Šis nav gluži ceļojuma apraksts vai ieskats Izraēlas valsts vēsturē. Septiņu dienu laikā, ko jūnijā pavadīju Izraēlā, centos pierakstīt visu, ko redzēju, dzirdēju, pēc iespējas izmantoju laiku sarunām ar vietējiem cilvēkiem, ekspertiem, kopienu pārstāvjiem, arī tiem, kas ir cietuši no arābu ekstrēmistu uzbrukumiem.
Izraēla jau gadu desmitiem cīnās pret radikālajiem islāmistiem, kas lien pāri viņu zemes robežām ar uguni, zobenu, raķetēm un droniem.
Karš notiek septiņās frontēs pa perimetru un aiz tā. Gaza, Libāna, Rietumkrasts, Sīrija, Irāka, Jemena un galvenais ļaunuma avots – Irāna. Šeit visur pozīcijas tiek turētas labi. Par to liecina jau pats fakts, ka Izraēla joprojām pastāv, ekonomika ir labā stāvoklī un cilvēku morāle augsta. Viņi cīnās par savu zemi, jo citur viņiem nav, kur iet. Konstants apdraudējums nosedz visu valsti, bet to sargājošais dzelzs kupols nav neievainojams. Jā, lieliska pretraķešu sistēma, un tomēr ne perfekta. Pāris nedēļas pirms mūsu – NB8 valstu žurnālistu – delegācijas vizītes ballistiskā raķete atlidoja uz Telavivas centru, vien dažus kvartālus no viesnīcas, kurā tikām izmitināti. Tēmēja acīmredzot uz armijas bāzi, bet trāpīja pa dzīvojamo namu ielas pretējā pusē. Par laimi, brīdināšanas sistēma nostrādāja, cilvēki paguva evakuēties. Taču, jo vairāk raķešu, jo lielāka iespējamība, ka kādai no tām izdodas caururbt Izraēlas dzelzs kupolu. Parastā trajektorijā ballistiskā raķete uzlido virs stratosfēras un tad ar milzu paātrinājumu nāk lejā. Bet pēdējā laikā ienaidnieks pamanoties raķetes šaut slīpi, mainīt trajektorijas, kas pretgaisa aizsardzībai un līdz ar to Izraēlas iedzīvotājiem rada lielākas problēmas.
Ir vēl viena fronte, pēc skaita – astotā, kurā Izraēlas valsts cīnās par savu pastāvēšanu. Tā ir informatīvā telpa. Šajā frontē Izraēla piedzīvo sakāvi. Viesojoties Izraēlas Bruņoto spēku Komunikācijas vienībā, vaicāju, kas tiek darīts informācijas karalaukā, jo starptautiskā sabiedrība ar nekritisku entuziasmu kritizē Izraēlu, kamēr par galveno agresori Irānu un tās vasaļiem pa perimetru – teroristiskajiem grupējumiem Hamas un Hezbollah – labprāt paklusē. Taču Izraēlas iespējas ietekmēt plašākas sabiedrības viedokli ir visai ierobežotas. Uz vienu Izraēlai labvēlīgu ierakstu internetā ir 19 naidīgu. Pie šādas spēku disproporcijas izraēļi vienkārši turpina stāstīt savu stāstu cerībā, ka cauri troļļu mūrim spēs sasniegt dzirdīgas ausis. Vismaz dažas.
Free Palestine = Latgales republika
Te kontekstā jārunā par to, cik Latvijas situācija trausla. Free Palestine ideja ir identiska tai, ko Kremlis pēdējos pāris gadus sēj par Latgali. Par nabaga apspiestajiem latgaļiem, kas ilgojas pēc atbrīvošanas no Latvijas nacistiskā režīma. Un mēs labi zinām, kā tā atbrīvošana izpaudīsies. Mēs esam to piedzīvojuši 1945. gadā, kad krievi ienāca mūs «atbrīvot» un aizšķūrēja uz kapiem vai Sibīriju. Bet tagad viņi un viņu pēcteči bauda Latvijas valsts aizsardzību un privilēģijas, pat nebūdami pilsoņi, nerunājot latviski un sapņojot sagaidīt Putina tankus vai dronus ar puķēm.
