Uz Izraēlu devos jūnija vidū NB8 valstu žurnālistu delegācijā. Pēc 2023. gada 7. oktobra teroristu iebrukuma un tam sekojošā kara Tuvajos Austrumos Izraēlai nācās sākt cīņu vēl astotajā frontē – informācijas laukā. Tāpēc Izraēla aicina pie sevis žurnālistus, redaktorus, informācijas lauku ietekmēt spējīgas personas – savām acīm redzēt, kas notiek Izraēlā, un savām ausīm dzirdēt nepastarpinātus skaidrojumus. Iepriekšējā publikācijā «Izraēla. Tūkstoš dienu pēc iebrukuma» stāstīju par Melno sestdienu, kas izraisīja pēdējo karu. Arī par ebreju tautas metodisku iznīcināšanu Otrajā pasaules karā, kas lielā mērā bija katalizators vēlākai Izraēlas valsts tapšanai 1948. gadā. Šajā reizē vairāk par Izraēlas sabiedrības dzīvi apdraudējuma apstākļos un noturību vai – drīzāk – ciestspēju. Angļu terminam resilience joprojām nav īsti precīza analoga latviešu valodā.

Ziemeļos pie Libānas

Karš ir mobilizējis visus Izraēlas cilvēkus, jo teju katra ģimene ir nesusi savu upuri. Katrā ģimenē ir dēli un meitas, kas tagad dodas dienestā aizstāvēt savu valsti. Un stresa līmenis sabiedrībā kopumā saglabājas ļoti augsts. Kā sacīja ārlietu resora amatpersona: «Šodienas situācija nav posttraumatiska, tā joprojām ir dziļi traumatiska. Viss, ko Izraēla dara pēc 7. oktobra, ir vērsts uz to, lai nepieļautu, ka teroristi atkal ienāk mūsu mājās un dara to, ko viņi ar mums izdarīja tajā dienā.»

No Jeruzalemes devāmies uz Izraēlas ziemeļiem – uz turieni, kur pie robežas ar Libānu Izraēlas Bruņotie spēki attur teroristu grupējumu Hezbollah. Apmeklējām drošības pētījumu centru «Alma», kura misija ir vēstīt pasaulei par Libānas frontē notiekošo. Tas atrodas vien desmit kilometru no karadarbības zonas, ko mums gan neparādīja. Iespējams, drošības apsvērumu dēļ. Tur Libānas pusē esot ap 50 sagrautu ciemu, un sagrauti tie tika tāpēc, ka zem katras skolas, zem katras mošejas, zem katra veikala, zem katras dzīvojamās mājas bija iebrukumam Izraēlā sagatavoti tuneļu tīkli un bruņojuma noliktavas. Un no turienes joprojām atlido raķetes un droni. Pētījumu centra vadītāja Sarita Zehavi stāsta, ka arī nesen jūnijā atlidoja. Un tad Izraēlas Bruņotie spēki šauj pretī. Šauj tā, ka Saritas suns pārbīlī izdauzīja mājai stikla durvis. Raķetes lidojums ilgst no 20 līdz 40 sekundēm. Šajā laikā iedzīvotājiem jāpagūst patverties. «Lūdzam Dievu, lai dzelzs kupols un Bruņotie spēki mūs pasargā.» Saritai pašai vairāk bail esot, kad pāri galvām aizlido helikopteri. Tas nozīmē, ka tur, dzeltenajā zonā, ir ievainots kāds Izraēlas karavīrs, un tas tiklab var būt kāds no viņas dēliem. Piefrontes zonā iesaucamie paliek dienēt turpat savās komūnās un uz karu iet gluži kā uz darbu. Bail ir arī Saritas draudzenei – par saviem skolas vecuma bērniem. Pavasarī raķete trāpīja autobusa pieturā pie skolas. Pateicoties gaisa trauksmes brīdinājumam, tur neviena nebija, taču kopš tās dienas brālis un māsa uz skolu brauc katrs ar savu autobusu katrs savā laikā. Mātei tas bijis smags, bet pragmatisks lēmums. Lai vismaz viens bērns paliek dzīvs, gadījumā, ja atkal atlido raķete. Arī šī ir noturība – individuālā līmenī.

Tikšanās laikā «Alma» centrā nepatīkama vārdu apmaiņa izvērtās ar kādu Igaunijas žurnālisti. Viņa, noklausoties Saritas stāstījumu, vaicāja, kāpēc šeit dzīvojošie nedodas prom uz drošākām vietām vai pavisam projām no Izraēlas. Igauniete pati šādā situācijā pamestu Igauniju.

Sarita uz to pacietīgi skaidroja, ka ebreju nācija 3000 gadu ir dzīvojusi ar sajūtu, ka tai nav māju. Un tagad, kad viņiem mājas ir, viņi tās sargā. «Mums ir tikai viena vieta uz pasaules, kur dzīvot. Ja mēs te nedzīvosim, mēs savu zemi zaudēsim.» Turklāt pārvietoties tālāk uz dienvidiem arī nav jēgas, jo raķetes krīt arī Telavivā. Un naidīgas valstis atrodas visapkārt Izraēlai.

