums ir sava rentgena izmeklējumu sistēma, vēl jo vairāk – savas rentgena iekārtas esam izvietojuši ne tikai Ogrē, bet arī Lielvārdē un Ikšķilē. Esam domājuši arī par šāda kabineta izveidi Madlienā, ja kāds vietējais iedzīvotājs būtu gatavs trīs gadu laikā apgūt šo specialitāti un tur strādāt.

Mums ir arī pašiem sava laboratorija, sava katlumāja un tehnika, ar kuru ziemā tīrām sniegu, vasarā sakopjam celiņus. Mums ir savs saimnieciskais dienests, kas veic remontdarbus slimnīcas iekštelpās un ārtelpā. Mums ir arī divas skābekļa ražotnes un arī sava veļas māja – katru mēnesi izmazgājam sešas tonnas veļas gan slimnīcai, gan pansionātam, un tam visam ir ekonomiskais efekts – spējam maksāt konkurētspējīgas algas personālam un attīstīties. 

– Vai slimnīcas vadībā kaut kādā mērā ir palīdzējusi ķirurga darba pieredze? 

– Ķirurģija ir ļoti grūts darbs. Steidzamu operāciju laikā jāpieņem neordināri lēmumi. Katra operācija var būt pārsteigumiem pilna. Iespējams, arī tas devis skatu uz dzīvi un palīdz vadīt iestādi.

Ogres slimnīcā strādāju kopš 1992. gada, bet to vadu kopš 1999. gada. Kad sāku vadīt, slimnīca bija lielos parādos, ar ļoti sliktu infrastruktūru, faktiski tuvu bankrotam. Bija nepieciešamas nopietnas pārmaiņas. Slimnīcas darbinieki mani ievēlēja par slimnīcas galveno ārstu – tajā laikā vēl nebija valdes priekšsēdētāja amata.

Pusotra gada laikā izdevās atbrīvoties no parādiem. Lai attīstītu infrastruktūru, jo valsts tolaik finansēja galvenokārt lielās slimnīcas, mēs sākām būvēt paši.

2010. gadā pabeigtais piecstāvīgais slimnīcas korpuss tika sākts būvēt no mūsu līdzekļiem, Eiropas fondi veidoja tikai 40% finansējuma. Jaunais korpuss aprīkots arī par mūsu līdzekļiem – ar attiecīgu aparatūru, rentgeniekārtu, sonoskopiem, monitoriem un visu pārējo, kas nepieciešams. Arī lielākās tehniskās vienības, piemēram, magnētiskā rezonanse, iegādātas no mūsu peļņas. 

Iepriekšējās Internās nodaļas telpās Turkalnes ielā 15 izveidots pansionāts, kur šobrīd dzīvo 98 klienti. 

Esam panākuši, ka dzemdību skaits Ogrē ir lielāks nekā daudzās reģionālajās slimnīcās, piemēram, Daugavpilī, Jēkabpilī, Ventspilī, Rēzeknē. Es to uzskatu par ļoti lielu slimnīcas panākumu. Process iesākās pirms septiņiem – astoņiem gadiem, kad uzrunājām vairākas jaunās ginekoloģes, kuras studēja rezidentūrā, aicinot nākt strādāt Ogrē. Faktiski paši sev izaudzinājām jauno maiņu. Tad vēl atnāca strādāt dakteris Andris Blimhens, un šobrīd esam ļoti labi nokomplektēti, un šeit laist pasaulē bērniņus izvēlas ne tikai māmiņas no Ogres novada, bet arī Pierīgas un kaimiņu novadiem. Liela loma tajā ir arī slimnīcas izbūvētajai jaunajai Dzemdību nodaļai. 

Lai piesaistītu ārstus, ieguldījām līdzekļus arī bijušās poliklīnikas ēkas atjaunošanā. Investējot 900 tūkstošus eiro, ēka tika kapitāli izremontēta, un tajā izveidoti 28 dzīvokļi medicīnas darbiniekiem. Tas būtiski nostiprināja mūsu pozīcijas, jo jaunie speciālisti izvēlas strādāt pie mums ne tikai laba atalgojuma un infrastruktūras dēļ, bet arī tāpēc, ka nodrošinām dzīvesvietu.

Esam nosiltinājuši arī slimnīcas ēkas, iegūstot ne vien cienīgu skatu, bet arī uzlabojuši energoefektivitāti. 

Pēc pusgada pabeigsim jaunu ģimenes ārstu praksi, kurā strādās divi ģimenes ārsti. 

