Jau piektdien, 6. jūnijā, Rīgas Domā iesākās vēsturiskais brīdis - 30. Sinode, kur kopā pirmajā dienā katedrālē bija sapulcējušies 176 draudžu delegāti 100 mācītāji un aicinātie viesi. Kā vēsta lelb.lv, vēlēšanu rezultāti taps zināmi šodien, 7. jūnijā, Sinodes noslēgumā īsi pirms plkst.16.00.

Tikmēr pirms nepilnas nedēļas raidierakstā jeb skanošajā “Svētdienas rīts” pielikumā 1993. gadā ievēlētais LELB arhibīskaps Jānis Vanags uzsvēra – “Šodien tiks izraudzīts jaunais arhibīskaps no diviem kandidātiem, kuri savukārt ir atlasīti no četriem, kurus, savukārt, izraudzījās no visiem, ko diacēzes mācītāji varēja nosaukt. Un tā ir laba zīme. Faktiski tā būs pirmā reize vēsturē, kad baznīcas galva noliek zizli un nodod to tālāk tādā normālā veidā, kā to vajag. Pirms tam bīskaps Kārlis Irbe atkāpās no amata, protestējot pret valsts iejaukšanos baznīcas lietās sakarā ar Jēkaba baznīcas atņemšanu luterāņiem un nodošanu katoļiem un vēlāk protestējot pret vācu draudzes izlikšanu no Doma baznīcas. Arhibīskaps Grīnbergs, viņa pēctecis, tika deportēts, gestapo viņu aizveda uz Vāciju, tad nākamo nogāza apvērsumā, tad Matulis nomira amatā, tad 1989. gadā nākamo Sinode atcēla, tālāk arhibīskaps Gailītis gāja bojā avārijā, un mani ievēlēja ārkārtas Sinodē ļoti spontānā procesā. Es tobrīd biju mācītājs nelielās Kurzemes draudzēs, un divas dienas vēlāk sēdēju arhibīskapa krēslā, un man nu bija jāvada baznīca. Tas bija izaicinoši, jo situācija baznīcā bija saspringta, man bija neliels balsu vairākums balsojumā, tādēļ citi nebija apmierināti,” tā arhibīskaps atceras savu ievēlēšanu amatā. Viņš ir gandarīts, ka šobrīd “beidzot ir tas stāvoklis, ka baznīca ir tik tālu sakārtojusies iekšā, kad var atklātā diskusijā izraudzīties labāko kandidātu. Man par to ir gandarījums. Skatos uz abiem brāļiem un es zinu, ka Sinode vispār nevar izdarīt sliktu izvēli, jo viņi abi ir lieliski. Jebkurš no viņiem ir spējīgs nest zizli tālāk.”

Baznīca piedzīvoja pārmaiņu laikus

Sarunā Normundam Zariņam arhibīskaps Jānis Vanags atsauc atmiņā savu ordinācijas laiku un to kontekstu, kāds valdīja toreiz baznīcā. Īpaša ietekme bija no ilgajiem okupācijas gadiem. Agrīnā bazīca okupācijas laikos bija zaudējusi turpat 80% mācītāju, daudzas draudzes bija tikušas slēgtas. Tām līdzās bija daudzi ticīgie, kas bija drosmīgi noturējuši savas draudzes cauri padomju okupācijas gadiem, citreiz sadarbojoties vai piekāpjoties kādos jautājumos ar pastāvošo varu.