Pirms gada panāktā vienošanās paredzēja, ka Hezbollah noliek ieročus. Taču tas joprojām nav noticis – arī pēc ASV un Irānas panāktā pamiera. Turklāt situācija ar Hezbollah  esot krietni sarežģītāka nekā Gazā, kur saimnieko nu jau novājinātais teroristu grupējums Hamas. Grupējums Hezbollah Libānā ir kā valsts valstī – ar politisku ietekmi parlamentā, ar savu armiju, ar savu uzņēmējdarbību un finanšu shēmām. Un arī naidā pret Izraēlu indoktrinētiem atbalstītājiem. Viņu ir daudz, un tā ir problēma, kurai pamiers nedod risinājumu. Tāpēc raķetes un droni te turpina lidot. Un lido arī evakuācijas helikopteri. Tie dodas uz lielāko slimnīcu Izraēlas ziemeļos «Rambam».

Pazemes slimnīca

Milzīgā klīnika atrodas ostas pilsētā Haifā, un tā līdztekus civiliedzīvotājiem un medicīnas tūristiem apkalpo arī Izraēlas Bruņotos spēkus. Todien, kad viesojāmies «Rambam», helikopters atveda trīs ievainotus izraēliešu karavīrus. Visi tika saremontēti. Slimnīca spēj darboties pilnīgi autonomi – tai ir viss nepieciešamais personāls kara traumu ārstēšanai, tā nav atkarīga no ārzemju piegādātājiem, jo svešiem drošības apsvērumu dēļ neuzticas. Tai ir pašai savas laboratorijas analīžu veikšanai un 3D printeri cilvēka detaļu printēšanai. Daži veiksmīgi sejas ķirurģijas piemēri arī tika izstāstīti un ekrānos parādīti. Puisis, kam teroristi iešāva mutē, meitenīte, kurai šķemba norāva žokli, karavīrs ar kotlešu masā sašķaidītu seju – tādas traumas te ārstē un veiksmīgi rekonstruē cilvēkus tālākai dzīvei. Gan civilos, kas cietuši uzbrukumos, gan karavīrus. «Rambam» lielais lepnums ir pazemes slimnīca. Pasaulē lielākā. Tā ierīkota autostāvvietā. Pēc 2023. gada 7. oktobra tika iedarbināts ārkārtas situāciju plāns un slimnīca 10 stundu laikā tika sagatavota tūkstošiem ievainotu pacientu uzņemšanai drošā neatliekamās palīdzības klīnikā pazemē. Pēdējo reizi personāls un klienti pazemē tika nogādāti vēl jūnijā – 1000 pacientu stundas laikā! Savdabīgi, ka mierīgākos laikos te patiešām arī stāv automašīnas, bet nepieciešamības gadījumā mašīnu vietās iebrauc gultas, paneļi tiek atvērti, un tur atrodas pieslēgumi skābekļa un citām sistēmām. 1500 mašīnu vietā te ietilpinās 2000 gultasvietu. Palātas, nodaļas, operāciju zāles, personāla atpūtas telpas – viss vienkopus. Mūs pavadošā ārste – sejas ķirurģe Adi Kaca Bitona (Adi Katz Biton) – stāsta, ka uz dzīvi Izraēlā no ASV pārcēlusies tieši kara dēļ – lai palīdzētu saviem tautiešiem. Vaicāju, kā ir strādāt nepārtrauktā apdraudējumā, jo šāda mēroga slimnīca noteikti ir arī ienaidnieka mērķis. Ārste atzīst, ka zem uguns strādāt ir biedējoši, taču slimnīcai ir jāturpina funkcionēt. Tik lielu ārstniecības iestādi nav iespējams evakuēt kaut kur tālu projām. Tāpēc tā pazeme ir vajadzīga. Un funkcionēt turpina arī cilvēki – ārsti, pacienti. Bērnu nodaļā mazajiem ir pieejama skola. Uz slimnīcu brīvprātīgajā atbalstā mediķiem nāk mākslinieki. Un te, pazemē, pat novadītas vienas kāzas – ar visiem kāzu viesiem. Ja ievainotam karavīram mīla ieradusies, nekas to nedrīkst kavēt. «Tā ir mūsu noturība. Mums kari ir visu laiku, bet mēs joprojām esam,» saka daktere Adi. Un kolēģi viņu dēvē par «Rambam» slimnīcas eņģeli. 

Pēcvārdam

Garos pārlidojumos allaž noder kāda grāmata, taču tai pēc formāta jābūt piemērotai lidošanas vajadzībām. Turpceļā Varšavas lidostas grāmatnīcā svara un cenas ziņā pieejamākā grāmata bija Suņdzi «Karamāksla». Neliela un tematiski šim ceļojumam piemērota, sarakstīta pirms vairāk nekā 2500 gadiem. Saistībā ar pasaulē notiekošajiem kariem tā daudz tiek citēta arī mūsdienās. Meklējot kādu Suņdzi domugraudu, kas runātu par valsts un sabiedrības noturību, atradu šo:

3. nodaļa, 18. tēze

«Ja pazīsti ienaidnieku un pazīsti sevi, tev nav jābaidās no simt kauju iznākuma. Ja pazīsti sevi, bet nepazīsti ienaidnieku, tad par katru gūto uzvaru piedzīvosi arī sakāvi. Ja nepazīsti ne ienaidnieku, ne sevi, tu zaudēsi katrā kaujā.»

Izraēla tagad pazīst gan sevi, gan ienaidnieku.