Šis ir temats, par ko man ar ebrejiem runāt ir sarežģīti. Jā, viņi atbalsta Ukrainu, viņi nav krievijas draugi. Bet nav arī ienaidnieki. Viņiem krievi joprojām ir atbrīvotāju nācija. Viņiem 2. pasaules kara beigas nozīmēja holokausta beigas un drīz arī viņu jaunās valsts sākumu. Ebreji no visas pasaules beidzot devās uz apsolīto zemi. Tostarp ebreji no Padomju Savienības, un arī mūsdienās īpaši viņu ērtībām daudzviet Izraēlā redzami uzraksti krievu valodā. Šis fakts man bija jaunums un būtiski mainīja manu izpratni, kāpēc viņi tur runā krieviski. Izrādās, ne jau tādēļ, lai no russia turisto naudu paņemtu. Nu varbūt arī tāpēc. Bet galvenokārt tāpēc, ka aptuveni miljonam Izraēlas ebreju dzimtā valoda bija vai ir krievu, un ebreju valodu viņi apguva, apgūst vai neapgūst jau pēc pārcelšanās uz Izraēlu. Tā es to saprotu. Turklāt mūsdienās krievijai ir būtiska loma Izraēlas ārpolitikā vēl divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tur, krievijā, joprojām ir liela ebreju kopiena. Un otrs – krievija joprojām spēlē nozīmīgu lomu Sīrijā, kas Izraēlai ir svarīgi. Lūk, tāpēc Holokausta muzejā Yad Vashem par Padomju Savienības un tās mantinieces krievijas veiktajiem noziegumiem netiek runāts. Tikai par nacismu. Bet šis ir viņu stāsts. Viņu nācijas trauma.
Olīvkalns. Vieta, kur risinājās Bībelē aprakstītie notikumi. Svētajai pilsētai Jeruzalemei ir 5000 gadu. Viss, kas Jeruzalemē notiek, ir ar lielāku svaru un ietekmi. Raudu mūris ir ebrejiem īpaši nozīmīga svētvieta.
Holokausts
Kamēr vārdu nepiepilda ar saturu, tas ir tikai vārds. Yad Vashem muzejā ebreju tautas traģēdija un 6 miljoni holokaustā nogalināto pār mani nogāzās ar traumējošu izpratni. Grupas gide bija sirma, maza auguma ebreju kundze, kura savulaik ieceļojusi no Polijas. Viņa stāstīja gan par politisko kontekstu, kurā ebreji neiederējās faktiski nevienā valstī. Par to, kā nacisti dēmonizēja ebrejus, pielīdzinot viņu tautu infekcijai, kaitēkļiem. Stāstīja arī par individuālo cilvēcību, kas tika iznīcināta, padarot cilvēku par dzīvniekam līdzīgu, kā tas notika koncentrācijas nometnēs. Un to cilvēcības paraugu, ko sniedza ebreju glābēji. Muzeja priekšdārzā ir arī Jāņa un Johannas Lipkes godināšanai iestādīts kociņš. Nacistu okupācijas apstākļos viņi izglāba no nāves vismaz 55 cilvēkus. Tās bija viņu individuālas izvēles. Palikt par cilvēkiem.
