Šis novērtējums Vinetai nācis kā pelnīts pārsteigums. Balvas saņemšanas brīdī aizkustinājums bijis tik dziļš un patiess, ka trūcis vārdu. Šobrīd balva ieņēmusi goda vietu viņas mājās. Pacientes Latvijā labāko vecmāti raksturo kā zinošu, savu darbu mīlošu, atbildīgu, prasmīgu un atsaucīgu speciālisti, atzīstot, ka Vineta ir cilvēks savā vietā visās nozīmēs, un šis ir sirdsdarbs, ko viņa gadiem ilgi veic ar lielu atbildību, rūpību un sirsnību. To jūt ikviens, kurš nonācis Vinetas aprūpē. Pērn arī Ogrē viņa atzīta par «Gada vecmāti». Faktiski viņa ir bijusi klāt veselas paaudzes ienākšanai pasaulē. Vecmātes pieredze aptver gan laiku, kad dzemdības noritēja pavisam citādi, gan mūsdienu medicīnas attīstības sniegtās iespējas. Šī ir saruna par aicinājumu, par uzticēšanos un to, kas patiesi svarīgs, sagaidot jaunu dzīvību.
Svarīgi, lai darbs patīk
«Esmu novada meitene,» vienkārši un sirsnīgi saka Vineta. Viņa dzimusi, augusi un skolojusies Madlienā, beigusi Madlienas vidusskolu, un arī šodien ar šo vietu joprojām saista ciešas saites – tur aizvien dzīvo viņas mamma, bet Vineta jau gandrīz 30 gadu ir lielvārdiete.
Ceļš medicīnā nav bijis iepriekš izplānots ģimenes tradīciju turpinājums – gluži pretēji, viņa ir pirmā mediķe savā dzimtā. Jau pamatskolā radies tas īpašais «klikšķis», kas noteicis turpmāko izvēli. Sākotnēji doma bijusi kļūt par ginekoloģi, taču dzīve ieviesusi savas korekcijas. Mācoties Jauno mediķu skolā, kas tolaik darbojās Rīgas Medicīnas institūta paspārnē, viņa nonāca līdz izvēlei kļūt par vecmāti. Acīmredzot tā tam bija jānotiek.
Šodien Vineta Apsīte ir vecmāte jau 35 gadus, un pavisam drīz šis skaitlis sasniegs 36, turklāt visus šos gadus viņai bijusi viena darbavieta – Ogres rajona slimnīca. «Tas ir mans aicinājums. Esmu laimīga, jo daru darbu, ko mīlu no visas sirds. Nevienu brīdi nav gribējies darīt ko citu. Esmu domājusi, ka nemāku neko citu un māku tikai šo,» smaida vecmāte.
Cik bērnu nākuši pasaulē ar viņas palīdzību, Vineta nemaz nemēģina skaitīt. «Sākumā laikam mēģināju, bet sapratu – nav vērts. Tie ir tūkstoši bērnu, tūkstoši ģimeņu. Dažkārt šķiet – katrs otrais bērns ir manējais,» joko Vineta. Turklāt jau var runāt par divām paaudzēm, kuras piedzimušas viņas klātbūtnē. Ir bijuši arī īpaši gadījumi – dažas meitenītes, pateicībā par kopā piedzīvoto dzemdību brīdī, nosauktas vecmātes vārdā.
Uzticēšanās starp vecmāti un topošo māmiņu, viņasprāt, nav nejaušība. «Vispirms jāmīl savs darbs, jāmīl cilvēks, jāmīl sieviete. Ja sieviete ir laimīga un visu saprot, es arī jūtos labi. Lielākais gandarījums darbā ir vienkāršās, bet patiesās lietas – pateicības vārdi, smaidi, apskāvieni, mazuļa pirmais kliedziens un vecāku laimīgās sejas,» saka Vineta, piebilstot, ka atmiņā īpaši spilgti palikusi pati pirmā darba diena: «Es pat atceros mammas vārdu un uzvārdu. Toreiz vēl nebija sonogrāfijas, un sieviete nezināja, ka gaida dvīņus – pēc pirmā bērniņa piedzimšanas ārsts paziņojis, ka būs vēl viens. Tās bija īstas ugunskristības – kā kaķēnu iemet ūdenī, un peldi vai izpeld,» viņa smejoties saka.