Lepojamies arī, ka mums ir bērnu laukumiņš slimnīcā un sakopta teritorija, kas labi iekļaujas pilsētvidē, kur sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju izstādīti akmenī kalti tēlniecības darbi. 

Vienmēr jāņem vērā – tāda iestāde nekad nav pilnībā gatava. Tehnoloģijas attīstās, ārstēšanas metodes mainās, tendences mainās – ja vēlamies būt labi, ir jāattīstās un jāseko līdzi laikam.

– Cik cilvēku šobrīd strādā slimnīcā, un kā izdodas piesaistīt un noturēt personālu?

– Mums strādā aptuveni 480 cilvēku. Piesaistīt varam, pirmkārt, ar labu slimnīcas infrastruktūru, otrkārt – ar labiem darba apstākļiem, treškārt – ar konkurētspējīgu atalgojumu.

Mēs cenšamies piesaistīt jauniešus jau studiju gados – īpaši tos, kuri ir no mūsu novada, jo viņiem ir stabilāka sajūta un piederība. Tādējādi nodrošinām slimnīcu ar personālu.

Mums ļoti palīdz arī atrašanās Pierīgā – daļa speciālistu strādā gan Ogres slimnīcā, gan Austrumu slimnīcā, gan Stradiņos, gan Dzemdību namā. Faktiski notiek liela aprite, kas palīdz nodrošināt pieredzi, jaunākās tendences un personāla stabilitāti.

Dažkārt mūsu speciālisti brauc mācīties arī ārpus Latvijas vai pie Latvijas speciālistiem, kurus redzam kā perspektīvus sadarbības partnerus nākotnē. Tā ir diezgan plaša programma, kas palīdz attīstīt personālu un saglabāt augstu profesionālo līmeni. 

– Kā motivējat darbiniekus uzturēt augstu kvalitāti?

– Ikvienam, ienākot mūsu slimnīcā, ir jāsaņem laba attieksme – gan komunikācijas, gan profesionālās aprūpes ziņā. Mums ir ļoti stingra pieeja kvalitātei – katrs ierosinājums, kas saņemts no iedzīvotājiem vai pacientiem, kā arī katra sūdzība tiek ļoti rūpīgi izskatīta.

Mūsu nolikums paredz katram medicīnas darbiniekam kvalitātes piemaksu katru mēnesi. Ja tiek saņemta pamatota sūdzība, kuru izskatot esam konstatējuši, ka darbinieks nav rīkojies korekti vai situāciju būtu varējis risināt citādi, tad šo kvalitātes piemaksu noņem. Dažiem tas ir 20 līdz 30% no pamatalgas. Tas nav sodīšanas princips, bet drīzāk motivējošs – lai laika gaitā kvalitāte uzlabotos. 

– Vai varat minēt kādu konkrētu sūdzības izskatīšanu?

– Jā, bija gadījums, kad kāda sieviete apgalvoja, ka uzņemšanā darbinieki uz viņu klieguši un slikti izturējušies. Noskatījāmies videoierakstu, un aina bija pavisam cita – tieši šī sieviete rupji lamājās un aizvainoja medicīnas darbiniekus, nevis otrādi. Ja nebūtu videoieraksta, mēs nevarētu objektīvi izvērtēt situāciju – būtu vārds pret vārdu. Tāpēc šāda pieeja kvalitātes kontrolei slimnīcā ir ļoti svarīga. 

Mums regulāri notiek lielās darbinieku sapulces, vismaz reizi mēnesī, kur ļoti akcentējam aktuālās lietas. 

Regulāri veicam arī pacientu aptaujas – gan stacionārā, gan ambulatori. Mums ir sistēma, kas ļauj izvērtēt katra ārsta darba kvalitāti – cik pacientu pieņemti konsultācijas laikā, kāda ir komunikācija un profesionālisms. 

Ja šī sistēma nestrādātu, mēs nebūtu viena no lielākajām un stabilākajām trešā līmeņa slimnīcām. Mūsu apjoms ir tāds pats kā Cēsīs, Balvos un Gulbenē kopā. 

– Ko jūs darāt, lai iedvesmotu un motivētu personālu?

– Esam iegādājušies visiem pamatdarbā strādājošajiem labas veselības apdrošināšanas polises. Nodrošinām darba apavus un apģērbu. Atpūtas telpas esam iekārtojuši, lai cilvēki pat piecās minūtēs var atpūsties, atgūties un uzmundrināties. Tas ir plašs pasākumu komplekss, kas nodrošina gan motivāciju, gan darba kvalitāti. Mums kadru mainība ir minimāla. 

