“Es domāju, ka šī ārpusģimeņu aprūpe ir viena no tām lietām, ko tu izvēlies - saņemt grūtības, kurām ir milzīga pievienotā vērtība, kura ietekmē cilvēku dzīves gājumu,” tā Kārlis, kurš ir arī tētis trim bioloģiskajiem bērniņiem (12, 8 un 3 gadu jauni), bet šobrīd ar sievu ir arī patvērums kādam zīdainītim, kuram vien ir 3 mēneši. Kopš 2017. gada kopā ģimenei bijuši seši audžu bērni.
“Tas ir bijis no Dieva mums tāds aicinājums. Vēl pirms kāzām ar sievu runājām par savu nākotni, kāda tā varētu būt. Katrs jau bijām domājuši, ka varētu kādreiz bērniņu kādu adoptēt. Pirms 10 gadiem Latvijā sākās Bāreņu svētdienas kustība, katra novembra pirmajā svētdienā. Toreiz apmeklējām seminārus un klausījāmies, kāda ir situācija. Tad arī uzzinājām par viesģimenēm, audžuģimenēm. Mums jau bija piedzimis pašiem pirmais bērniņš. Sapratām, ka tā ir mūsu iespēja. Tad arī izdzirdējām par bērniņiem zīdainīšiem, kuri bija Pļavniekos, bet kuri nav adoptējami, jo nav juridiski brīvi, bet nav kas par viņiem rūpējās. Tad arī uzsākām procesu, lai to varētu darīt,” plašāk raidījumā sarunā Laurai un Artūram Doveikām stāsta Kārlis.
Viņš norāda, ka šobrīd Latvijā audžuģimeņu katastrofāli trūkst. Ar sievu apjautuši, ka tā ir viņu ģimenes loma “būt klātesošiem, ieguldīt, ielikt tajos bērnos, lai viņiem nav jābūt bērnu namos, lai viņiem nav jābūt pamestiem.” Un pēc tam redzēt, ka šie bērniņi iet tālāk, vai nu viņi atgriežas bioloģiskā ģimenē, labā scenārijā, vai tiek adoptēti, vai kā citādāk.
Kas notiek, kad jāatvadās no uzņemtā bērniņa? “Mēs bijām saraduši, mēs bijām iemīlējuši. Ļoti grūti atvadīties un tas bija tāds lielu pārdomu mirklis. Kādu brīdi mums likās, ka mēs vispār neko vairs negribam. Bet ar lielu Dieva svētību, mēs redzējām to misiju un vajadzību. Jo ja mēs adoptētu, mums vienkārši kapacitāte vairs nebūtu un tad mēs pārstātu palīdzēt tiem, kuriem vajag. Un jāsaka tā, ka adoptētāju ir gana daudz, it sevišķi maziem bērniem, un gaida rindā. Audžuģimenes maziem bērniem nav tik daudz.”
Kārlis saka – “Mums ir tāds sauklis, ka katrs bērns ir viena gādīga pieaugušā attālumā no veiksmes stāsta. Uzņemošās ģimenes var būt tas dzīves turpinājums tiem bērniem, kuri citādi būtu abortēti. To mēs pieredzam, ka jaunas māmiņas, kuras ir nepilngadīgas un nespēj un nemāk parūpēties, viņas ir tomēr gatavas piedzemēt un nodot šos bērniņus adopcijā un šiem bērniem ir skaists stāsts.Es domāju, ka īpaši kristiešiem ir ļoti jāpiestrādā, lai mūsu draudzes, mūsu attieksme un ikdiena nebūtu tāda nopulēta un ar to, cik mums viss labi sanāk. Realitātē, mēs esam grēcinieki un kamēr esam šeit uz zemes, mēs grēkojam. Tas labākais, ko varam izdarīt, ir atvērt savu dzīvi un, jā pateikt, ka arī man kaut kas nesanāk, es arī kļūdos, bet es nezaudēju cerību. Un mēs varam atbildēt uz Kristus mīlestību un atvērt savu dzīvi, esot godīgam un sakot, ka es neesmu perfekts, bet zinu virzienu, kas visu var mainīt.
Mums ir jābūt gataviem nostāties līdzās reāli cilvēkiem un teikt, esmu gatavs iet ar tevi, jo es gribu tev palīdzēt. Tas ir tas evaņģēlijs, kas aizsniegs cilvēkus,” tā Kārlis.
Pilnu sarunas ierakstu varat noklausīties šeit.
