Sanda un Edgars šogad svin septīto kāzu gadadienu. Sanda nešaubās - tā ir atbildēta lūgšana par viņas vīru. "Liela pateicība par to Dievam. Tāpēc es arī nolēmu padalīties ar savu stāstu par to, kā mēs apprecējāmies, kā mēs satikāmies."

Šodien Sanda un Edgars jau ir kopā septiņus gadus. Foto - Nauris Veiss

Sanda savu stāstu iesāk par pirmajiem soļiem ticībā. "Kad es kļuvu par kristieti, man bija 15 gadi un jau tad, no tā brīža, es sāku lūgt par savu vīru. Mūsu vadītāja iedrošinājalūgt par to, lai tas būtu kristīgs cilvēks, lai tas būtu cilvēks, kurš tic Dievam un, ka mēs varētu savu ģimeni veidot balstoties uz Dieva Vārda.

Gāja laiks un es turpināju lūgt. Es lūdzu Dievam konkrētas lietas, ko es vēletos un kā es to redzēju. Ilgas bija ļoti lielas, arvien vairāk.

Ik pa laikam man bija sapnis. Tas bija tāds - es redzu, kā es eju baznīcā pa aili, man ir kāzu diena, man ir jāiet pie mana vīra, es viņu neredzu, bet es saprotu, ka tas ir tas cilvēks, kuru Dievs man ir devis. Tomēr līdz galam laimīga es nejūtos. Bet tas taču ir Dieva dots cilvēks man. Tāda jocīga tā sajūta. Un beidzās sapnis. Tā ik pa laikam man tas sapnis parādījās un es nesapratu, ko ar to darīt.

Laiks gāja, man pienāca jau 30. Es turpināju lūgt. Man apkārt bija vēl meitenes ap to vecumu. Kādā tikšanās reizē viena draudzene teica: ”Klausies, es izlasīju tādu grāmatu, kur meitenes nāca kopā un 60 dienas lasīja Dieva Vārdu, nāca kopā un gavēja lūgšanā. Es domāju -tā nav slikta doma - aizlūgt par saviem vīriem un viena otru stiprināt ticībā. Tas vienmēr ir labi. Mēs sanācām kopā 10 vai 11 meitenes un lūdzām par saviem vīriem, klausījāmies, ko katrai Dievs atklāja un dalījāmies ar savām pieredzēm, viena otru iedrošinājām.

Šo lūgšanu un gavēņu laikā notika ļoti daudz pārmaiņas. Tad atkal bija šis sapnis man personīgi. Es runāju arī ar savu draudzeni - kolēģi - par šo sapni. Un viņa man teica: “Klausies, tas izskatās pēc tā, ka tu līdz galam neuzticies Dievam par to, ka Viņš tev dos labāko. Tu it kā saproti, ka tā ir tava kāzu diena, tu saproti ka tev ir jāuzticas Dievam, bet tu nejūties līdz galam laimīga.” Un es sapratu, ka es ticu un paļaujos uz Dievu, ka Viņš man dos vīru, bet - vai es biju pārliecināta par to, ka Viņš man dos vislabāko? Laikam nē. Es to nožēloju Dieva priekšā un lūdzu, lai Dievs man piedod, un teicu, ka es gribu pilnībā Viņam uzticēties šajā jautājumā.

Es to izstāstīju arī citām meitenēm un mēs kopā lūdzām. Un arī citas meitenes nožēloja, ka neuzticas līdz galam, ka tas tiešām būs tas īstais un labākais cilvēks viņām.

Pagāja gads, viena meitene apprecējās no mūsu grupiņas. Pagāja vēl kāds laiks, un vēl kāda meitene apprecējās. Es domāju: “Dievs, es uzticos, ka Tev ir Tavs noliktais laiks.”

Kādu dienu es braucu ar riteni savās ikdienas gaitās un Svētais Gars ielika sirdī Vārdu, tādu pilnīgu mieru un prieku, jo “ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām” tas ir vēstulē Ebrejiem 11. nodaļa 1. pants. Es sapratu: “ Dievs,paldies Tev par šo pantu, tā ir atbilde par manu vīru.”

Kas tad ir tā ticība? Ticība ir pārliecība par neredzamām lietām, tā ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams. Un es to savā sirdī tā ieliku un sapratu, ka tā ir atbilde par manu vīru, un man ir jauzticas Viņam. Klusībā es biju cerējusi un lūgusi: “Dievs, būtu tik forši, ja mans vīrs būtu tāds, ar kuru kopā es varu darīt to, ko es šobrīd daru. Man ir darbs ar jauniešiem, kur Dievs mani ir aicinājis, ļoti intensīvs un aktīvs. Ir ļoti daudz jāstrāda. Es minēju Dievam, ka es ļoti priecātos, ja tas būtu tāds cilvēks, ar kuru kopā es varētu kalpot šajā vietā Latvijas jauniešiem.

Pagāja vēl gads un manī bija pilnīgs miers iestājies, kopš man Svētais Gars bija ielicis šo pantu sirdī.

Kādu dienu, vienā no mūsu pasākumiem, kas ir repa batls, es redzu - tur ir mans vīrs, viņš stāv un repo. Viņš bija no citas draudzes un es viņu zināju, tā mēs, vārds pa vārdam, sākām runāt, satikāmies, jūlijā bija pirmais randiņš, oktobrī saņēmu bildinājumu un februārī mēs precējāmies. No tās dienas ir pagājuši 7 skaisti, laimīgi laulības gadi. Un lielākais prieks bija par to, ka mēs esam kopā un mūsu cerība un ticība ir un paļaušanās uz Dievu. Mēs kopā strādājam, mēs kopā kalpojam un Dievs ir atbildējis visas manas lūgšanas vismazākajos jautājumos un mazākajās lietās. Es pavisam praktiski savā dzīvē piedzīvoju, ko nozīmē ticība kā stipra pļaušanās un pārliecība par neredzamām lietām, tam, ko Dievs mums ir apsolījis, cik ļoti gādīgi Viņš arī rūpējas par mums. Paldies Dievam!"

Klausies liecības "Youtube" kanālā vai arī katru rītu saņem audio liecību savā telefonā:
https://chat.whatsapp.com/D4mDm33OnSoBtB1fQxDFvo.

Ģertrūdes draudze aicina ikvienu, neatkarīgi no draudzes vai konfesijas, ierakstīt savu audio liecību telefonā, izmantojot balss ieraksta aplikāciju, un nosūtīt to uz e-pastu . Var arī iesūtīt vairākus stāstus un sadalīt tos atsevišķos balss ierakstos. Plašāka informācija interneta vietnē gertrude.lv.