J. Vanags saka – “Es nedaudz to piedzīvoju, sāku kalpot baznīcā 1983., 1984. gadā un 1985. gadā mani ordinēja un uzticēja piecas draudzes Saldus apkārtnē. Es redzēju, kā cilvēki mīl savas draudzes un sargā tās ar dažādiem radošiem paņēmieniem. Kad man nācās uzņemties draudzes vadīšanu, laiki bija mainījušies. Pēkšņi bija brīvība un šo brīvību vajadzēja ar kaut ko aizpildīt. Atceros Atmodas laikus, kalpojot Saldū divu gadu laikā dievkalpojumu apmeklētāju skaits seškāršojās. Pēkšņi ienāca daudzi bez jebkādas iepriekšējas pieredzes, bet bija sajūsmināti un gribēja kaut ko darīt. Toreiz tā mācītajiem bija īsta problēma, ko likt šiem cilvēkiem darīt. Man bija draudzība ar luterāņu misiju Norvēģijā, un viņi sākumā brauca pie mums uz Saldu un mācīja, kā veidot draudzes dzīvi, svētdienas skolu, jauniešu dzīvi un kā veikt evaņģelizāciju. Tas izraisīja lielu interesi, daudzi brauca pie mums un tā radās doma par Svētā Gregora skolu, kas šobrīd darbojas joprojām darbojas Saldū,” stāsta arhibīskaps.

Viņš uzsver, ka baznīcas attiecības ar valsti pēc neatkarības atgūšanas bija jāveido pilnīgi no jauna. Pirms tam padomju varai baznīca bija liels ienaidnieks, bet tad baznīca gribēja un varēja piedalīties savas valsts celšanā. Līdz ar to bija daudz izaicinājumi.

Arī tagad - jauni uzdevumi

Īsu brīdi vēl pirms LELB izraugās savu nākamo arhibīskapu, J.Vanags raidierakstā skaidro, ka “baznīcai šobrīd stāvpriekšā gan vecie uzdevumi – kopt draudzes, baznīcas, bet arī būs nepieciešams interpretēt Kristus vēsti šodienas pasaulei.”

“Sabiedrība ir mainījusies, viņa runā citā valodā un mums ir jāpārtulko senā vēsts tajā, paliekot uzticīgiem būtiskam saturam. Arī jaunā paaudze mūsdienās ir citāda. (…) Vēl ir vairākas lietas, kas ir grūti pat aptveramas, kā tās var dzīvi izmainīt. Pirmkārt, karš. Ja karš sāksies, tad viss radikāli tūlīt mainīsies. Jā, mēs domājam un gatavojamies, varbūt ne pietiekami strauji, bet mēs domājam par to. Tad divas lietas, ko vēl var līdzās nosaukt – mākslīgais intelekts un kvantu kompjūteri, kas ļoti izmainīs visu. Tas iespaids būs milzīgs, īpaši kad kvantu kompjūteri kļūs par īstenību ikdienā. Līdz ar šo tehnoloģiju attīstību attīstās arī visādas idejas. Un es priecājos, ka mani pēcteči ir jaunāki un enerģiskāki, jo es jau jūtos mazliet noguris, lai tik lielas iniciatīvas (kādas stāv priekšā) uzņemtos un vadītu. Es labprāt piedāvātu kaut kono savas pieredzes, ja tāda būtu vajadzīga pa ceļam,” ceļa vārdus pauž J.Vanags un arī atklāj, ka ir gatavs turpināt paplašināt savu iesākto darbu Lutera akadēmijā. 

“Tur es šobrīd pasniedzu mazu kursu. To varētu daudz vairāk attīstīt. Un otra mana liela aizraušanās un nozīmīgs aicinājums ir garīgās dzīves jautājumi proti rekolekcijas un garīgie vingrinājumi. Mums ir Mazirbē rekolekciju nams, kur notiek būtiskas lietas un cilvēki iegūst pieredzi ar Dievu. Es pieņemu, ka varēšu noteikti turpināt sludināt evaņģēliju, ir aicinājumi no radio, arī draudzēs kādos dievkalpojumos. Esmu gatavs palīdzēt arī jaunajam arhibīskapam."

Raidieraksts pilnībā noklausāms https://lelb.lv/lelb-zinas?3482gan Spotify un Apple podcasts, gan LELB mājaslapā. 

30. Sinodes pirmā diena, 6. jūnijs. Foto - lelb.lv