Pie traģiskā notikuma ieraksta Facebook, baptistu mācītājs Edgars Mažis, pieminot upurus raksta: " Šajā brutālajā uzbrukumā tika nogalināta 11 gadīga meitene, mana armijas kolēģa Viktora mazmeita..." Uz ierakstu vienaldzīgs nespēj palikt arī mācītājs Pēteris Eisāns, norādot, ka "Kad ziņās notiekošais kļūst stipri personīgs…"
Jautājums bez atbildes
„Kur ir Dievs?" - šo jautājumu autoram regulāri uzdod kāds draugs. Un viņš atzīst, ka atbildes viņam nav.
Pastāv ierastās teoloģiskās frāzes par Dieva apredzību, par ciešanu noslēpumu, par cilvēka brīvo gribu. Bet, stāvot pie drupām, zem kurām gājuši bojā bērni, šie vārdi izklausās tukši. Autors asi norobežojas arī no tiem garīdzniekiem, kuri kara ļaunumu skaidro ar pašu cilvēku grēcīgumu: dievam, kurš ļauj nogalināt bērnus „grēku dēļ", viņš netic un negrib ar tādu dievu neko kopīgu.
Tā vietā viņš izvēlas citu ceļu. To ceļu, ko iezīmējuši Bībeles taisnie, kuri neticībā neatteicās no Dieva, bet arī nebaidījās uz Viņu kliegt. Pravietis Habakuks jautāja, cik ilgi Kungs klusēs un ļaus redzēt ļaunumu. Psalmists sauca pēc atriebības Dieva, lai Viņš parādās. Atklāsmes grāmatā nogalināto dvēseles jautā, cik ilgi Kungs netiesās un neatriebs viņu asinis.
Tās nav neticīgo balsis, uzsver autors. Tās ir lūgšanas no cilvēkiem, kuri ticēja Dievam un tieši tāpēc drīkstēja no Viņa pieprasīt taisnību.
Divas traģēdijas, divi mērogi
Tiešais iemesls, kāpēc šis teksts vispār tapa, bija kāds novērojums. Autors bija dzirdējis kādas jau sen ārzemēs dzīvojošas krievu emigrantes žēlabas - Maskavas centrā noticis sprādziens, ievainoti civiliedzīvotāji, un viņa runāja par krievu „dehumanizāciju" un jautāja, kur palikuši kara noteikumi.
Autoram šī reakcija atklāj sāpīgu asimetriju par to, ka raķešu triecieni Ukrainas pilsētām daudziem acīmredzot kļuvuši par pierastu fonu, kas vairs neizraisa satricinājumu. Tomēr sprādziens Maskavā - tā jau ir traģēdija.
„Mēs neko nevaram izdarīt"
Ukraiņa atceras arī savu naivo mēģinājumu kara sākumā — Zoom sarunu ar Krievijas „pacifistiem", kuri sevi dēvēja par kara pretiniekiem. Viņam toreiz šķita, ka tieši tā jārīkojas kristietim - jāmeklē dialogs. Radikālākais, ko viņš sarunā dzirdēja, skanēja apmēram šādi - „Mēs, protams, esam pret karu. Mēs to nosodām, bet mums apnicis, ka visi vaino krievus."
Autors uz to atbild ar virkni jautājumu - Vai esat noguruši? Un kurš tad ir vainīgs? Tikai Putins? Tikai ģenerāļi? Vai tiešām desmitiem miljonu cilvēku ne par ko nav atbildīgi?
Visbiežākā atbilde, ko viņš saņēmis, bija par bezpalīdzību. „Mēs neko nevaram izdarīt. Esam pret karu, bet nevaram palīdzēt Ukrainai. Mūsu zēni tur mirst. Krievijā ir bīstami iestāties pret režīmu."
Ukrainis nedomā, ka tas ir bīstamāk par to, ko piedzīvojuši cilvēki Bučā, Mariupolē, Izjumā vai simtiem citu Ukrainas pilsētu un ciemu. Ne bīstamāk par bērniem, kas gājuši bojā zem Krievijas gaisa bumbām. Ne bīstamāk par tiem, kuri katru nakti aizmieg sirēnu gaudās, nezinot, vai no rīta pamodīsies. Tieši šāda klusa bezpalīdzība, viņš raksta, gadu gaitā ļāvusi ļaunumam kļūt arvien stiprākam.
Izvēle pastāv
Doņeckā dzīvojošais vīrietis uzstāj, ka katram tomēr ir izvēle - runāt patiesību, palīdzēt upuriem, atbalstīt pretestību ļaunumam, atteikties būt daļai no melu mašīnas.
Tāpēc viņa cieņu izpelnījušies tie krievi, kuri izvēli patiešām ir izdarījuši, tie esot brīvprātīgie leģionā „Krievijas brīvība", Krievijas brīvprātīgo korpusa cīnītāji, cilvēki, kas palīdz Ukrainai, riskējot ar savu brīvību un dzīvību. Viņi ir pierādījuši, ka izvēle pastāv, un tieši tāpēc attaisnojums „mēs neko nevarējām izdarīt" vairs neizklausās pārliecinoši.
"Kamēr bērnu rotaļlietas guļ blakus drupām, sarunas par personīgo komfortu, nogurumu vai neitralitāti zaudē morālo svaru," raksta autors. Un tad atkal skan senais Bībeles jautājums, kas cauri gadsimtiem savieno pravieti Habakuku ar mūsdienu Ukrainu - Cik ilgi, Kungs?
