Šodien Matīsam kontakts ar vecākiem "esot ideāls", viņš ir piedevis viņiem un tic, ka vecāki kādu dienu arī nāks pie ticības. Viņš pārliecināts, ka to spēj izdarīt ikviens. Neskatoties uz savu stāvokli, Matīss smaidot saka - "To, kam es esmu izgājis cauri, nenovēlu nevienam. Esmu uzaudzis četros bērnunamos, jo mani vecāki no manis atteicās. Bet Dievs sargā mani visu manu dzīvi, jau kopš dzimšanas. Ja Dievs ir paredzējis, ka tu dzīvosi, tad tu to arī darīsi. Es šāds nepiedzimu, bet esmu piedevis tai bērnunama darbiniecei, kas mani pirmajā bērnunamā sasita," tas esot noticis starp trīs un piecu gadu vecuma. Matīss arī atceras, ka trīs reizes dzīvē ir bijuši brīži, kad viņš ir mēģinājis sev padarīt galu.

Piedāvājam jums ielūkoties Matīsa liecībā. Tas būs stāsts par to Matīsu, kas ir pēc kļūšanas par ticīgu cilvēku. Klātesošajiem vakara dalībniekiem Matīss teica - "ar veco Matīsu, kurš vēl nebija pieņēmis Jēzu Kristu, nav ko lepoties." 

Ekrānšāviņš no draudzes "Vārda spēks" vīru vakara video

"Bērnunamos bija arī tādi darbinieki, kuri bija ticīgi, bet man tas riebās. Es neieredzēju kristiešus. Pie Dieva es nācu pirms 11 gadiem, kad man bija 17 gadi.  Tas notika pēdējā bērnunamā. Es jau biju apvainojies uz Dievu un ļoti neieredzēju vienu darbinieci, kas bija kristiete. Jauniešus, kuri gatavojās iziet dzīvē, bērnunamā apmāca, māca gatavot ēst, par finansēm un tā tālāk. Tā bija diena, kad mums bija jāgatavo ēst, protams, jūs redzat, kā es to varētu izdarīt? Man palīdzēja. Aizgājām uz veikalu, un tur man piebrauca klāt viena sieviete, arī ratiņkrēslā, un man piedāvāja nometni. Es tajā brīdī domāju, super, beidzot varēšu atpūsties no tās darbinieces, kura visu laiku par Dievu man stāstīja un evaņģelizēja. Pāris nedēļas vēlāk atbrauca vēl kādi no tās nometnes, lai sīkāk izstāstītu. Pirmais, ko viņi teica, ka tā ir kristīgā nometne... Es teicu, paldies, man to nevajag! Sociālā darbiniece mani tomēr mēģināja pierunāt.  Kad dzirdēju, ka tā ir maksas nometne, atkal domāju, ļoti labi, es uz to netieku, jo man nebija to 40 eiro. Bērnunamā mums gan maksāja kabatas naudu, bet tā bija smieklīga - 4,50 eiro mēnesī. Bērnunama vadītāja tur šķiroja, kam dot naudas, piemēram, ekskursijām un kam nē. Man vairākas reizes tā arī pateica, ja tev ir nauda pašam, tad brauc...  Es biju nedaudz iekrājis un domāju, - palīdzēšu savam otram draugam, lai viņš tiek uz to nometni. Tad iznāca sociālā darbiniece un teica, ka mums abiem tomēr apmaksās. Es viņai gan teicu, ka neieredzu kristiešus, bet labi, ka tomēr aizbraukšu kā skatītājs... 

Nometnē mums deva asistentus, un jau pirmajā dienā mans asistents man teica, ka ja man ir jautājumi, tad droši varu viņam uzdot. Nu un es viņam arī uzdevu, un uzdevu grūtus jautājumus. Viņš pēc tam man stāstīja, ka pa naktīm netika pat gulējis, bet meklēja atbildes.

Trešajā nometnes dienā man pēkšņi radās vēlme pieņemt Jēzu Kristu. Man bija doma, ka tur ir pilnīgi visi kristieši un man bija kauns, ka ko tad es tur. Pēdējā vakarā, kad bija atskats uz visu, nometnes vadītājs teica, ka nu viņš aicina pēdējo reizi, ka varbūt ir kāds, kas vēlas atdot savu dzīvi Jēzum Kristum. Es teicu asistentam, - klau, palīdzēsi un izvedīsi mani apļa vidū? Tad man pievienojās vēl pieci nometnes citi dalībnieki, kas arī gribēja lūgt grēknožēlas lūgšanu un pieņemt Jēzu.

Vēlāk, pēc četriem gadiem ticībā, es regulāri Dievam jautāju, kā Viņš vēlas mani lietot, tomēr nesaņēmu atbildes. Tad es izlasīju Bībelē, ka pirms Jēzus Kristus sāka kalpot, Viņš kristījās. Tas bija decembris. Es jau draudzē biju četrus gadus. Man jau nedēļu bija tā doma bijusi galvā, kur kristīties? Tad mācītājs pēc viena dievkalpojuma aicināja atsaukties tos, kas grib kristīties. 2017. gada 24. decembrī es teicu, labi, es to darīšu. Uzreiz pēc tam man palika slikti ar veselību. Biju pie ģimenes ārstes, dzēru zāles un antibiotikas, bija tik slikti! Bet es braucu uz to dievkalpojumu un teicu tam, kurš mani veda, ka, lai cik man būs slikti, kristiet mani!

Pēc kristībām es saņēmu pilnīgu dziedināšanu, temperatūra uzreiz pazuda pilnībā un es biju vesels. Pēc tam es devos kalpošanās, arī ielu evaņģelizācijās. Dievs sāka mani lieto vairāk un vairāk. Arī šobrīd es nodarbojos ar ielu evaņģelizāciju individuāli. Tici, ja tu esi teicis Dieva vārdu, tu esi sējis sēklu un tā noteikti uzdīgs un nesīs augļus!  Es šodien arī sludinu, pagājušo gadu es biju pat vienā misijā. Es tiem cilvēkiem, kas teic- "esmu ratiņkrēslā un nevaru kalpot Dievam", saku - tu vari! ratiņkrēsls nav šķērslis kalpot. Tas ir aizbildinājums, ja saka, ka nevarot. tas ir tas pats, kas pateikt -  "es nevaru kalpot Dievam, jo es negribu kalpot." 

Kamēr esmu šāds, es gribu turpināt kalpot Dievam. Es ticu arī dziedināšanai! Man vienalga, ja par mani smejas aiz muguras, mans fokuss šodien ir uz Dievu! Es aicinu būt radikāliem kristiešiem, kas ir pilnībā nodevušies Dievam. Dievs parūpējas par visu. Tad, kad man ir bijušas finansiālas grūtības, un man pietrūkst finanses, es sēju (ziedoju) un dodu citiem. Es vienmēr Dievam saku, dod man tā, lai es varu tālāk svētīt.