– Vai slimnīcā joprojām strādā arī ukraiņi? 

– Jā, strādā, un daļa no viņiem ir nokārtojuši nepieciešamos valodas normatīvus. No vairākiem esam atbrīvojušies tieši tā iemesla dēļ, ka viņi nevēlējās mācīties valsts valodu. Visa dokumentācija jāaizpilda latviski, un arī komunikācijai ar pacientiem jānotiek valsts valodā. Gribētos izcelt divus ļoti labus ķirurgus. Viens no viņiem savulaik bija Ķirurģijas nodaļas vadītājs Severodoņeckā un šeit labi veic vēdera dobuma un proktoloģiskās operācijas. Ņemot vērā, ka viņš dzīvo ārstu mājā, ārsts piesedz arī rezidentus, ja kādam vajag palīdzību nakts laikā vai brīvdienās.

Otrs ir no Hersonas un ir ļoti labi iekļāvies slimnīcas apritē. Pie mums strādā arī dermatoloģe, divi radiogrāfi un radioloģijas māsa. Šie cilvēki ir pierādījuši sevi darbā, un mēs viņus atbalstām. No sākotnējiem 15 šobrīd palikuši seši ukraiņi, jo, kā jau minēju, ne visi vēlējās apgūt valsts valodu. 

– Kā šobrīd ir ar kvotām ambulatorajā sektorā jeb poliklīnikā?

– Pirms 15 gadiem mums bija kādi 30 tūkstoši ambulatoro apmeklējumu gadā. Pirms gadiem 10 šķita, pieņemsim darbā vairāk ārstu, būs labāk. Bija 78 tūkstoši apmeklētāju. Pagājušajā gadā – 130 tūkstoši. Jo vairāk piesaistām speciālistus, jo ir lielākas rindas. Ja sniegtu pakalpojumus tikai novada iedzīvotājiem, nebūtu nekādu rindu, bet šobrīd faktiski pie mums brauc visa Pierīga – Salaspils, Ropaži, Jaunjelgava, Aizkraukle, Koknese. Jo vairāk pakalpojumu piedāvājam, jo lielākas rindas un lielāka iedzīvotāju neapmierinātība. Šobrīd slimnīca sasniegusi savu maksimālo kapacitāti. 

– Kādi ir galvenie attīstības virzieni nākamajiem gadiem?

– Mūsu slimnīca nākotnē paliks kā reģionālā neatliekamās palīdzības slimnīca, kas rada izaicinājumus pacientu plūsmas pieauguma gadījumā, jo mūsu telpu kapacitāte ir aptuveni 4500 līdz 5400 pacientu gadā. Faktiski mēs šobrīd ļoti atslogojam Gaiļezera slimnīcu. 

Uzņemšanas nodaļas paplašināšana noteikti ir nepieciešama, taču esošā konfigurācija ir samērā sarežģīta. Esam domājuši arī par rehabilitācijas un ūdens dziedniecības attīstību – iespējams nākotnē to paplašināt.

Ar esošajām telpām esam sasnieguši maksimumu. Jauniem pakalpojumiem būtu nepieciešama jaunu korpusu būvniecība, bet valstī nav skaidrības ar finansējumu. Ņemot vērā iedzīvotāju skaita kritumu un dzimstības samazināšanos, optimāli būs saglabāt pašreizējo apjomu un intensificēt esošos pakalpojumus.

– Vai laika gaitā slimnīcā ir izveidotas jaunas struktūrvienības?

– Jā, piemēram, Rehabilitācijas nodaļa – agrāk tās nebija, mēs to izveidojām no nulles, un iedzīvotājiem tā ir ļoti nepieciešama. Saņemam daudz pateicību par šo pakalpojumu. Izveidota arī Hemodialīzes nodaļa. Pašlaik 14 cilvēki regulāri trīs reizes nedēļā saņem hemodialīzes procedūras. Līdz šim viņiem nācās braukt uz Rīgu un tālāk – cilvēkiem tas bija ļoti neērti, bet tagad tas ir pieejams uz vietas. 

Ja paraugāmies uz tehnisko nodrošinājumu, visa aparatūra darbojas ļoti labi, un mēs spējam nodrošināt procedūras bez pārtraukumiem. Protams, reizēm iekārtas mēdz saplīst un paiet kāds laiks, līdz tās atjauno, bet mums vienmēr ir rezerves iekārtas. Šogad iegādājāmies arī otro datortomogrāfiju. Sākam veikt arī kardioloģiskos izmeklējumus ar kontrastēšanu, kas līdz šim nebija iespējams.

