Daudzās vēsturisko ēku koka un mūra konstrukcijās Sandris redz vienu un to pašu ainu – nobirušu apmetumu, mitrus plankumus, pelējumu ap logu ailēm. Iemesls bieži ir tas, ka gadsimtu vecās mūra sienas remontētas ar cementu un mūsdienu apdares materiāliem, kas nelaiž cauri ūdens tvaiku.

«Vēsturiskā substance ar daudziem mūsdienu materiāliem vienkārši nesadzīvo – ēka turpina bojāties, ja uz tās uzliek tvaika necaurlaidīgus produktus. Īpaši virtuvēs un vannasistabās zem cementa apmetuma koka sienas ir stipri bojātas vai pat sapuvušas. Cementa apmetums bieži nav piemērots arī veciem ķieģeļu mūriem un cokoliem. Vēsturiskajās ēkās būtiski izmantot ar konstrukciju saderīgus, ūdens tvaiku caurlaidīgus apmetumus, piemēram, tradicionālās kaļķa javas,» skaidro eksperts.

Sastopama kļūda ir arī pārāk plāna kārta. «Cilvēki ir pieraduši pie plānās kārtas apmetumiem, bet apmetums nav tikai dekors. Tas aizsargā fasādi, tāpēc tam ir noteikts biezums. Ar piecu milimetru kārtu nekas neregulēsies,» uzsver Sandris. Francijā fasādes apmetuma minimālais biezums ir divi centimetri.

Tradicionālais kaļķa apmetums prasa arī pacietību. «Vajag vismaz divus vai trīs piegājienus, sākot ar saķeres kārtu. Tad tā lēnām nostiprinās – atkarībā no laikapstākļiem un gaisa mitruma no trim līdz pat septiņām dienām. Jo ilgāk, jo labāk,» skaidro meistars. Pēc tam seko pamatkārta, kas izlīdzina un veido biezumu, un visbeidzot finiša kārta. Tāpēc, jā, šāda restaurācija ir dārgāka, jo darbs prasa laiku.

Krāsotājs Francijā, meistars Latvijā

Pēc izglītības Sandris ir tuvāk pedagoģijai, taču apdares darbos strādājis jau studiju laikā. 2010. gadā, krīzes laikā, ģimene pārcēlās uz Franciju. Tur viņš sāka strādāt par krāsotāju un redzēja, kā Francijas meistari kaļķi izmanto gan restaurācijā, gan jaunbūvēs, apvienojot senas zināšanas ar mūsdienu pētījumiem.

Atgriezies Latvijā, viņš pamanīja interesi – cilvēki pirka vecus dzīvokļus un gribēja tos atjaunot ar oriģinālajiem materiāliem, taču trūka gan produktu, gan meistaru. Tā radās «Kaļķa Māja Baltic». Rīgā vien Sandris ar vēsturiskajiem materiāliem atjaunojis divus dzīvokļus. «Tas nav sarežģīti. Svarīgi ir ievērot secību un mācīties arī no savām kļūdām. Un es noteikti neesmu mūsdienu materiālu noliedzējs – katram ir sava vieta, un ir jāzina, kas labāk piemērots konkrētajai ēkai.»

Ko varam mācīties

Viens no agrākajiem dokumentētajiem mūsdienu kaņepju betona izmantošanas piemēriem Francijā datēts ar 1986. gadu, kad materiāls izmantots vēsturiskas ēkas restaurācijā. Nu jau 40 gadu šo tehnoloģiju vietējie meistari attīsta un uzlabo, jo novērtē īpašību – kaņepju betons ir ūdens tvaika difūzijai atvērts materiāls, kas spēj uzņemt un atdot mitrumu. Tas ir piemērots daudzu vēsturisko ēku energoefektivitātes uzlabošanai, jo pareizi projektētās konstrukcijās palīdz saglabāt mitruma līdzsvaru un samazināt mitruma uzkrāšanās risku.

Francijas stiprā puse ir DTU (Documents Techniques Unifiés) – vienoti būvdarbu izpildes noteikumi. «Mūsu būvnormatīvi ir ļoti vispārīgi, vairāk par konstrukcijām. Francijā nozare ir vienojusies par noteikumiem, kuros sīki aprakstīts, kādā temperatūrā materiālu uzklāt, cik kārtās un kādos darba soļos. Ražotāji vienkārši atsaucas uz konkrētiem punktiem,» skaidro Sandris. Šie noteikumi ir svarīgi arī līgumos un apdrošināšanā. Ja darbs ir veikts atbilstoši tiem, vainu vairs nevar novelt uz «sliktu materiālu». Jau pieminētajam kaņepju betonam izstrādāti atsevišķi profesionālie noteikumi – Règles Professionnelles.

Latvijā līdzīgas praktiskas vadlīnijas, viņaprāt, palīdzētu samazināt būvniecības kļūdas. Pašlaik valsts «pārāk burtiski seko direktīvām», liekot uzsvaru uz enerģijas taupīšanu ar arvien sarežģītākām sistēmām.

Aprite sākas akmenī

Kaļķa ceļš ir cikls. Kaļķakmeni izrok, apdedzina un dzēš ar ūdeni. «Kad java saskaras ar gaisu, tā paņem atpakaļ CO₂ un atkal kļūst par kalcija karbonātu,» stāsta Sandris. Viņš gan uzsver, ka karbonizācija piesaista tikai daļu CO₂ un pilnībā nekompensē ražošanas emisijas. Ekoloģiskumu nosaka arī enerģija, transports, iestrāde un kalpošanas ilgums. Kaļķi apdedzina ap 900 grādu temperatūrā, cementa klinkeri – ap 1450 grādiem.

