Projekts ar divdesmit gadu vēsturi
Projekts “Es nebaidos palīdzēt” aizsākās pirms divdesmit gadiem - 2006. gadā. “Mēs, jaunieši, esam nonākuši pie secinājuma, ka nepietiek ar to, ka sēžam skolā vai mājās pie televizora un neko nedarām. Vai esi pamanījis sev apkārt tos, kuri būtu priecīgi par Tavu palīdzību?” Ar šādu aicinājumu 2006. gadā aizsākās projekts, kura laikā jaunieši vēlāk palīdzēja pārsteidzoši daudzās Latvijas vietās - Vangaži, Rīga, Jelgava, Bauska, Cēsis, Alūksne, Saldus, Gulbene, Aizkraukle, Kuldīga, Usma, Emburga, Ķekava, Tērvete un citas.
Kā stāsta tā dibinātājs, luterāņu mācītājs Roberts Otomers, no 2006. līdz 2016. gadam kopā ar apņēmīgiem jauniešiem tika palīdzēts ļoti daudziem cilvēkiem viņu sētās, lauku nostūros un citviet Latvijā. Jaunieši gāja, tīrīja, pļāva un cēla - un darīja to no sirds.
Desmit gadu laikā notika turpat 30 semināri jeb nometnes aptuveni 20 dažādās Latvijas vietās, reizēm pat četri projekti gadā. Tad projekts uz laiku tika nolikts malā, līdz šogad tas atkal ieraudzījis dienasgaismu.
Jau no paša sākuma projekta ideja bijusi divējāda: jaunieši gan fiziski palīdz - salabo, iztīra, sagrābj, nomazgā –, gan reizē nes cilvēkiem vēsti par Jēzu un glābšanu. Katrā vietā, kur komanda devās, liecība par Dievu bija neatņemama kalpošanas daļa.
Šī tradīcija turpinās arī tagad - pirmajā atjaunotā projekta seminārā Vecumniekos jaunieši visiem cilvēkiem, pie kuriem devās palīgā, – gan pansionātā, gan individuāli – nesa Dieva mīlestības vēstules. Tas ir apkopojums no Svētajiem Rakstiem, kas vēsta par Jēzus mīlestību. Jaunieši tiek aicināti vēstuli nolasīt, un tas kļūst par ievadu, lai varētu liecināt par Dievu, – un parasti no tā izvēršas arī labas sarunas.
Mērķis paliek nemainīgs
Iniciatīvu pēc desmit gadu pauzes uzņēmusies Leida Ozoliņa, tagadējā Jaunatnes nozares vadītāja. Viņa LELB Jauniešu centrā bija atradusi kādreiz veidoto albumu par “Es nebaidos palīdzēt”, un ideja viņu uzrunāja. Tika uzrakstīts jauns projekta pieteikums Eiropas Savienībai, un tas tika apstiprināts.
LELB Jauniešu centra līdzdalības projekta “Es nebaidos palīdzēt” mērķis ir popularizēt brīvprātīgā darba iespējas jauniešu vidū un, izmantojot metodi “jaunieši - jauniešiem”, palīdzēt izveidot jauniešu brīvprātīgā darba komandas vismaz četrās Latvijas lauku pilsētās. Divu gadu laikā semināri notiks vismaz četrās vietās.
Tu nekad nezini, pie kā tevi aizvedīs Dievs
Projekta dibinātājs Roberts Otomers atceras, kā viss sākās: “Projekts “Es nebaidos palīdzēt” aizsākās pirms 20 gadiem, 2006. gadā. Tajā laikā es strādāju LELB Diakonijas centrā, un mana sieva Agrita strādāja Jaunatnes nozarē. Mums radās ideja par kopprojektu. Bija vēl pāris jaunieši, ko mēs tam piesaistījām, – Toms, Rinalds, Rihards un Agita. Tā mēs kopā bijām pirmie, kas aizsāka šo ideju.
Sākumā mēs uzrakstījām Eiropas Savienības programmai “Jaunatne” vienu projektu, kuru apstiprināja. Tas iedeva startu visam. Un jauniešiem šī ideja tik ļoti iepatikās, ka tas turpinājās desmit gadus,” stāsta luterāņu mācītājs.
