Pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs, komentējot sabiedrību satricinājušo gadījumu bērnu un jauniešu hokeja kluba "Ogres novada Lāči" nometnē, kur tiek izmeklēta iespējama seksuāla vardarbība pret astoņus gadus vecu bērnu, uzsver – notikušais ir ārkārtīgi smags un uztverams ar vislielāko nopietnību. Vienlaikus viņš aicina vecākus neļauties panikai un nemēģināt potenciālos varmākas meklēt starp ikvienu treneri vai skolotāju. Daudz būtiskāk, pēc Konstantinova domām, ir runāt par skaidru bērnu drošības sistēmu sporta klubos un nometnēs – noteikumiem, kas mazina riskus un vienlaikus pasargā gan bērnus, gan ar viņiem strādājošos pieaugušos: 

" Par gadījumu hokeja nometnē.

Vispirms pats galvenais: šādi kaitējumi ir smagi, un ļoti labi, ka visi to uztver nopietni. Astoņgadniekam var nākties vēl ilgi sadzīvot ar sekām, un tā ir viena no smagākajām lietām, ko ģimenei jebkad uzzināt par savu bērnu. Turklāt gadījums ir satricinājis ne tikai vienu ģimeni, bet liek satraukties visiem vecākiem, kuru bērni dara to, ko bērniem vasarās darīt ir vislabāk - sporto, atpūšas un pavada laiku nometnēs ārpus mājas.

Policija ir minējusi, ka cietušo skaits, visticamāk, ir lielāks - tas arī šādās lietās ir likumsakarīgi, jo pēc tam, kad pirmais bērns to ir pateicis, arī citiem kļūst vieglāk par šo runāt.

Taču jāpasaka uzreiz: tas, ka šādi gadījumi pēdējā laikā parādās biežāk, visdrīzāk nenozīmē, ka to ir vairāk. Tas nozīmē, ka par tiem vairāk ziņo. Bērni ir labāk informēti, vecāki uzmanīgāki, un kopš 2023. gada darbojas Bērna māja, kur bērnu var uzklausīt cilvēcīgos apstākļos.

Centra "Dardedze" aptaujā aptuveni trešdaļa cietušo nepastāstīja nekad vai pastāstīja pēc desmit līdz divdesmit gadiem, un tikai 2% bija kaut kur vērsušies. Tātad satraucoši ir nevis tas, cik gadījumu nonāk atklātībā, bet cik daudz nenonāk nekad.

Un tagad daži fakti, kas diskusijā gandrīz neparādās.

Sporta klubs no drošības viedokļa nav bīstamāks par skolu. Labākajos pieejamajos pētījumos abu jomu vardarbības rādītāji ir aptuveni vienādi. Seksuāla vardarbība pret bērniem nav sporta problēma. Tā ir patoloģiska sabiedrības parādība, kas pastāv visur, kur satiekas bērni un pieaugušie - diemžēl arī tur, kur mums gribētos domāt, ka šādas lietas nepastāv.

Un tas, kas parasti pārsteidz visvairāk. Austrālijas pētījumā - vienā no retajiem, kur visus vardarbības avotus mērīja ar vienu un to pašu instrumentu - vardarbību no visiem institūciju pieaugušajiem kopā ņemot (mācītājiem, skolotājiem, treneriem un pulciņu vadītājiem) piedzīvojuši 2% iedzīvotāju. No citiem bērniem cietuši 10%. No vecākiem un ģimenes locekļiem - 7,8%, un aptuveni tikpat no citiem pazīstamiem pieaugušajiem.

Tātad treneris statistiski nav galvenais drauds bērnam. Pat ne tuvu. Galvenais risks ir citi bērni un pieaugušie no paša bērna tuvākā loka.

Bet.

Ģimenes virtuvi neko daudz nenoregulēsi. Klubu un sporta skolu var regulēt. Institūcijas ir vienīgā vide, kurā mēs tiešām spējam kaut ko noteikt, un tieši tur pēdējās desmitgadēs ir noticis lielākais uzlabojums.

