Kristus mīļotie, kad mūsu Kunga zemes kalpošana tuvojās beigām, viņš teica mācekļiem, kurus viņš sauca nevis par kalpiem, bet par draugiem: "Es ļoti ilgojos ēst šo Pashā jēru kopā ar jums!"  Man šķiet ka es spēju uztvert kaut ko no tā brīža. Pirms izšķirošiem dzīves notikumiem ir labi būt kopā ar draugiem sirdij dārgā vietā. Pirms atvadīšaņās ir labi izbaudīt kopā būšanu, lai dalītos ar to, kas ir visdārgākais. Šodien mēs kā draugi esam sapulcējušies šeit, Māras baznīcā, kā to apdzied tautasdziesmās. Mūsu dārgums ir Dieva vārds, sakramenti un mīlestība savā starpā.  

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 1. decembrī, Rīgas Sv. Jāņa baznīcā mani ordinēja par mācītāju. Pirms 32 gadiem šeit, Rīgas Sv. Marijas Domā, tajā pašā dienā, 1993. gada 29. augustā, mani ordinēja par bīskapu. Lielākā daļa manas dzīves ir pavadīta, kalpojot Tam Kungam un Viņa baznīcai. Kad man bija apmēram 10 gadu, es sajutu Viņa aicinājumu kļūt par garīdznieku. Tagad es varu teikt, tāpat kā Sīmeāns: "Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā" - un tad klausīties, ko viņš man atbildēs. Kā svētā Birgita no Vadšteinas teica lūgšanā: "Rādi man, Kungs, savu ceļu un liec man gribēt pa to iet!"

Mēģinot garā sajust, par kuru rakstvietu man šodien vajadzētu runāt, es apstājos pie notikuma, par kuru lasījām Mateja 16. nodaļā. Tikai pēc laika aptvēru, ka esmu izvēlējies to pašu fragmentu, par kuru runāju pirms 32 gadiem sinodes noslēguma dievkalpojumā. Es nebiju gaidījis, mani ievēlēs, un es nebiju sagatavojis sprediķi. Atceros, kā sēdēju Mazās ģildes garderobes kaktā un mēģināju pusstundas laikā uzrakstīt dažas domas. Acīmredzot, šī rakstvieta mani uzrunā brīžos, kas saistīti ar baznīcu, ar amatu un kalpošanu, un ar izvēlēm, kas maina dzīves stāvokli.

• • Kungs Filips Cēzarejs Jēzus jautā mācekļiem: "Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?" 

• Sīmanis Pēteris atbild Jēzum: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." 

• Mūsu Kungs viņam saka: "Laimīgs esi tu, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Debesu Tēvs."

Jautājums – atbilde. Jautājums – atbilde. Īss dialogs, kas tomēr prasa apstāties un domāt dziļāk. 

"Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Tā ir atziņa, ko nevar sasniegt ar dabiskiem līdzekļiem. Miesa un asinis to neatklāj. Ja mēs katrs atsauktu atmiņā savu ceļu uz ticību, tad pārliecinātos, ka to neizprātojām. Tā mums atklājās, un mēs ieticējām. Tā nebija miesa un asinis, kas mums to atklāja, bet Debesu Tēvs. Pēteris šeit atbild daudz vairāk nekā tikai uz jautājumu. Viņš atbild uz atklāsmi. Patiesa ticības apliecība nevar būt nekas cits kā atbilde uz Dieva atklāsmi.

Nav nejaušība, ka tieši šajā brīdī Kungs Jēzus pirmo reizi runā par baznīcu. "Uz šīs klints es uzcelšu savu baznīcu, un elles vārti to neuzveiks."  Baznīca pulcējas ap ticības apliecību. Kad mēs lūdzam par kristiešu vienotību pasaulē, mēs lūdzam pieaugošu vienprātību apliecībā. 

Agrākos laikos, kad pasaulē piedzima bērns, viņš ieradās vidē, ko veidoja kristīgais vēstījums.  Priekšā jau bija vērtību, uzskatu un likumu sistēma, kas bija izveidota, balstoties uz Bībeles rakstiem, kā tos skaidroja kristiešu domātāji, citiem vārdiem sakot – baznīca. Bērns attīstījās par personību, izaugot šajā modelī un iekļāvās sabiedrībā.

