Pirmdiena, 17.06.2024 17:37
Artis, Artūrs
Pirmdiena, 7. augusts, 2023 10:43

Kristīgo konfesiju vadītāji: Stambulas konvencija vardarbības apkarošanai nepiedāvā soļus, kuri jau nebūtu iekļauti Latvijas likumos

Katedrale.lv
Kristīgo konfesiju vadītāji: Stambulas konvencija vardarbības apkarošanai nepiedāvā soļus, kuri jau nebūtu iekļauti Latvijas likumos
Pirmdiena, 7. augusts, 2023 10:43

Kristīgo konfesiju vadītāji: Stambulas konvencija vardarbības apkarošanai nepiedāvā soļus, kuri jau nebūtu iekļauti Latvijas likumos

Katedrale.lv

Latvijas kristīgo konfesiju vadītāji nosūtījuši atklātu vēstuli Valsts prezidentam Edgaram Rinkevičam, ministru prezidentam Krišjānim Kariņam un Saeimas priekšsēdētājam Edvardam Smiltēnam, kurā norāda, ka visa vieda vardarbība ir ļaunums, pret kuru ir jāvēršas, taču aicina to darīt, nevis ratificējot "neskaidro, pārprotamo un īstenībai neatbilstošo Stambulas konvenciju", bet gan cīnoties pret vardarbību ar Latvijas "likumos jau paredzētajiem līdzekļiem, un, ja vajadzīgs, izveidot pašiem savu, Latvijai piemērotu apņemšanās dokumentu bez slēptas politiskās dienaskārtības, kas būtu balstīts veselīgā, cēloņu un seku izvērtējumā un sakņotos vērtībās, kuras ir nostiprinātas mūsu valsts Satversmē un Civillikumā".

Turpinājumā pilns vēstules teksts:

Augsti godātās Ekselences,

baisā slepkavība Jēkabpilī un citu notikumu upuru liecības ar jaunu intensitāti izgaismo vajadzību savaldīt varmākas un izskaust vardarbības cēloņus. Pilnībā atbalstot katru iniciatīvu, kas veicina šī mērķa sasniegšanu, mēs ar bažām vērojam, ka īstas darbības vietā notiek politisks aktīvisms, lai panāktu neskaidrās, pārprotamās un īstenībai neatbilstošās Stambulas konvencijas ratifikāciju, kura vardarbības apkarošanai nepiedāvā nekādus soļus, kuri jau nebūtu paredzēti Latvijas likumos, toties var veicināt apstākļus, kuros vardarbība vairojas. Mūsu ieskatā Stambulas konvencijas ratifikācija nav Latvijai labākais veids, kā risināt vardarbības problēmu ģimenēs, skolās un savstarpējās attiecībās.

Atsaukšanās uz to, ka Eiropas Savienības valstu vairākums konvenciju ir ratificējušas, jeb Consensus gentium, ir viena no klasiskajām argumentācijas kļūdām. Latvija izpilda un pārsniedz savas saistības aizsardzības jomā. Miera laikā tā rūpīgi seko ES direktīvām un kara apstākļos ir viena no aktīvākajām Eiropas kopīgās politikas veidotājām. Latvijai nav jāpierāda sava vieta Eiropā, pievienojoties pretrunīgam dokumentam, kas mēģina aptvert sabiedrības ar ļoti atšķirīgiem tikumiem un attiecību modeļiem. Tas, kas mēģina derēt visam, īsti neder nekam. Izteikumus, kuri atbilst dzīves apstākļiem vienā zemē, var destruktīvi izmantot citur. Mums ir jālieto brīvība nepieļaut kļūdas, kuras pieļāvuši mūsu partneri.


Jautājumos, kas skar mūsu vietējo dzīvesveidu, tradīcijas un vērtības, valsts vadītājiem ir jārūpējas tieši par Latvijas iedzīvotāju labklājību. Mūsu kopīgs pienākums ir veltīt spēkus un uzmanību vardarbības novēršanai Latvijā ar likumos jau paredzētajiem līdzekļiem, un, ja vajadzīgs, izveidot pašiem savu, Latvijai piemērotu apņemšanās dokumentu bez slēptas politiskās dienaskārtības, kas būtu balstīts veselīgā, cēloņu un seku izvērtējumā un sakņotos vērtībās, kuras ir nostiprinātas mūsu valsts Satversmē un Civillikumā.