Gatavie maisījumi ir ērti remontos un dekoratīvajos apmetumos, kur svarīgi, lai krāsas tonis atkārtotos. «Bet lielos apjomos javu vislabāk taisīt uz vietas. Tradicionālas kaļķu javas pagatavošanai uz būvi ved tikai kaļķi, bet smiltis ņem no vietējā karjera un tās nav jāžāvē,» viņš skaidro. Arī krāsa nāk no zemes – apmetumu tonē ar minerālajiem pigmentiem – dzelzs oksīdiem, okeru un sjēnu, ko Francijā iegūst, piemēram, Rusijonas apkārtnes karjeros.

Kaņepju betons glabā oglekli

Kaņepju betons ir kaņepju spaļu, kaļķa saistvielas un ūdens maisījums. Tas nav nesošs materiāls, un to izmanto kopā ar koka karkasu – sienās, jumtos, grīdās un vēsturisko ēku siltināšanā. To var iestrādāt ar rokām veidņos, mehāniski uzsmidzināt, vai izmantot gatavus blokus un paneļus. Kaņepju betonam ir arī labas ugunsreakcijas īpašības.

«Mitrumu, ko cilvēks rada, dzīvojot mājā, kaņepju betons uzņem sevī un, kad apkures sezonā gaiss kļūst sausāks, atdod to atpakaļ. Tā notiek mikroklimata regulācija,» skaidro meistars. Materiāls arī uzkrāj siltumu: «Ja mansards ir siltināts ar minerālvati, karstā dienā karstums iziet cauri, un iekšā sākam svīst. 20 cm biezai kaņepju betona konstrukcijai siltuma svārstību fāzes nobīde var sasniegt aptuveni 11,5 stundas, tādējādi palīdzot aizkavēt vasaras karstuma ietekmi uz iekštelpām.»

Kaņepes augot piesaista CO₂, un atsevišķās konstrukcijās sienā 1 m² kaņepju betona mājas sevī uzglabā ~ 100 kg CO₂. «Ja kaņepju betons paliek pāri, tas ir dabai draudzīgs produkts,» saka Sandris.

Mikroklimata regulācija

Sandris skaidro atšķirību starp ūdens tvaika difūzijai atvērtām un konstrukcijām, kurās mitruma pārvietošanos ierobežo tvaika izolācijas slānis. Piemēram, koka karkasa sienās ar minerālvati parasti izmanto tvaika izolāciju vai tvaika bremzi, savukārt kaņepju betona sienas iespējams veidot difūzijai atvērtas, bez šādas plēves. Turklāt kaņepju betons spēj uzņemt un atdot mitrumu, palīdzot regulēt telpu mikroklimatu.

«Tas nenozīmē, ka caur kaņepju betona sienām brīvi cirkulē gaiss. Abos gadījumos konstrukcijām jābūt gaisa necaurlaidīgām. Pareizi projektētā mājā var darboties dabiskā ventilācija. Daudz var panākt ar pārdomātu ēkas orientāciju, logu izvietojumu un noēnojumu. Ziemā zemāk esošās saules starojumu var izmantot telpu pasīvai apsildei, savukārt vasarā jumta pārkares un citi ārējās noēnošanas risinājumi palīdz ierobežot pārkaršanu.»

Lielākā problēma pie mums tomēr ir izejvielas. Latvijā kaņepju spaļus neražo, bet vest tos no Francijas ir dārgi. Kādu laiku spaļus izdevās iepirkt Lietuvā, līdz rūpnīca atrada lielāku pircēju. Francijā rūpnīcas sadarbojas ar zemniekiem līdzīgi kā vīnkopju kooperatīvi un no kaņepēm ražo arī citus produktus. Piemēram, kaņepju mulčas audumu, kas ir videi draudzīgs un sadalās.

Latvijā šīs izejvielas ražošana tā arī nav uzsākta. Attīstību bremzē arī finansējums – mazam uzņēmējam, lai iegādātos smidzināšanas iekārtu, jāaizpilda dokumenti, «it kā es aizņemtos miljonu», norāda meistars. Un tomēr viņš vēlas turpināt iesākto virzienu, jo «kaļķa materiālu izmantošana ekoloģiskajā būvniecībā nav atgriešanās pagātnē. Tā ir tradicionālo materiālu īpašību izmantošana mūsdienu būvniecībā, vienlaikus veicinot kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un tradicionālo būvniecības metožu pārmantojamību».

Foto: No S. Beķera personiskā arhīva. Attēlā krāsains kaļķa apmetums mūsdienīgai privātmājai Ogres novadā. Ēka būvēta no kaņepju betona

Kaņepju betona īpašības

• Nodrošina siltumizolāciju un palīdz regulēt iekštelpu mitrumu.

• Siltuma inerces īpašības var samazināt temperatūras svārstības un pārkaršanas risku vasarā.

• Kaņepju betonam ir labas ugunsreakcijas īpašības.

• Kaņepes augšanas laikā piesaista CO₂, un daļa oglekļa saglabājas būvmateriālā.

• Atsevišķās kaņepju betona sienu konstrukcijās uzkrātais ogleklis var atbilst aptuveni 100 kg CO₂ uz sienas kvadrātmetru. Precīza vērtība atkarīga no konstrukcijas un aprēķina metodikas.

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments