Viņas stāsts par šo ceļojumu ir pilns gan ar iespaidiem par zemes dabas krāšņumu, gan ar pārdomām par cilvēku ikdienu un ticības dzīvi.
“Katra vieta, ko redzējām, bija skaista un iespaidīga, bet dzīvot tur es nekad negribētu. 70% Jordāniju klāj tuksnesis, un viss ir tāds putekļains, akmeņains ar kanjoniem. Apkārt vērojama milzīga netīrība,” Karīna stāsta, ka, jā, viesnīcās un veikalos, viss šķiet kārtībā, tomēr var redzēt skatus, ka pie kāda restorāniņa, piemēram, jau sakaltuši plīvo plastmasas maisi, kurus neviens nesavāc.
Taču Jordānijā, pēc Karīnas novērojumiem un vietējo stāstiem, dzīvošana ir arī droša un sakārtota reliģiskajā ziņā. “Valstī tikai 1% ir kristieši, pārējie ir musulmaņi. Bet viņi ļoti labi sadzīvo.” Karīna stāsta par karali, kurš valdīšanas laikā spējis panākt, ka valstī nav novērojams ekstrēmisms, lai arī tā ir musulmaņu valsts: “Viņam ir izdevies apkarot to. Jā, ir mošejas, bet viņi ļauj arī kristiešiem būt.” Kādā konferences lekcijā profesors, kas dalījies ar savu pieredzi, liecināja, ka savulaik piedzīvotais turpat netālu Izraēlā ļoti iedvesmo. Viņš, būdams palestīnietis, piedalījies pasākumā, kura dalībnieki bijuši trīs reliģiju pārstāvji un dienas laikā devušies viens pie otra. Gan musulmaņi, gan ebreji, gan kristieši apciemojuši mošeju, kur klausījās imana uzrunu, tad uz kristiešu baznīcu un visbeidzot – sinagogu.
Viens no spilgtiem iespaidiem Karīnai bija Jēzus kristību vietas apmeklējums pie Jordānas upes, kur drīzumā paredzēta baptistu baznīcas celtniecība. “Tur ir piecas baznīcas – katram sava. Kad baptistu pasaules savienības prezidents satika karali, tad saņēma piedāvājumu uzcelt tur arī savu baznīcu. Tā nu protestanti būs vienīgie, kam arī būs sava baznīca pie Jordānas upes,” stāsta Karīna. Zeme viņiem tika uzdāvināta un tajā brīdī klāt bija arī kādreizējais Apvienotās Karalistes premjerministrs Tonijs Blērs un pats Jordānijas karalis Abdulla II Hašimīts. Baznīca baptistiem jāuzceļ līdz 2032. gadam.
Amāna, Foto no personīgā arhīva
Jordānijas sabiedrība ir viesmīlīga un droša, kaut arī tūrisma nozare izjūt sekas no konfliktiem apkārtējos reģionos. “Viņi katru, kas ierodas Jordānijā, sirsnīgi aicina atgriezties. Viņi lepni sauc ‘Welcome to Jordan!’ un aicina stāstīt brāļiem, māsām un draugiem, lai brauc uz Jordāniju, jo tiešām viņu teritorijā ir droši. Lai arī cilvēkiem ir cits priekšstats, arī uz mūsu konferenci kādi neatbrauca, jo baidījās un nenoticēja, ka viņa ir vienīgā valsts visā apkārtnē, kura samērā ir droša, lai arī ir ļoti tuvu Izraēlai."
Aprakstot novēroto ikdienas dzīvi un paradumus, Karīna uzsver, ka vīrieši bieži nēsā tradicionālos tērpus, kas arābiem vasarā ir balti, ziemā – tumši, savukārt musulmaņu sievietes neiztiek bez pilnā pārklājuma tērpiem.
“Sievietes turpretī biežāk nēsā tumšo krāsu, jo baltā un gaišā krāsa izceļot sievietes aprises. Protams, bija sievietes, kas staigāja pilnībā aizsegtas, vien acis bija redzamas, rokās velkot pat cimdus. Tas tiek darīts, lai svešais neredzētu neko no sievietes ādas. Kā arābietes viņas ļoti izteiksmīgi krāsojas, droši vien arī tāpēc, ka, ja nu tu vari parādīt tikai acis, tad tu arī tās izcel īpašāk,” skaidro Karīna.
Tērpus un lakatus nenēsā kristietes un sekulārie musulmaņi. Vietējie jordānieši un gidi apliecina, ka sabiedrība paliekot sekulārāka.
Bet neskatoties uz ticību, visi svin brīvdienas – piektdienas un sestdienas. Piektdienās rītos vairums dodas uz mošeju, pēc tam atpūšas kafejnīcās un restorānos. Alkohols Korānā ir aizliegts, bet atļauta un tādēļ ļoti izplatīta ir ūdenspīpe jeb čiča. To lieto turpat 80% musulmaņu.
“Ierasts skats, ka piecvietīgā mašīnā sēž septiņi ģimenes locekļi, izbraukuši ārā, ēd kebabus, vēro citus. Veikali un izklaides vietas tur vaļā līdz pat 4.00 no rīta. Nākamais rīts sākas 9.00 vai 10.00. tas noteikti saistīts arī ar valdošo karstumu.”
Ceļojumā Latvijas pārstāvji apmeklēja arī vēsturiskas vietas, piemēram, baznīcas Madabā no 6. gadsimta, un klausījās lekcijas no profesoriem, tostarp palestīniešu kristiešu pārstāvjiem no Nācaretes universitātes.
