- Baznīcas Eiropā un Rietumos bieži min baznīcas locekļu skaita samazināšanos kā vienu no galvenajiem izaicinājumiem. Jūs esat vadījis starpkonfesionālo Alfa kursa kustību Latvijā, kas koncentrējas uz to, lai mudinātu baznīcas iet ārpus savām robežām un uzrunāt cilvēkus kopienā. Kāda ir jūsu pieredze, kad baznīcai piederīgo cilvēku skaits samazinās, bet tajā pašā laikā baznīcai ir praktiski rīki, lai uzrunātu jaunus cilvēkus?

- Arhibīskaps R. Grants: Es nevaru teikt, ka mēs esam pārvarējuši šo izaicinājumu - arī mūsu draudzes locekļu skaits kopumā samazinās. Latvijas kontekstā viens no iemesliem ir arī demogrāfiskā situācija - iedzīvotāju skaits samazinās, un tāpēc, īpaši reģionos, mēs neesam spējuši apturēt locekļu skaita samazināšanos mazākās draudzēs.

Tomēr ir draudzes, kas attīstās un skaitliski aug. Man ir bijusi iespēja 25 gadus kalpot vienā no šādām draudzēm – Svētās Ģertrūdes Vecajā baznīcā Rīgā, kur esam pieredzējuši, ka draudze visu šo gadu laikā ir attīstījusies un ir arī augusi. Un iemesls tam lielā mērā ir bijis jau pieminētais Alfa kurss. Tas ir ne tikai kā instruments, lai sasniegtu mūsdienu cilvēkus, bet arī kā instruments, kas ir veidojis pašu draudzi, jo tajā ir iesaistīts liels skaits mūsu draudzes locekļu, tā saukto laju.

- Vai tas nozīmē, ka viesmīlība un draudzes vēlme uzņemt jaunus cilvēkus ir izšķirošs priekšnoteikums draudzes veselīgai attīstībai?

- Jā, jo pieaug plaisa starp vidi, kurā dzīvo lielākā daļa sabiedrības, un kultūru, kas ir baznīcā. Un tas nozīmē, ka cilvēkiem ieiet baznīcā ir arvien izaicinošāk un grūtāk, varētu pat teikt, ka tā kļūst par vairāk citu pasauli. Tomēr, ja ar šādu viesmīlību draudzes var sniegties un neuztvert par pašsaprotamu, ka cilvēkiem, ieejot baznīcā, viss ir jāsaprot – ja mēs cenšamies, tā teikt, vienkāršot šo ceļu un padarīt to pakāpeniskāku, tad cilvēkiem noteikti ir vieglāk apmierināt savu zinātkāri un interesi, ieejot pa baznīcas durvīm.

Bieži vien cilvēki sākumā pat nav gatavi uzreiz dzirdēt evaņģēliju, viņi vairāk novēro, ieejot baznīcā – cilvēkus, viņu attieksmi, viņu savstarpējās attiecības.

- Vecās Svētās Ģertrūdes draudze Rīga ir viena no ekumeniski aktīvajām draudzēm Latvijā, kas katru janvāri iesaistās lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību. Kāpēc, jūsuprāt, vienotība kristiešu vidū ir svarīga?

- Manuprāt, ir skumji vai pat satraucoši, ka mums jāuzdod šāds jautājums – ka vienotība kristiešu vidū vairs nešķiet acīmredzama un mērķis, uz kuru tiekties. Protams, tam ir daudz iemeslu un ilga vēsture, bet vienotībai vajadzētu būt pašsaprotamai. Mēs redzam, ka Kristum, mūsu Kungam, vienotība bija svarīga. Kā gan mēs to varētu neuzskatīt par svarīgu?

Pašas baznīcas šķelšanās ir jāuztver kā skandāls – tā nav normāla parādība, un mēs nedrīkstam pie tās pierast. Gan tāpēc, ka tā vājina mūsu kristīgo vēsti, gan ietekmē to, cik pārliecinoši mēs varam liecināt cilvēkiem. Turklāt mēs paši zaudējam kaut ko būtisku – jo Dievs ir izlējis Savu žēlastību, Savu harizmu pār visu kristīgo baznīcu kopumā. Tur, kur kristieši piedzīvo vienotību, viņi ir arī svētība viens otram.

- Jūsu pirmā oficiālā tikšanās jaunajā amatā bija valsts lielāko baznīcu vadītāju kopīga tikšanās ar Latvijas prezidentu. Kā jūs raksturotu attiecības starp dažādām baznīcām Latvijā?

- Ja es teiktu, ka mūsu attiecības ir ļoti draudzīgas, tas varētu būt subjektīvi. Tas, ka mūsu ārzemju viesi bieži piemin mūsu savstarpējās cieņpilnās attiecības kā diezgan unikālu novērojumu, varbūt padara to nedaudz objektīvāku. Ciešā sadarbība mūsu baznīcu vadības līmenī jau sen ir veidota, balstoties uz cilvēciskām, brālīgām attiecībām. Latvijā ekumēnisms ne tik daudz balstās uz secinājumiem, kas izriet no teoloģiskiem dialogiem, bet gan uz izpratni, ka mums ir jāstrādā kopā, lai piepildītu Kristus misiju šajā zemē.

- Kādi, jūsuprāt, ir galvenie izaicinājumi kristiešu vienotībai pasaulē, kurā arvien vairāk dominē polarizācija un šķelšanās?

- Pašlaik mēs varam novērot, ka plaisa bieži vien vairs nepastāv pa konfesionālajām robežām – šī plaisa bieži rodas un pieaug vienas konfesijas ietvaros, starp atšķirīgi orientētām grupām. Starp tiem ir tie, kas vēlas sekot līdzi mūsdienu sabiedrības prasībām un pielāgoties tām, un citi, kas vēlas saglabāt baznīcas autentisko nostāju un vēstījumu, kāds tas ir bijis gadsimtu gaitā. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc spriedze un šķelšanās biežāk rodas vienas konfesijas ietvaros – vienā valstī vienas konfesijas ietvaros var rasties vairākas baznīcas.

- Latvijā, ar divām luterāņu baznīcām vienā valstī, kāds būtu jūsu sapnis šajā ziņā? Kādu baznīcu Latvijā jūs vēlētos redzēt nākotnē?

- Mans kolēģis (Pasaules Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas) arhibīskaps Kārlis Žols ir izteicis domu, kurai es piekrītu – mūsu lielākais ideāls ir viena Latvijas luterāņu baznīca Latvijā un pasaulē. Es nedomāju, ka tas šobrīd ir īpaši reāli. Taču mums nevajadzētu zaudēt šo perspektīvu – pat ja tas šobrīd nešķiet iespējams.

Vienlaikus mēs varam censties labāk saprast viens otru, izrādīt cieņu viens otram un apzināties, ka Kristus misija mums ir dota kopīgi, kas noteikti sniedz iespējas kopīgai rīcībai. Visticamāk, saglabājot arī atšķirības, kas pašlaik iezīmē mūsu baznīcu atšķirību.

Tomēr es nedomāju, ka mums ir jāpārspīlē šīs atšķirības vai jāpadara tās par tik nepārvaramiem šķēršļiem, kas liegtu mums kaut ko darīt kopā.

Sarunas pilno tekstu var lasīt - šeit.