Mūsdienās ir citādi. Kristīgā tradīcija lielā mērā ir nojaukt, un cilvēki paši cenšas veidot savu vērtību sistēmu. Taču vērtības nevar izgudrot, tās var tikai atklāt.  Mūsdienās cilvēki meklē attiecības ar Dievu, bet dara to kā bez kartes un bez kompasa. Pasaulē ir tik daudz saistošu ideju, labu nodomu un interesantu garīgo skolotāju, ka pat kristieši, ar baznīcu saistīti cilvēki apmulst. Kā es varu to visu sakārtot? 

Ar ticības apliecību. Vai šis skolotājs, šī mācība, šis garīgums apliecina tikpat skaidri un nepārprotami kā Pēteris: "Tu esi Kristus Dēls – dzīvā Dieva Dēls?" Kopiena, kas pulcējas ap kaut ko citu, nav baznīca, lai cik aizraujoša tā būtu, vēlas labu un dara labu. 

Daži noteikti teiks - lieliski! Es pat nevēlos, lai tā būtu baznīca. Mani piesaista plašāks garīgums. Tas izklausās mūsdienīgi un patstāvīgi, bet ir problēma. Nopietna problēma. Mēs visi esam grēkojuši. Mums visiem trūkst dievišķās godības. (Rom. 3:23) Alga par grēku ir nāve." (Rom. 6:23) Mūsu patiesā vajadzība nav izdaiļot savu personību vai atrast līdzsvaru dzīvē. Mums ir jāizbēg no mūžīgās nāves. Tā ir nāvējoša problēma.

Tiem, kas to saprot, ir izeja: "Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve Jēzū Kristū, mūsu Kungā."  Jēzus saka: "Es esmu durvis." Viss, kas mums nepieciešams, ir atslēga. Jēzus saka Sīmanim, Jonas dēlam: "Es tev došu debesu valstības atslēgas."  

Mūsu Kungs Jēzus Kristus uzņēmās sodu par mūsu grēkiem un mūsu pelnīto nāvi, un izpirka mūs pie krusta ar Savām svētajām, dārgajām asinīm. Mēs to neesam pelnījuši. Mēs to nevaram nopelnīt. Bet tiem, kas tic un apliecina, ka "Jēzus ir Kungs!" Dievs dāvā viņa nopelnu un uzvaru pār nāvi. Vai tas ir svarīgi?

Pagājušajā naktī Krievija atkal uzbruka Ukrainai. Kijivā tika sagrautas mājas, cilvēki tika nogalināti un aprakti zem gruvešiem. Mēģināsim iedomāties sevi apraktus zem degošām drupām. Kad tas notiek, nav vietas spriedelēšanai. Ir tikai viena doma – kaut drīzāk atnāktu glābēji. Mēs dotu jebko, lai izkļūtu laukā. Kristus ir Glābējs. Kristus ir durvis, kas ved uz dzīvību. Viņš saka Pēterim: "Es tev dodu atslēgas."

Kāpēc tieši viņam? Sīmanis Jonas dēls nepiedzima par Pēteri. Viņš par to kļuva, kad atzina: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Ticības apliecinājums padarīja viņu par klinti, uz kuras Kungs ceļ savu baznīcu. Pēteris apliecināja visu mācekļu vārdā. Tajā brīdī tur, Filipā Cēzarejā, stāvēja Kristus baznīca sapulcēta ap Jēzu. Mūsu Kungs vidū un viņu tie, kas apliecināja Viņu kā dzīvā Dieva Dēlu. Kad mēs apliecinām to pašu ticību un topam tajā kristīti, mēs kļūstam par baznīcu. Mēs stāvam uz klints un kļūstam par tās daļu. 

Nīkajas ticības apliecība, kuras 1700. gadus mēs šogad svinam, ir tikai plašāks Pētera apliecības skaidrojums. Apustuļu ticības apliecība, ko mēs apiecinām kristībā, Atanāzijas ticības apliecība, ko mēs apliecinām Svētās Trīsvienības svētkos, un arī Augsburgas ticības apliecība, kas ir mūsu luteriskās ticības pamatā – tās visas mēģina izskaidrot, ko tas nozīmē: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Tas ir tas, kam mēs ticam, tajā mēs dzīvojam, rosāmies un esam. 