Vienā no ekspozīcijas telpām pie sienas izlasīju vācu izcelsmes ebreju rakstnieka Kurta Tuholska tēzi: «Valsts nav tikai tas, ko tā dara, – tā ir arī tas, ko tā tolerē...» Tajā telpā tika vēstīts par sabiedroto valstu kavēšanos iejaukties nacistiskās Vācijas izvērstajā genocīdā pret ebrejiem. Un šo uzrakstu atcerējos jau pēc atgriešanās mājās, gatavojot kārtējam avīzes numuram rubriku «Iz pagājības» un šķirstot 1929. gada 1. jūnija laikrakstu «Ogres Straume». Tā centrālais materiāls ar nosaukumu «Vai pazīstam žīdus» ir vienkārši baigs antisemītisks savārstījums – žīdi paverdzina Eiropas tautas, mēs grimstam žīdu jūgā, žīdi nezina, kas ir darbs, žīdi mums izņem no rokām finanses, žīdi guļ ar latvju meitām, žīdi to un žīdi šito... Tas bija tas, ko tolaik tolerēja brīvā Latvija, un mani par to pārņem kauns un nožēla.
Saprotu, ka Yad Vashem muzeja ēkas un vēstījuma koncepts ir būvēts ar šādu nolūku, bet šī pieredze bija neizturami sāpīga. Laikam pirmo reizi mūžā muzejā apraudājos. Priekšpēdējā ekspozīcija ar nāves nometnes tehnoloģiskās arhitektūras maketu iespējami liela cilvēku skaita nogalināšanai iespējami īsā laikā ar iespējami maziem izdevumiem un efektīvu pelnu apsaimniekošanu. Un tad noslēdzošajā telpā kā tāda Visuma piltuve atveras vārdu grāmata. Holokaustā nogalināto vārdi, uzvārdi, biogrāfijas dati. 6 miljoni nogalināto. Otrs holokausts ir tas, pret ko izraēlieši šobrīd cīnās astoņās frontēs, jo musulmaņu fanātiķu deklarētais mērķis ir ebreju tautas iznīcināšana. Free Palestine no upes līdz jūrai – bez kaitēkļiem. Kā viņu Allāham labpatiktu. Tā es to saprotu. Un tā mums to skaidro arī offrecord sanāksmē Ārlietu ministrijā: «Mēs esam demokrātija tirāniju ielenkumā, un viņi grib mūs likvidēt.» Tik vienkārši.
Izraēlas kaimiņattiecību politika pēc 2023. gada 7. oktobra ir radikāli mainīta – no ilgtspējas un atturēšanas uz prevenciju un distanci. Izraēlas armija dodas uz turieni, no kurienes nāk draudi, un veido buferi, lai novērstu vai mazinātu apdraudējumu. 7. oktobris mainīja visu.
Melnā sestdiena
Kopš dienas, kad grupējuma Hamas teroristi no Gazas iebruka Izraēlā, būs pagājušas 1000 dienas. Valsts pastāvēšanas vēsturē tā bija smagākā izlūkdienestu un armijas kļūda ar visdramatiskākām sekām. Ja Hamas grupējums savu uzbrukumu būtu vēl sakoordinējis ar Hezbollah Libānā, kas jau atradās kaujas gatavībā pie Izraēlas robežas, sekas būtu daudz daudz smagākas.