Nevajadzētu ļauties panikai, bet vienkārši ieviest kārtību. Turklāt nav jādomā nekas jauns - šādas sistēmas darbojas daudzās Eiropas valstīs. Šīs būtu piecas lietas, kuras ikvienā bērnu klubā vajadzētu pieņemt par pašsaprotamām:

•  neviens pieaugušais nepaliek ar bērnu vienatnē aiz aizvērtām durvīm, arī istabiņu pārbaudē;
• neviens pieaugušais neguļ bērnu istabā;
• saziņa ar audzēkni notiek kanālā, kuram var piekļūt arī vecāki, nevis privātās ziņās;
• klubā ir nosaukta atbildīgā persona par bērnu drošību, kas nav treneris;
•  ir uzrakstīts, kā rīkoties, ja kaut kas notiek.

Protams, ir arī lietas, kuras var darīt bērnu vecāki. Noteikti nevajadzētu mēģināt sazīmēt pedofilus starp bērna treneriem vai skolotājiem - neviens eksperts pasaulē nespēj identificēt potenciālos varmākas vai paredzēt šādus riskus (to ir viegli izdarīt, skatoties atpakaļ, bet tikpat kā neiespējami preventīvi). Tāpat arī nevajadzētu meklēt bērnā kādas pazīmes: nav specifisku lietu, kas liecinātu tieši par seksuālu izmantošanu. Kāds bērns var kļūt klusāks vai nomāktāks - un tam visticamāk būs kāds no tūkstoš citiem, ar vardarbību nesaistītiem iemesliem. Kādam vispār nekādu pārmaiņu nebūs. Drīzāk pārliecinieties, ka bērns jums stāsta lietas, kuras var jūs uztraukt. Un nebaidās no vecāku dusmām, histērijas vai noraidījuma.

Taču visvairāk vecāki var darīt, aprunājoties ar sporta skolu vai klubu. Pavisam vienkārši jautājumi, pirms uzticat savu bērnu nometnei vai izbraukumam:

• Kas pie jums atbild par bērnu drošību un kā ar viņu sazināties? (Ja šī persona ir tikai un vienīgi pats treneris, tad klubā nav izveidotas drošas sistēmas.)
•  Kādi jums ir noteikumi par to, kad pieaugušais drīkst palikt ar bērnu vienatnē - nometnē, ģērbtuvē, naktī? Un vai tie kaut kur ir uzrakstīti?

Turklāt šī nav neuzticēšanās treneriem. Šī sistēma domāta, lai pasargātu arī trenerus. Diemžēl kriminoloģijas pētījumi skaidri uzrāda: neliela, bet reāla daļa apsūdzību vēlāk izrādās nepamatotas, un dažos gadījumos tās ir apzināti safabricētas. Nav īpaši jāskaidro, ko cilvēkam, kurš strādā ar bērniem, nozīmē apsūdzība seksuālā vardarbībā, pat ja tā vēlāk izrādās nepatiesa. Speciālistiem un treneriem ir jābūt pārliecinātiem, ka organizācijā ir iestrādāti mehānismi, kas pasargā arī viņus. It īpaši, ja mēs vēlamies, lai starp pedagogiem būtu vairāk vīriešu. Cilvēks, kurš nekad nepaliek ar bērnu vienatnē, nav apsūdzams par to, ko viņš būtu varējis darīt vienatnē. Taču bez rakstītas kārtības katrs treneris kļūst neaizsargāts pret baumām.

Un pēdējais, ko šajā sarunā nedzird vispār. Ja lielākā daļa vardarbības nāk no citiem bērniem, tad nometnē, kur trīsdesmit trīs bērni guļ kopīgās istabās, nakts uzraudzība ir jautājums ne tikai par pieaugušajiem. Latvijas nometņu noteikumi šobrīd regulē tikai pieaugušos.

Uzticības tālrunis bērniem un vecākiem: 116111."