Ja kāds saka: "Es apliecinu Jēzu, bet man nevajag nekādu baznīcu",  tas ir teikts bez izpratnes un pat apdraud dzīvību. 

Apustulis Pāvils raksta: “Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas."  Būt Kristū Jēzū nozīmē būt baznīcā. Pāvils raksta Korintas draudzei: "Jūs esat Kristus miesa un katrs no jums tās loceklis." Baznīca ir ķermenis, kurā Kristus dzīvo un darbojas mūsdienu pasaulē. Vārds turpina būt miesa un mājot mūsu vidū. Pats Kungs Jēzus saka: "Es esmu vīna koks, jūs esat zari. Kas paliek manī un es viņā, nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nevarat izdarīt." Neviens nevar būt Kristū, paliekot ārpus viņa ķermeņa. Pazudināšanas nav tiem, kas ir baznīca. Mūsu Izcilais baznīcas teologs un asinsliecinieks Edgars Rumba doktora disertācijā raksta: 

"Kas meklē glābiņu no ļauniem gariem vai no mūžīgā soda, tam patvērumu sagādā Kristus baznīca. Glābties Kristū nozīmē glābties baznīcā.  Iestāties baznīcā un kļūt atpestītam ir gluži tas pats. Aiziet no baznīcas nozīmē zaudēt katru pestīšanas cerību."

Kristus mīļotie, tas palīdz mums saprast, kāpēc mēs to visu darām. Kāpēc mēs mīlam un uzturam savas baznīcas, kāpēc mēs steidzamies uz tām svētdienās un darba dienās, lai būtu kopā ap Dieva vārdu. Mēs to darām, lai tiktu glābti un lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu izglābti. Mīlēt Dievu pāri visam un tuvāko sevi pašu nozīmē ar vārdiem, darbiem un dzīves piemēru palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēku pievienoties baznīcai. Vai vismaz nestāvēt viņiem ceļā. Svētais Pāvils raksta: 

" Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu!" (2. korintiešiem 5:20)

Sākot no apgaismības laikiem, kad par svarīgu sāka uzskatīt tikai to, ko prāts var pierādīt, mācītāji un bīskapi reizēm sāka justies tā, it kā viņiem būtu jāattaisno sava esamība ar to, ka viņi ir sabiedrībai noderīgi. Ja viņi būs līdzīgi, piemēram, psihologiem vai terapeitiem, tad cilvēkiem būs pamats viņus cienīt. 

Tomēr Kungs Jēzus negaida, ka mācekļi pielāgosies sabiedrībai. Viņš gan apvaicājas – ko cilvēki par viņu saka, bet tad jautā: "Ko jūs sakāt, kas es esmu?" No mācekļiem Jēzus sagaida augstāku, garīgu redzējumu. Viņš jautā par noslēpumu, kurā jāiespiežas to ticībai, kuri tic. 

Jānis Hrizostoms brīdina, ka, ja mēs runājam par Kristu līdzi sabiedrības domām, mēs pazeminām Dieva Dēla godu. Sērens Kjerkegors savā esejā "Atšķirība starp ģēniju un apustuli" raksta, ka apustulis ir tik daudz augstāks par ģēniju, cik debesis ir augstākas par kalnu, jo apustulis saņem vēstījumu no augšienes. 

Jēzus jautājums Pēterim parāda, ka atklāsme ir augstāka par cilvēku zināšanām, prasmēm un labiem nodomiem. Ja baznīca neliecina par atklāsmi, tai patiesībā nav ko teikt. Tas vienkārši piebalso. Tā kļūst nederīga kā sāls, kas zaudējis sāļumu.

Bīskapa vai mācītāja lielākā vērtība ir tā, ka viņš komunicē Dieva atklāsmi, pasniedz svētos sakramentus, un atraisa no grēkiem, lietojot Kristus dotās aatslēgas. Viņš atraisa cilvēkus debesīm. Neviens to viņa vietā nedarīs.  