Savstarpēja uzticēšanās
Šo gadu laikā dzemdību aprūpe ir būtiski mainījusies. Sievietes kļuvušas zinošākas, informētākas un daudzējādā ziņā arī veselīgākas. Darbu atvieglo medicīnas attīstība – īpaši atsāpināšanas iespējas, kas ļauj sievietei nevis ciest sāpes, bet apzināti piedzīvot dzemdību procesu. «Var visu izrunāt soli pa solim, ļaut sievietei atpūsties, atvilkt elpu,» skaidro vecmāte. Vienlaikus viņa uzsver, ka lēmumi par dzemdību veidu netiek pieņemti vieglprātīgi. Lai arī dažkārt sabiedrībā valda uzskats, ka sievietes arvien biežāk izvēlas ķeizargriezienu, realitātē katrs gadījums tiek rūpīgi izvērtēts kopā ar ārstu un vienmēr tiek dota iespēja sievietei mēģināt laist pasaulē bērniņu pašai. Operatīva iejaukšanās notiek tikai tad, ja tas patiesi ir nepieciešams.
Gluži pretēji – ikdienas darbā viens no lielākajiem izaicinājumiem mūsdienās saistīts ar sievietēm, kuras vēlas dzemdēt dabiskā ceļā pēc iepriekš veiktā ķeizargrieziena. Šāda iespēja arvien biežāk tiek piedāvāta, un, ja sieviete pati ir motivēta, rezultāts var būt ļoti veiksmīgs. Agrāk šādas izvēles iespējas bija ierobežotas – pēc viena ķeizargrieziena parasti sekoja nākamais. Tagad medicīnas attīstība ļauj pieņemt individuālākus lēmumus, un veiksmīgas dabiskas dzemdības šādās situācijās sniedz īpašu gandarījumu gan pašai sievietei, gan mediķu komandai.
«Vai mūsdienu māmiņas ir vājākas? Varbūt nav tas «krampis» kā agrāk, bet kopumā sievietes ir gatavas. Viņas apzināti plāno grūtniecību, apmeklē kursus un lekcijas, gatavojas gan dzemdībām, gan dzīvei pēc tām. Arī Ogres slimnīcā tiek piedāvātas izglītojošas nodarbības, kur vecmātes palīdz sagatavoties katram posmam – no grūtniecības līdz pēcdzemdību periodam,» stāsta Vineta.
Vecmātes darbs nekad nav tikai par fizisku palīdzību dzemdībās – tikpat nozīmīgs ir arī emocionālais atbalsts. Šajā profesijā neizbēgami jābūt arī labam psihologam. Spēku viņa rod pašā darbā – brīdī, kad sieviete pēc dzemdībām jūtas laimīga un drošāka, kad pat viens atbalstošs vārds palīdzējis šo pieredzi padarīt vieglāku. Tas ir kopīgs darbs – vecmātei un sievietei, kur savstarpēja uzticēšanās un sadarbība kļūst par pamatu veiksmīgam rezultātam.
Dzimstību ietekmē nedrošība
Būtiskas pārmaiņas gadu gaitā piedzīvojusi arī ģimenes iesaiste dzemdībās. Ja agrāk partneru klātbūtne bija retums, tad šodien tā kļuvusi par normu – vīri dzemdībās piedalās biežāk, nekā nepiedalās. Sievietes tikai izņēmuma gadījumos izvēlas būt vienas, un nereti līdzās ir arī mamma vai māsa. Vecmāte atzīst – šādās reizēs nozīme ir arī attiecībām ģimenē – ne katra sieviete izvēlētos mammas dalību dzemdībās, ja attiecības nebūtu patiesi tuvas.
Vineta atceras, ka, sākot strādāt šajā profesijā, tuvinieki jaunajai māmiņai varēja tikai pamāt pa logu, dāvanas nest nedrīkstēja un satikšanās notika caur stiklu. Arī jaundzimušais netika uzreiz nodots mātei – viņu nošķīra un atnesa tikai barošanas brīdī. Mūsdienās tas ir pilnībā mainījies: bērniņš uzreiz pēc piedzimšanas nonāk mammas rokās, tiek likts uz vēdera, veidojot pirmo kontaktu un saikni.
