Tolaik, padomju gados, lēmums kristīties nebija pašsaprotams. "Visapkārt bija smacējoša dievliedzības migla," stāsta Eisāns. "PSRS režīma uzstādījums bija vienkāršs: Dieva nav! Ticīgie – nelgas." Visi tie, kas nebija "nelgas", gāja bezdievības parādēs, kur kolektīvā rituālā tika apliecināti slavas saukļi: "Slava Komunistiskajai partijai!", "Ļeņina idejas dzīvo un uzvar!"

Šādā vidē četrpadsmit gadu vecumā apzināti nostāties Kristus pusē nebija stāsts par atzinības izpelnīšanos vienaudžu vidū vai bonusa punktiem no autoritātēm un valdniekiem. "Kristības – tas ir apzināts lēmums, līdzīgi kā laulība. Uz mūžu," uzsver mācītājs. Viņa izvēli toreiz visprecīzāk raksturoja Jēzus vārdi: "...jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." (Jāņa 8:32)

"Man nebija nekas jātēlo. Man nebija bail zaudēt sistēmas "cepumus", jo tā neko nebija devusi ne man, ne manai ģimenei," atzīst Eisāns. "Tā bija brīvība. Brīvība Kristū."

Tā arī, laikiem un dzīves posmiem mainoties, "Dieva vējš manā burā ir bijis jau 40 gadus", savā sociālajā tīklā Facebook raksta mācītājs. Atskatoties uz nostaigāto ceļu, viņš īpaši pateicas Dievam par cilvēkiem, kurus Viņš devis viņa dzīvē. "Dieva cilvēki ir žēlastības dāvana. Daži iedvesmojuši. Daži trinuši. Daži devuši padomu. Daži atbalstījuši. Daži – mīlējuši."

Uz jautājumu, kurš Bībeles pants vislabāk izsaka šī brīža atziņu, Pēteris Eisāns atbild ar apustuļa Pāvila vārdiem: "...no Dieva žēlastības esmu tas, kas esmu, un Viņa žēlastība manī nav bijusi veltīga..." (1. Korintiešiem 15:10)