Apustulis Pāvils saka: " sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem." (Apd20:28) Tas ir mūsu aicinājums. Priekš visa pārējā pasaulē ir profesionāļi, kas izdarīs labāk, bet, vai mums!, ja mēs nenesam Labo Vēsti un Kristus dotās atslēgas pametam sarūsēšanai. 

Neatkarīgi no tā, cik attīstīta ir sabiedrība, elles vārti to viegli uzveic, ja tai nav Dieva atklāsmes un sakramentu satvara, kurā bērniem uzaugt cilvēkiem dzīvot kopā. Tā ir liela nelaime. Mums ir jādod saviem cilvēkiem tas, ko viņi paši nespēj iegūt — atklāsmi par Jēzu Kristu, dzīvā Dieva dēlu. Tādā veidā mēs izpildām Kunga Jēzus pavēli mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.

Kāpēc es izvēlējos šo rakstu vietu un kādēļ runāju par baznīcu? Kristus mīļotie, šis gads man bija kā "pēdējā atpakaļ skaitīšana" – pēdējais 18. novembris, pēdējie Ziemassvētki, pēdējās Lieldienas, pēdējās bīskapu kolēģijas, kapitula un konsistorijas sēdes, bet šī nu patiešām ir pēdējā reize, kad es jūs uzrunāju no šīs kanceles šajā amatā. Tādā brīdī no visa, ko varētu teikt, gribas runāt par svarīgāko.

Kristīgā vēsts ir brīnišķīga. Tā ir radījusi dižāko kultūru pasaules vēsturē – un nekautrēsimies to teikt, jo tā ir patiesība. Ja saliktu citu uz citas visas grāmatas, kas skaidro Bībeles vēstījumu un apraksta to, ko tas pasaulē ir izveidojis, kaudze aizsniegtu Mēnesi. Bet kas ir grāmata? Grāmata nav nekas cits kā ar krāsu aptraipīta papīra žūksnis. Tā atdzīvojas tikai tad, kad mijiedarbojas ar prātu, ar dvēseli un sāk ietekmēt cilvēka dzīvi.

Baznīca ir vieta, kur grāmatās rakstītais tiek dzīvots un kļūst nozīmīgs. Baznīcā Kristus mājo mūsu vidū un mēs viņā. Iesākumā bija Vārds, un vārds bija pie Dieva, un vārds bija Dievs. Vārds kļuva par miesu un mājoja mūsu vidū. Baznīcā cilvēki joprojām piedzīvo vārda iemiesošanos sevī, kad atdzimst un atjaunojas Svētajā Garā. Draudzē mēs nesam cits cita nastas un cits citu atbalstām zemes svētceļojumā. Es neesmu saticis nevienu, kurš ārpus draudzes ir spējis attiecības ar Kristu uzturēt jebkādā nozīmīgā veidā. Baznīca ir mūsu dārgums, dāvana, ko Dievs ir devis saviem mīļajiem bērniem. Lolosim un glabāsim to!

“Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!”  Pēteris to nepateica pēkšņi. Trīs gadus viņš dienu no dienas dzīvoja tuvu Jēzum, pieredzēja viņu, vēroja viņu, klausījās, vaicāja, strīdējās, turpināja sekot. Viņš maldījās un šaubījās, reizēm pateica kādu muļķību, par ko Jēzus viņu apsauca. Taču, viņš negāja prom, bet neatlaidīgi sekoja. Tad izšķirīgajā brīdī viņā dzima vārdi, kas viņu padarīja par klinti, uz kuras Jēzus ceļ savu baznīcu.

To mēs varam no viņa mācīties. Darīsim tāpat kā viņš. Dzīvosim Jēzum tuvu un piedzīvosim viņu! Vērosim viņu, runāsim ar viņu lūgšanā, staigāsim kopā ar viņu dievkalpojumā. Šaubīsimies, bet neatkāpsimies. Tad arī mums īstajā brīdī būs īstie vārdi, ko teikt, vai nu kādam, kuram tos vajag, vai arī pašiem sev. Un vislabāk – darīsim to kopā!