Iebrukums sākās agrā rīta stundā. No Gazas joslas uz Izraēlu tika raidītas 2500 raķetes. Vairāk nekā simts vietās ar buldozeriem tika pārrauts robežas žogs. Bruņotu islāmistu vienības īstenoja pārsteiguma uzbrukumu, kurā vairāk nekā 1200 cilvēku tika nogalināti, ap 6000 ievainoti, 251 izraēlietis tika sagūstīts. Tā ir statistika, bet, kā tas notika, tagad pasaulei stāsta slaktiņā izdzīvojušie. Viens no svarīgākajiem uzbrukuma mērķiem bija mūzikas festivāls «Nova» – aptuveni 5 kilometrus no Gazas robežas Negeva tuksnesī. Festivāls pulcēja ap 3000 cilvēku. Tobrīd 18 gadu vecā Mazala Tazazo bija viņu vidū un palika dzīva. Viņas draudzene ar draugu – ne. Tagad Mazala festivāla piemiņas vietā strādā par gidi un stāsta par piedzīvoto. Kā rīta agrumā publika laiski dejojusi. Kā atskanējuši pirmie šāvieni, kliedzieni. Cilvēki vēl lāgā nesaprata, kas notiek. Un tad jau viņi pēkšņi atradās karalauka vidū. Visapkārt valdīja haoss, šāvieni, kliedzieni. Iebrucēji slaktēja visus pēc kārtas. Daudzi no viņiem bija pārģērbušies Izraēlas armijas formās. Mazalu ar laidi notrieca zemē, sašķaidīja viņai plaukstu, un tieši šis ievainojums viņu pēc brīža paglāba. Ar seju guļot putekļos, meitene sargāja galvu un rokas aizmeta aiz pakauša, asinis tecēja pār sprandu. Kad atguva samaņu, viņa izlikās par mirušu, tikpat kā neelpoja. Teroristi vairs viņai nepievērsa uzmanību, jo meitene izskatījās mirusi. Un tad sākās ugunsgrēks. Uzbrucēji bija pielaiduši sausajiem tuksneša kokiem uguni, cenšoties sadedzināt izdzīvojušos. Kad ieradās pirmās policijas vienības, sākās mežonīga apšaude. Šāva kārtās. Visapkārt spindzēja lodes. Saņēmusi drosmi, kādā brīdī Mazala rāvās augšā un skrēja uz tuvāko mašīnu aiz koku birzītes, un paslēpās aizmugurē aiz sēdekļiem. Tajā mašīnā patvērās vēl daži jaunieši. Un palika dzīvi. Bet daudzi citi palika kaujas laukā. Un tagad nogalināto vārdi ir lasāmi uz viņu piemiņai iestādītajiem kociņiem. Viņi bija jauni, skaisti, iemīlējušies, viņi bija ebreji un par to tika nogalināti.
Viens no svarīgākajiem teroristu uzbrukuma mērķiem bija mūzikas festivāls «Nova». Tas pulcēja ap 3000 cilvēku. Mazala Tazazo slaktiņā izdzīvoja un tagad nes tālāk šo stāstu.
Čaļi, klausiet savas sievas!
Vēl viens dramatisks tās dienas aculiecinieka stāsts mums tika izstāstīts kibucā Nir Oz, kas arī tajā dienā piedzīvoja etnisko tīrīšanu. Kibucs ir kaut kas līdzīgs komūnai, ciematam, kura iemītnieki dzīvo sadraudzībā un kopj zemi, audzē dārzeņus un augļus. Kibucs Nir Oz atrodas aptuveni 2 kilometrus no Gazas robežas. Tā ir tuksnesī izveidota zaļojoša oāze ar ziedošiem kokiem, spirdzinošu zaļumu visapkārt un arī mājām, no kurām pāri palikušas vien krāsmatas un praktiski neskartas drošās telpas. Baraks Morags – mūsu gids kibucā – stāsta, ka teroristu raķetes no Gazas uz Izraēlu ir šautas gadu desmitiem, tāpēc katrā mājā ir iebūvēta tāda drošā istaba – betona bunkurs, kurā trauksmes laikā patverties. Pasēdi, pagaidi un nāc laukā. Taču šī trauksme bija citāda. Kad raķetes nav atlidojušas, cilvēki nākuši laukā, domājot, ka briesmas garām, bet tur priekšā bija teroristi. Trešdaļa kibuca iemītnieku tika apkauti. Arī bērni, arī seniori, visi, kam iebrucēji tika klāt. Rādot to, kas palicis no viņa paša mājas, Baraks piepeši saka: «Čaļi, klausiet savas sievas!» Viņa kundze savulaik izdomājusi, ka drošajā telpā durvīm no iekšpuses jāierīko pamatīgs aizbīdnis. Tas viņus un bērnus paglābis, kad iebrucēji centās ielauzties. Bet sievas tēvs un brālis savās mājās gāja bojā. Arī kaimiņi blakus mājā gāja bojā. Todien viņiem bija paredzētas ģimenes svinības. Uz mājas krāsmatām joprojām redzams apsvilis uzraksts – laime, mīlestība, miers. «Tas ir tas, kas mūs atšķir no iebrucējiem,» saka Baraks. Kādreiz viņš vadīja kibucā ekskursijas par ekoloģisko lauksaimniecību. Tagad atkal un atkal stāsta apmeklētāju grupām par 7. oktobri. Jo tas mainīja visu. Tas mainīja Izraēlu.