Jautāta, kāpēc, viņasprāt, dzimstības rādītāji samazinās, Vineta atzīst, ka to nenoliedzami ietekmē ekonomiskā situācija, nedrošība pasaulē un jaunās paaudzes prioritātes. Tieši nedrošība par nākotni bieži kļūst par iemeslu, kāpēc ģimenes atliek lēmumu par bērniem vai pat no tā atsakās. Viņa novērojusi arī tendenci, kas agrāk šķita neiedomājama, – arvien vairāk sieviešu apzināti izvēlas nedzemdēt, sakot, ka nejūtas radītas mātes lomai. Šobrīd vidējais dzemdētāju vecums svārstās no 25 līdz 35 gadiem, kas tiek uzskatīts par optimālu gan no fiziskā, gan psiholoģiskā viedokļa. Jaunākiem cilvēkiem parasti ir vieglāk gan iznēsāt grūtniecību, gan piedzīvot dzemdības. Tajā pašā laikā sabiedrībā joprojām pastāv nevienlīdzība zināšanu līmenī – lai gan daudzi jaunieši ir labi informēti, ir arī tādi, kuriem pietrūkst izpratnes par reproduktīvo veselību un kontracepciju. Tas nereti noved pie nevēlamas grūtniecības un tās pārtraukšanas. «Ja agrāk ģimenes veidošana bieži notika agrākā vecumā, tad šodien jaunieši vispirms vēlas stabilitāti – mājokli, darbu, drošu vidi. Tikai pēc tam tiek pieņemts lēmums par bērniem. Līdz ar to bērni dzimst vēlāk, un arvien biežāk pirmdzimtais nāk pasaulē pat tikai pēc 40 gadu vecuma. Protams, ir sievietes, kurām bērniņš nepiesakās uzreiz, bet nāk tad, kad mazinās spriedze. Situācijas ir ļoti dažādas, un katrs stāsts – individuāls,» saka vecmāte, piebilstot, ka arvien biežāk dzemdību nodaļās sastopamas arī ģimenes, kurās bērniņš ieņemts ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību. Ja agrāk šādām sievietēm biežāk tika noteiktas operatīvas dzemdības un pat ierobežotas iespējas dzemdēt pašām, tad šodien medicīna ļauj daudz vairāk. Sievietēm tiek dota iespēja piedzīvot dabiskas dzemdības arī 40 un pat 45 gadu vecumā. Vineta novērojusi, ka šādu gadījumu īpatsvars pieaug – lai piepildītu sapni par bērnu, aptuveni katra desmitā ģimene izmanto iespēju ieņemt bērniņu ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību, kas agrāk nebija pieejama.
Jāprot arī «atslēgties»
Papildu atbildība ir arī individuālie līgumi ar pacientēm. Tos slēdzot, vecmāte kļūst pieejama jebkurā diennakts laikā – arī naktī. No 37. grūtniecības nedēļas viņa ir gatava jebkurā brīdī doties uz dzemdībām, pielāgojot savu laiku un ikdienu. Tas nozīmē lielāku iesaisti un atbildību, taču arī ciešāku saikni ar topošo māmiņu un personiskāku pieeju. Šādu līgumu skaits gan nav liels – ne vairāk kā divi vai trīs mēnesī. Uzņemoties šo pienākumu, tas tiek darīts ar pilnu apziņu – sieviete paļaujas uz vecmāti, un šī uzticība ir jāattaisno.
Lai gan darbs ir emocionāli piepildīts, ik pa laikam nepieciešams atjaunot spēkus. Vinetai svarīga ir robeža starp darbu un privāto dzīvi – gadu gaitā viņa iemācījusies «atslēgties». Protams, reizēm domas atgriežas pie nepabeigtiem dzemdību stāstiem, īpaši, ja ar konkrēto dzemdētāju nav bijis noslēgts līgums un maiņa beidzas procesa vidū. Taču kopumā viņa spēj darbu atstāt darbā.
