"Par suņu šaušanas jautājuma juridiskajiem aspektiem manuprāt noderīgu pārskatu Facebook uzrakstījis advokāta Laura Klagiša birojs. Latvijā ne cilvēki, ne viņu īpašums faktiski netiek aizsargāti pret bezatbildīgu, paviršu, neuzmanīgu – sauciet kā gribiet, suņu īpašnieku radītajiem apdraudējumiem. Tie paredz sodu vainīgajam, kad nelaime jau notikusi, un tikai tādos gadījumos, kad to ir vienkārši pierādīt, bet tie neveicina savlaicīgu atbildīgu rīcību," norāda V.Lārmanis un dalās par to, ka paša emocionāli sāpīgā pieredze mērāma tūkstošos eiro zaudējumos dēļ svešu suņu uzbrukumiem mājlopiem (govīm). 

Viņš uzskata, ka ne valsts, ne pašvaldības policijas rīcība nespēj pasargāt ne cilvēkus, ne mājlopus vai meža dzīvniekus no suņu radītā kaitējuma, kā arī neattur suņu īpašniekus no bezatbildīgas rīcības. Pēdējo reizi klaiņojošus suņus savā īpašumā viņš sastapis vēl 6. oktobrī.

"Suņu uzbrukumu izraisītais stress grūsnām govīm bieži izraisa abortus. Teliņi piedzimst priekšlaicīgi, jau miruši vai mirst neilgi pēc dzimšanas. Lopkopībā šī ir labi zināma problēma. No juridiskā viedokļa problēma ir tā, ka aborts nenotiek uzbrukuma brīdī, bet gan nedēļu vai divas vēlāk. Ja uzbrukumi atkārtojas, piemēram, reizi nedēļā vairāku mēnešu garumā, aborts var notikt brīdī, kuru grūti sasaistīt ar konkrētu gadījumu, jo cēlonis ir ilgstošs stress, kas uzkrājies laika gaitā."

"Dažkārt suņa nošaušana mājlopu tuvumā var nozīmēt arī paša suņa īpašnieka pasargāšanu no nelaimes. Ja suns kļūst pārāk uzstājīgs, govis var no bēgšanas pāriet uzbrukumā, un tad suns bēg atpakaļ pie sava saimnieka – nu jau ar satracinātu govju baru sev pakaļ. Šādā situācijā no šāvēja skatpunkta lielāks risks ir atstāt suni dzīvu, jo, ja satracinātās govis savainos cilvēku, sods noteikti būs bargāks nekā par suņa nonāvēšanu. Turklāt dzīvnieku vai cilvēku pasargāt iespējams tikai tad, ja suns tiek neitralizēts nekavējoties – tiklīdz tas konstatēts vietā, kur potenciāli var izraisīt nelaimi. Ja suņa instinkti liek tam uzbrukt, tas notiek sekundēs. Kad tas sācies, kaitējumu visbiežāk vairs nav iespējams novērst. Neviena no juridiskajām frāzēm, kas izlobāmas no mūsu normatīvajiem aktiem – piemēram: “pastāv tiešs, reāls un aktuāls apdraudējums”, “objektīvi pierādāms”, “iespēja un laiks pagaidīt specializēto dienestu ierašanos”, “rīcība ir samērīga ar apdraudējuma līmeni” – nav piemērota, lai novērstu nelaimi. Reālajā situācijā laika šo kritēriju izvērtēšanai vienkārši nav. Šie formulējumi aizsargā suni un tā īpašnieku, bet ne cilvēkus, mājlopus vai meža dzīvniekus, kurus suns apdraud," tā V.Lārmanis.