Diemžēl magnētiskā rezonanse par valsts kvotām nelielā daudzumā pieejama tikai pirmreizējiem onkoloģiskajiem pacientiem, bet ar apdrošināšanas polisēm šo nepieciešamo izmeklējumu var saņemt. 

– Kā sabiedrība reaģē uz jūsu darbu?

– Pacienti mūs ļoti atbalsta – viņi nāk un pateicas par sniegto palīdzību. Ir ļoti skumji, ka publiskajā telpā tiek izplatīta nepatiesība. Mēs to esam gan izvērtējuši, gan vērsušies attiecīgajās instancēs, lai situāciju normalizētu.

Protams, juridiskais process nevar notikt vienā dienā – visām darbībām un likumīgajiem posmiem nepieciešams laiks. Tādas negācijas, kas sākumā tika vērstas pret slimnīcu kopumā, pēc tam pret mani personīgi, līdz šim mūsu novadā nebija pieredzētas. 

– Publiskajā telpā izskanējuši pārmetumi arī par jūsu atalgojumu.

– Man kā slimnīcas valdes priekšsēdētājam ir vienotais atalgojums. Es par to ne vien vadu slimnīcu – kontrolēju un plānoju finanšu situāciju, attīstības stratēģiju, vadu medicīnisko aprūpi visā slimnīcā, pārraugu poliklīniku un pansionātu, bet paralēli esmu sertificēts ķirurgs un traumatologs. Katru nedēļu veicu operācijas, ko citi kolēģi nevar veikt, tostarp endoprotezēšanu un artroskopiju, un pieņemu arī pacientus slimnīcas poliklīnikā. Praktiski vienlaikus veicu valdes priekšsēdētāja, galvenā ārsta un traumatologa – ķirurga darbu par vienotu atalgojumu.

– Kā uz slimnīcas darbu raugās Veselības inspekcija kopumā?

– Pērn pēc mūsu uzaicinājuma ar izglītojošu lekciju ieradās Veselības inspekcijas speciālisti, kuri mūsu pēdējo gadu darbību novērtēja ļoti pozitīvi. 

Protams, medicīnā nekad nevar pilnībā paredzēt, kā norisināsies visi procesi. Ja notiek kāds incidents, tas nenozīmē, ka automātiski ir kāda vaina – medicīnā vienmēr pastāv risks. Tomēr uz kopējā fona mēs stingri iestājamies par pacientu drošību un darba kvalitāti.

Mums ir arī ļoti augsts DRG (Diagnosis Related Group) sarežģītības koeficients, ko nosaka veikto izmeklējumu un operāciju apjoms un sarežģītība. Uz kopējā fona mūsu novērtējums ir vairāk nekā labs.

– Jūs ilgus gadus bijāt arī Ogres novada domes deputāts. Vai durvis uz politiku ir, ja tā var teikt, pavisam aizvērtas?

– Es 16 gadus piedalījos Ogres pilsētas, pēc tam novada attīstībā. Sakarā ar izmaiņām likumdošanā man nācās nolikt deputāta mandātu, lai gan pašvaldība faktiski nelemj jautājumus par SIA darbību. Ja šajā situācijā saglabātu deputāta mandātu un aizietu no darba slimnīcā, tā būtu nodevība pret kolēģiem slimnīcā. Ceru, ka varbūt kādreiz mainīsies likumdošana, un tādā gadījumā es būtu gatavs atgriezties politikā. Domāju, manas zināšanas pilnīgi noteikti varētu noderēt darbā pašvaldībā iedzīvotāju labā.

– Gan ķirurga darbs, gan slimnīcas vadība ir saspringts. Kā jūs atpūšaties no tā visa?

– Man patīk dārzs, patīk zāli pļaut. Patīk peldēt, arī paslēpot un pēdējā laikā – braukt ar motociklu, paceļot. Visu nemaz nevar paspēt. Atsāku arī spēlēt ģitāru. Kādreiz mums bija grupa Lielvārdē, apmēram 15–16 gadu vecumā. Ilgu laiku vispār nespēlēju. Tad redzēju, ka dēls Olivers spēlē klavieres un ģitāru, un nodomāju – kāpēc gan es nevarētu atsākt spēlēt ģitāru, vieglā, atslodzes formā.

– Ko jūs gribētu novēlēt sev, kolektīvam un pacientiem?

– Lai būtu miers. Diemžēl 21. gadsimtā par to vēl ir jārunā. Lai dzīve būtu mierīga, bez bailēm – gan valstī, gan iestādēs ar visu pārējo tiksim galā, bet galvenais ir miers.