Liela nozīme ikdienas līdzsvarā ir arī vaļaspriekiem. Jau kopš skolas laikiem viņa dzied korī – sākumā Madlienā, vēlāk pievienojoties lībiešu korim «Lōja» Salaspilī, kur dzied jau vairāk nekā desmit gadu. Lai gan ar lībiešu saknēm viņa nevar lepoties, koris kļuvis par nozīmīgu dzīves daļu – tas devis iespēju ceļot, iepazīt citas kultūras un vienkārši būt citā vidē. Tāpat atslodzi sniedz ūdens un dažādas ūdens procedūras, kas palīdz atgūt līdzsvaru pēc intensīva darba, it īpaši tad, ja radušās situācijas, kad viss nenotiek, kā plānots. «Ik reizi, atceroties šādus ārkārtas gadījumus, sirds sažņaudzas. Tie ir ļoti smagi brīži – gan vecākiem, gan mums. Tajos mirkļos ir jāprot būt līdzās, jāzina, ko teikt, kā atbildēt, kā rīkoties. Mēģinām izskaidrot. Situācijas ir dažādas. Piemēram, ja grūtniecība ir sākusies, bet beidzas līdz 20. nedēļai – tas arī ir ļoti sāpīgi. Arī agrīnā grūtniecības laikā var būt dažādi iemesli, un cilvēkiem tas ir ļoti smagi, nemaz nerunājot par lielo grūtniecības laiku, kā mēs sakām – iznēsātu grūtniecību, kad bērniņš ir izaudzis jau tik tālu, lai varētu dzīvot ārpus mammas, bet mazulis aiziet… Ir bijušas arī tādas situācijas. Viņam pārstāj sisties sirds. Kaut kas viņam mammas miesās nav paticis. Tie brīži, protams, ir neizsakāmi grūti un sāpīgi – gan mums, gan vecākiem,» saka vecmāte.
Grūtnieces ir drošās rokās
Runājot par dzemdību vietas izvēli, Vineta Apsīte ir pārliecināta – Ogrē sievietes ir drošās rokās. Šī pārliecība balstās ne tikai profesionālajā praksē, bet arī pacientu uzticībā, kas gadu gaitā ir tikai augusi. Svarīga loma ir arī komandai. Vineta uzsver, ka Ogres slimnīcas Dzemdību nodaļā, kas jau divus gadus strādā jaunās un skaistās telpās, ir izveidojies brīnišķīgs kolektīvs. Lai gan viņa tajā ir viena no pieredzējušākajām darbiniecēm, jaunie speciālisti nāk ar zināšanām, enerģiju un vēlmi strādāt. Tas rada vidi, kur iespējams attīstīties un sniegt pacientēm kvalitatīvu aprūpi. Jāpiebilst, ka Vineta ir arī Latvijas Vecmāšu asociācijas biedre.
Vecmāte uzsver arī vides nozīmi – sievietēm un ģimenēm šajā brīdī ir vajadzīga mierīga, klusa un droša atmosfēra. Ogres Dzemdību nodaļa ir estētiski sakārtota un patīkama gan pacientiem, gan personālam. Ģimenēm ir radīta vide, kurā iespējams justies gaidītiem un drošiem. Tā ir vieta, ar kuru, kā atzīst pati vecmāte, var lepoties un kuru ir vērts parādīt arī citiem. Īpašu pateicību viņa velta slimnīcas vadībai, uzsverot, ka tieši profesionāla un atbalstoša vadība ir pamats ilgtermiņa stabilitātei. Viņasprāt, bez šāda pamata 35 gadus vienā darbavietā nostrādāt būtu grūti iedomāties.
Jautāta, kādu redz nākotni vecmātes profesijai, Vineta smaidot teic: «Ceru, ka ne roboti pieņems dzemdības… Cerams, šī profesija būs vajadzīga vēl ilgi. Domāju, vecmāte būs nepieciešama jebkurā laikā – vai tas būtu slimnīcā, vai dodoties uz mājām pieņemt dzemdības, kā tas bija senāk, mūsu vecvecāku laikos, kad vecmāte staigāja no mājas uz māju. Arī mūsdienās ir vecmātes, kas brauc un pieņem dzemdības mājās.»
Arī Vinetai ir nācies pieņemt dzemdības ārpus slimnīcas. Viņa atceras gadījumus, kad tas noticis pie slimnīcas durvīm, mašīnā – kad nepaspēj tikt tālāk. «Bet tādos brīžos nav jāuztraucas. Ja mazulis nāk, tad viss notiek dabiski un pareizi. Vienīgi vide nav tāda, kā ierasts vai kā plānots – slimnīcā, gultā vai uz dzemdību krēsla. Ir bijuši gadījumi, kad nepaspēj atbraukt līdz slimnīcai, bērniņš piedzimst mājās, un tad viņus atved neatliekamā palīdzība. Ir gadījumi, kad mazulis piedzimst pašā ātrās palīdzības mašīnā. Vismaz māmiņai nav ilgi jāmokās, bet tas ir neliels šoks apkārtējiem – mājiniekiem un arī mediķiem, kuriem, protams, labāk patīk nogādāt sievieti slimnīcā, nevis pieņemt dzemdības mašīnā,» smaida Vineta, piebilstot, ka mūsdienās daudzi pāri paši ar savu transportu brauc uz Dzemdību nodaļu, turklāt brauc uz Ogri pat no Daugavpils, Jēkabpils, no Rīgas, Pierīgas, citām pilsētām. Cilvēki izvēlas un brauc tur, kur paši vēlas.