Kādreiz Baraks Morags viesiem stāstīja par bioloģisko lauksaimniecību kibucā Nir Oz. Tagad viņš stāsta par islāma teroru. Uzlīmes uz pastkastīšu skapja apzīmē iebrucēju nogalinātās, ķīlā sagrābtās vai atgūtās kibuca iemītnieku ģimenes.
Pēc 7. oktobra Izraēlas sabiedrība mobilizējās. Tautieši no visas pasaules brauca mājās. Armijas iesaukšanas punktos veidojās rindas. Jaunie cilvēki nevis centās izvairīties no iesaukuma, bet nāca pieteikties brīvprātīgi. Ja no kāda miesta iesauca 10 jauniešus, līdzi atnāca vēl pieci. Aizvadītie trīs kara gadi Izraēlas tautu ir nogurdinājuši, bet padarījuši arī stiprāku. Norūdījuši.
Jeruzalemes ielās ir pašsaprotami redzēt cilvēkus ar ieročiem pie sāniem. Jauniešus formās. Pa ielu iet čalis T-kreklā, pārmetis plecam triecienšauteni. Viņš ir dienestā, paskaidro mūsu gide un pavadone Jeruzalemē Hadara. Vaicāju, vai arī viņai pašai ir ierocis.
– Jā.
– Kāpēc?
– Jūs par 7. oktobri neko neesat dzirdējis? Viņa teju uzmet lūpu. – Es esmu mamma!
Un viņa ir gatava aizsargāt savu ģimeni. Vaicāju, kā šobrīd ir iespējams sadzīvot līdzās ebrejiem un arābiem. Un viņa man atbild ar ebreju teicienu – respect and suspect – arī pret sliktu kaimiņu izturies ar cieņu, bet nezaudē modrību. Tāpēc arī uz ASV panākto pamieru ar Irānu izraēlieši raugās ar aizdomām. Galu galā viņi pie sarunu galda netika aicināti. Tā, ejot un sarunājoties, mazā vecpilsētas sānieliņā pamanām, ka divi arābu puikas iespieduši stūrī apceļ mazāku ebreju zēnu. Hadara huligānus patriec. Izraēlieši ir modri. «Šī ir mūsu zeme,» saka Hadara. «Mēs ejam un sargājam to ar pārliecību.»
Vizītes laikā vairākkārt nāku pie secinājuma, ka mūsu valstīm ir daudz kopīgā. Piemēram, viena un tā pati laika josla. Eiropeisks dzīvesstils, ko nicina musulmaņi. Un arī konstants apdraudējums. Izraēlai drauds ir Irāna un tās sabiedrotie pa perimetru. Mums drauds ir Krievija. Viņiem drauds ir arābi. Mums – krievi. Respect and suspect.
Svētnīca vietā, kur Jēzus augšāmcēlās. Viss, kas pasaulē notiek pēdējos 2000 un vairāk gadus, karus ieskaitot, lielā mērā notiek viņa dēļ un dēļ viņa.
Turpinājums sekos.
Laikraksts «Ogres Vēstis Visiem» izsaka pateicību Izraēlas Ārlietu ministrijai un Izraēlas vēstniecībai Latvijā par iespēju apmeklēt Izraēlu.