Dabas aizsardzības eksperts turpina, ka zemes īpašniekiem, apsaimniekotājiem un medību tiesību turētājiem būtu jābūt tiesībām proaktīvi likvidēt viņu teritorijā sastaptu suni – ne tikai klaiņojošu, bet arī tādu, kas atrodas, piemēram, mājlopu ganībās vai svešā pagalmā, pat ja tas ir tikai, piemēram, 200 metru attālumā no saimnieka.
"Valsts officiāla nostāja – ja vēlies pasargāt savu suni, gādā, lai tas ir saitē vai atrodas tikai tur, kur nevienu neapdraud, un nevaino cilvēku, kas sargājis savu ģimeni vai īpašumu, ir tas, kas manuprāt vislabāk novērstu ne vienu vien konfliktsituāciju un izglābtu daudzu suņu un viņu apdraudēto dzīvnieku dzīvības.

Paužot šīs domas, V.Lārmanis uzsver, ka  necenšas "aizstāvēt vai nosodīt Modri, es nezinu, kurš ko tur izdarīja, to risina tiesībsargājošās iestādes, bet es vēlos pievērst uzmanību tam, ka šādi gadījumi, iespējams, būtu mazāk, ja suņu īpašnieku atbildība mūsu likumos būtu uzsvērta vairāk, un arī to, ka suņu upuru aizsardzība ir nosegta vājāk nekā suņu aizsardzība". 

Dažas komentētāju pārdomas:
"Nav tādu klaiņojoši suņu,- ir bezatbildīgi cilvēki (saimnieki). Tāpēc pret VIŅIEM būtu jāvēršas ar visu likuma bardzību. Tajā skaitā pašvaldībām REGULĀRI apzinot savas teritorijas, arī veicot preventīvus pasākumus. Tiesa gan konkrētais gadījums, kad [Bernes] GANU šķirnes suņu mamma ar diviem pusaugu kucēniem tiek nošauta 200 m no mājām, vairāk izskatās pēc personīgas atriebības."(N.Bahmane)

"Paldies, Viestur, par šo situācijas analīzi un atspoguļojumu. Pēc advokātu biroja sniegtā normatīvo aktu izskaidrojuma arī mani pārņēma sajūtas, ka Latvijā neviens cilvēks un/vai viņa īpašums vispār nav aizsargāti no jebkādu suņu (klaiņojošu vai neklaiņojošu) uzbrukumiem." (J.Gailis)

"Es domāju ka sabiedrība saprot, jā, saimniekam ir jāuzņemas atbildība par saviem suņiem /kaķiem utt. Runa vairāk iet par tieši situāciju, redzot to ka policija vnk kā pierādījumus liek savu ķermeņa kameru , tad kaut kādā veidā, attiecīgajā situācijā ir gandrīz nulle pierādījumu ka suņi patiešām ir bijuši agresīvi. (E.Vin)

"Ja tev tavs suns ir mīlulis, tas neuzliek par pienākumu citiem cilvēkiem ļaut šim mīlulim sevi apostīt, ļaut sev lēkt virsū, ļaut sevi apriet. Nu nav sunim brīvi jāstaigā apkārt un jāapdraud citi, lai cik viņš Tev labākais draugs. Nemaz nerunājot par šeit aprakstīto situāciju ar mājlopiem."(M.Švēdenberga)

"Man ar laba pieredze uzkrājusies pa šiem gadiem dabas un lauku tūrismā. Teikšu uz reiz tā, problēmas ir bijušas ar latviešu suņu īpašniekiem, bet ar ārzemju tūristiem īsti problēmas suņu tēmā nav bijušas un bieži ir tūristi ar suņiem manā saimniecībā. Ja ārzemju suņu īpašnieki nav jautājuši saimniekam tad suņus vaļā nelaiž un neiet ar tiem kur nevajadzētu. Bet bieži latviešu suņu īpašnieki izlikto informāciju nelasa vai izliekas par nezinīšiem, kad man sanāk iet un tērēt savu laiku, lai aizrādītu un mācītu elementāras lietas." (Ģ.Dzērve)

"Pievienojos par visiem 100%. Aitkopju gadījumā suņi rada ne tikai stresu ar izrietošām sekām, bet reāli nogalina dzīvniekus. Tikpat efektīvi kā vilki, bet bieži vien bez vajadzības sagādāt barību. Vienkārši azarta pēc. Un jo īpaši tad, kad tas ir suņu bars (2+ dzīvnieki)." (A.Gintere)