Atzinība uzliek atbildību
Tajā, ka Ogres Dzemdību nodaļu izvēlas grūtnieces teju vai no visas Latvijas, noteikti ir nozīme gan brīnišķīgajam Dzemdību nodaļas kolektīvam, gan jaunajām un skaistajām telpām. Turklāt šeit strādā arī labākā vecmāte Latvijā. «Pagaidām nejūtu, ka manā darbā kaut kas būtu ļoti mainījies. Cilvēkiem ir jābūt izvēlei – vienam patīk jaunais un skaistais, citam kas cits. Grūtniece tomēr atšķiras no ikdienas pacienta – ar viņu jārunā citādi. Man patīk, ka viņai ir iespēja izvēlēties. Ir gadījumi, kad grūtniece atnāk un izrunājas ar divām – trim vecmātēm, un es vienmēr saku – izvēlieties to, kas sirdij tuvāks. Arī par dzemdību vietu – var pajautāt draudzenei vai paziņām, bet galvenais ir ieklausīties sevī,» saka Vineta, kura arī personīgajā dzīvē piedzīvojusi īpašus brīžus savā profesijā – bijusi klāt sava mazdēla dzimšanā. Vedekla izvēlējusies tieši viņu kā savu vecmāti, un šī pieredze bijusi vēl emocionālāka, nekā ierasts. Vinetai pašai ir divi bērni – dēls un meita. Dēls savu profesionālo ceļu saistījis ar dienestu Latvijas armijā, savukārt meita daļēji sekojusi mammas pēdās, viņa absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti un strādā veselības aprūpes jomā.
Jautāta, kādām īpašībām jāpiemīt labai vecmātei, Vineta uzsver cilvēciskās īpašības – sirdsmīlestību, siltumu, iejūtību un empātiju. Tieši šīs īpašības veido uzticības pilnas attiecības ar sievietēm vienā no nozīmīgākajiem dzīves brīžiem. «Saņemtā atzinība gan nav tikai pagodinājums – tā uzliek arī papildu atbildību. Tā ir motivācija censties vēl vairāk, būt vēl uzmanīgākai, vēl klātesošākai un atbalstošākai. Vai iespējams kļūt vēl labākai? Varbūt – vēl vairāk smaidīt, vēl vairāk piedalīties un rūpēties. Man ir iespēja būt klāt skaistākajā procesa daļā, sagaidot bērniņu. Tas ir īpašs brīdis, kurā tiek ieguldīta ne tikai profesionalitāte, bet arī sirds un cilvēcība,» saka Vineta.
Topošajām māmiņām un jaunietēm, kuras apsver iespēju kļūt par vecmātēm, viņa novēl nebaidīties. Bailes no dzemdībām ir izplatītas, taču tās var mazināt, runājot ar pieredzējušiem cilvēkiem, īpaši ar savām mammām, un iegūstot uzticamu informāciju. Mūsdienās informācijas netrūkst, taču svarīgi ir spēt to kritiski izvērtēt, jo ne viss, kas pieejams, ir patiesi un precīzi.
Savukārt sev viņa novēl saglabāt esošo enerģiju un darba sparu, kā arī veselību, kas ļautu turpināt strādāt vēl ilgi. Viņa ar apbrīnu raugās uz kolēģiem, kuri šo darbu dara arī cienījamā vecumā, un cer, ka arī pašai pietiks spēka un iedvesmas tikpat ilgam ceļam. Un, protams, viņas vēlējums ir vienkāršs, bet būtisks – lai dzimtu vairāk bērnu, jo katrās dzemdībās tiek ieguldīts milzīgs darbs, rūpes un mīlestība, atbalstot sievieti vienā no skaistākajiem dzīves mirkļiem. Gadi, kā viņa pati ar smaidu piebilst, krājas, taču spēks un vēlme turpināt darbu joprojām ir. Un tieši šī attieksme – apvienojot pieredzi, sirds darbu un profesionālu vidi – veido pamatu ilgai un jēgpilnai dzīvei medicīnā, un, kamēr vien pasaulē dzims bērni, tikmēr būs vajadzīgas arī tādas vecmātes kā Vineta Apsīte – ar pieredzi, ar līdzjūtību un ar spēju iedrošināt jaunu dzīvību nākt pasaulē.
