Ziemsvētkus visbiežāk saistām ar prieku. “Priecīgus Ziemsvētkus!” – mēs sakām draugiem un pat svešiem cilvēkiem. Ziemsvētki ir tik skaisti! Pilsētu laukumos un savās mājās greznojam eglītes, iededzam gaismiņas, lai tās skaisti mirdz. Tik ierasta, tik latviska tradīcija!

‍Svētku ugunīs mirdzošai eglītei ir iespaidīgs pirmtēls Bībelē. Iedams pa tuksnesi, Mozus ierauga ērkšķu krūmu, kas deg, bet nesadeg. Viņš dodas tuvāk, lai apskatītu tādu brīnumu. No krūma viņu uzrunā Dieva balss. Nedaudzie vārdi, ko Mozus dzird, piešķir ceļam jaunu jēgu un uz mūžiem ieraksta viņa vārdu cilvēces vēsturē.

‍Necilam ērkšķu krūmam, uz kuru ceļinieks pat nepaskatās, Dieva klātbūtne liek iemirdzēties pārpasaulīgās liesmās, kas to izgaismo, bet nesadedzina. Dievam nevajag degvielu, jo viņš nav “augstākā būtne pasaulē”, viņš vispār nav no pasaules. Dievs ir pati pasaules esme, kurā dzīvojam, rosāmies, esam. Jo tuvāk Dievam, jo pilnīgāka top cilvēka esme.

‍Tas pats Dievs Betlēmē piedzima kā cilvēks, lai tuvotos mums. Pirms mēs vēl Dievu meklējām, viņš jau atrada mūs. Gadu no gada parastas, adatainas eglītes iedegas kā ērkšķu krūms, lai aicinātu pamanīt tādu brīnumu un doties tuvāk. Lai tevī, parastā cilvēkā, skaisti iemirdzas pārpasaulīgā gaisma, kas attīra un izgaismo. Lai tu dzirdi Dieva balsi, kas dzīvi dara pilnīgu un nāvi jēgpilnu. Lai tavs vārds ir ierakstīts dzīvības grāmatā.

‍Lūk, skaistais, pilnīgais ziemsvētku prieks, kuru es vēlu katram cilvēkam, sveicinot – priecīgus ziemsvētkus, Kristus mīļotie! Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!

Sirsnībā,

+ Jānis
Rīgas arhibīskaps