Viņš atzīst, ka pašu vienmēr šajā projektā aizrāvis tas, ka tu vari iet un palīdzēt, bet “tu nekad līdz galam nezini, pie kādiem cilvēkiem tevi aizvedīs Dievs. Bija arī reizes, kad sanāca otrādi – ka tie cilvēki, pie kuriem aizej, paši tevi stiprina un iedrošina.”
Viena satikšanās mācītājam palikusi atmiņā īpaši spilgti. “Tā bija aizkustinoša reize vienā no pirmajiem semināriem, kas notika Laucienē, netālu no Talsiem un Tukuma. Tur bija viens vecs onkulītis, pie kura mēs viesojāmies. Viņš mani ļoti aizkustināja ar savu dzīvesstāstu un lielu liecību par to, kā Dievs viņu dzīvē vadījis. Nesen viņam sieviņa bija nomirusi, bet viņš ne par ko nesūdzējās. Viņš bija tāds paļāvības pilns. Laika gaitā, kad man gadījās braukt tajā virzienā, es šo onkulīti pāris reizes apciemoju. Pēc kāda pusgada viņš nonāca pansionātā, un arī tur es viņu satiku. Beigās es pansionāta direktorei teicu, lai kad viņš nomirs, man pasaka, es atbraukšu un pavadīšu viņu mūžībā. Un tā pēc kāda laika es viņu arī pavadīju mūžībā.”
Brīvprātīgās Annijas pieredze
Vecumnieku vienas dienas aktivitātē nupat, 18. jūlijā, piedalījās arī projekta brīvprātīgā jauniete Annija Rubene, kura dalās iespaidos:
“Mums bija iespēja doties palīdzēt uz divām mājām. Vienā no tām palīdzējām sievietei attīrīt mājas iebrauktuvi no akmeņiem. Pēc darba parunājāmies, iedevām viņai mīlestības vēstuli no Dieva un aizlūdzām par viņu, viņas bērniem un mazbērniem. Varējām pamanīt, kā Dievs šodien aizskāra viņas sirsniņu. Pat ja viņa sevi sauca par “pagānu”, ticu, ka Dievs viņai šodien parādīja, ka Viņš ir tepat tuvumā un viņu ļoti mīl – pat ja viņai pašai šķiet, ka viņa ir tālu.
Otrajā mājā devāmies palīgā vēl vienai sievietei, kurai pagalmā zāle bija izaugusi ļoti gara, tāpēc to nopļāvām un iztaisnojām arī sagāzušos žogu. Cepuri nost puišiem, kuri zāli pļāva ar izkapti, jo trimeris nestrādāja, un pacēla smago sētu ar ļoti inženieriskiem paņēmieniem. Ticu, ka Dievs caur mums palīdzēja viņai justies Dieva pamanītai.”
Jauniete norāda, ka tā bija liela svētība, ka bija iespēja palīdzēt un ka Dievs atvēra šīs sievietes sirdi un mājas durvis, jo parasti viņa nevienam īsti neļaujot palīdzēt. “Jālūdz Dievs, lai Viņš sūta pie viņas vēl palīgus un cilvēkus, kas var viņu atbalstīt un par viņu parūpēties, jo mēs izdarījām tikai mazliet, ņemot vērā tos apstākļus, kādos viņa dzīvo.” Annija vēl piebilst, ka īpašo Dieva mīlestības vēstuli iedevuši arī sievietes kaimiņienei. “Ticu, ka Dievs izmantoja šo satikšanos, lai ar savu mīlestību aizsniegtu vēl vienu cilvēku,” viņa sirsnīgi nosaka.
Turpinājums projektam būs
Vecumnieku seminārs bija tikai pirmais no vismaz četriem, kas divu gadu laikā notiks dažādās Latvijas lauku pilsētās.
Nākamā tikšanās plānota rudenī, un projekta komanda cer, ka katrā vietā izdosies izveidot paliekošu jauniešu brīvprātīgā darba komandu, lai palīdzēšana neapstātos līdz ar semināra beigām, bet turpinātos arī pēc tam.
