V.Beinerte turpina: "Kad pie ganiem piestāja eņģelis, lai pasludinātu viņiem prieka vēsti, spoža gaisma tos apspīdēja, un gani ļoti izbijās. Debesu būtnes mirdzums, izgaismojot viņu pašu iekšējo tumsību, tos apžilbināja. Bet neparastās zvaigznes gaisma – atšķirā no eņģeļu spozmes – bija klusa, laipna un saudzīga, tā neapžilbināja. Gluži kā maigā dvesma, kurā Elijam atklājās Dievs, un kā sirdsapziņa, kas, būdama Dieva balss, atskan mūsos vien tad un tik, kad un cik esam gatavi to dzirdēt un uzklausīt.

Trīs gudrie, brīnumaini vadīti, nesa Jaundzimušajam dāvanas – zutņus ar vissmalkāko vīraku, vistīrāko zeltu un visdārgākajām mirrēm. Ieraugot Bērnu, viņi nometās ceļos, pielūdzot Bērnā Dievu, kas bija kļuvis cilvēks un nācis pasaules zemībā par atpestīšanu nožēlniekiem, par mierinājumu noskumušajiem un par augšāmcelšanos tiem, kas viņa vārdu uzņem savā apziņā, gribā un rīcībā. Un tikai pēc tam pie Bērna kājām viņi nolika savas dāvanas, skaidri apzinoties, ka tā ir vien ārēja nodeva vienīgajam visa labā un patiesā avotam, jo Dieva griba ir cēlākais vīraks, viņa žēlsirdība ir tīrākais zelts un viņa mīlestība – visdārgākās mirres.

Šie trīs, kas bija ļāvuši ticības zvaigznei izgaismot viņu sirdis un sekojuši tās aicinājumam, tagad pļāva savas uzticības svētību.

Kā priekš divtūkstoš gadiem, tā arī šodien mēs nevaram ieraudzīt Ziemsvētku brīnumu, pirms neesam to atklājuši katrs pats savā sirdī. Kā priekš divtūkstoš gadiem, tā arī šodien klusa zvaigzne ikvienu no mums aicina ceļā.

Miers virs zemes visiem cilvēkiem, kam uzticīga un laba sirds un griba, kas ļaujas Dievam vadāma.