No fiziskas vardarbības ģimenē parasti cieš sievietes un bērni. Pētījumi liecina, ka visbiežāk vardarbīgus noziegumus veic vīrieši, kuri auguši bez tēva, vai arī tēvs nav spējis būt par nobrieduša, atbildīga vīrieša modeli. Tēva priekšzīme ir izšķiroši svarīga, lai zēna dabisko agresivitāti jau agrā bērnībā ievirzītu pozitīvas socializācijas gultnē. Bez tā bieži izaug vīrietis, kurš neprot savaldīt agresiju un rīkojas vardarbīgi. Tādēļ būtu mērķtiecīgi visos veidos stiprināt un daudzināt tādu ģimenes modeli, kur vīrietis sevi apzinās par tēvu, aizstāvi un gādnieku, kura galvenā atbildība ir rūpēties par savas sievietes un savu bērnu drošību un labklājību.


Diemžēl Stambulas konvencija drīzāk iet pretējā virzienā un ietver neskaidri formulētu, tādēļ plaši interpretējamu apņemšanos dekonstruēt tradicionālos priekšstatus par ģimeni, laulību, tēva un vīrieša lomu. Nav pierādījumu, ka tādi pārveidojumi mazinās vardarbību pret sievietēm, toties ir pamats bažām par pretējo. Uz gluži nesen parādījušos ideju par sociāli konstruētu dzimumu, kurš nav saistīts ar bioloģiju, konvencija atsaucas kā uz aksiomātisku patiesību, taču tā vīrieša un sievietes identitāti liek uztvert kā nenoteiktu un plūstošu. Maz cerību, ka vīrietis, kurš nav drošs par savu lomu un nav skaidrībā par savu identitāti, spēs būt labs paraugs socializācijai jauniem zēniem. Vājš, par sevi nepārliecināts vīrietis biežāk ķeras pie vardarbības.

Ir labi zināms fakts, ka visvairāk vardarbības aktu tiek pastrādāti dzērumā. Diemžēl konvencija kā vardarbības cēloņus nemin ne alkoholu, ne narkotikas un pat ne pornogrāfiju, kas māca sievieti uzlūkot kā izmantojamu priekšmetu, bet drīzāk norāda uz tautas tradīcijām, ģimenes institūtu un reliģiju, "kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem." Tas varētu būt piemēroti kādai hipotētiskai, teokrātiski pārvaldītai valstij, taču Latvijas problēma noteikti nav vīriešu un sieviešu lomas, kas balstītas pārliecībā par sievietes nepilnvērtību.


Nesniedzot jaunas iespējas vardarbības apkarošanai, Stambulas konvencijas ratifikācija radīs instrumentu tādai vērtību sistēmas pārveidei, kas ne tik daudz cenšas aizsargāt sievietes no vardarbības, kā palielināt vienas ideoloģijas ietekmi valsts politikā. Par to liecina arī konvencijā lietotā valoda: "vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes." Kā savulaik marksistiskais, tā mūsdienās postmodernais pasaules skatījums apgalvo, ka vienīgā objektīvā īstenība pasaulē ir nevis ticība, cerība, mīlestība, tikumība, patriotisms vai līdzīgas lietas, bet tikai cīņa par varu starp identitātes grupām. Ne velti ievērojamais latviešu jurists, mūsu bijušais prezidents Egils Levits Stambulas konvenciju raksturoja kā politizētu dokumentu. To nebūs iespējams labot, vienkārši ratificējot ar iebildēm. Varbūt ir vajadzīgs cits, tieši Latvijas vajadzībām un apstākļiem izveidots dokuments, kas tapis plašā, godīgā un miermīlīgā sarunā starp dažādām sabiedrības grupām.

Vardarbība, it īpaši fiziska vardarbība pret sievietēm un bērniem ir liels ļaunums. Mēs aicinām to nepadarīt par figūru ideoloģiski politiskā šaha spēlē, kurā nopietna un steidzami risināma problēma ir kļuvusi par strīdu un šķelšanās iemeslu. Tā vietā vajadzētu apvienot spēkus likumdošanas, tiesību aizsardzības, izglītības, kultūras, reliģijas un citās sfērās, lai veicinātu tādu vidi, kurā vardarbība tiktu ne tikai bargi sodīta, bet arī skaidri nosodīta un noraidīta. Mums ir vajadzīga sabiedrība, kur vīrieši un sievietes nevis cīnās cits pret citu, bet sadarbojas, veidojot stabilas ģimenes, kurās bērniem ir iespēja uzaugt par veselīgām, dzīvei sagatavotām un tikumiski noturīgām personībām. Ilgtspējīga ir tāda nācija, kuras locekļi prot veselīgi līdzsvarot savas tiesības, pienākumus un atbildību, un ir gatavi iekļauties tādā ētosā, kas labāk nodrošina tautas vitalitāti. Nodzīvot dzīvi pareizi nav ne vienkārši, ne viegli. Mēs aicinām to nesarežģīt vēl vairāk, pieņemot lēmumus, kas irdina sabiedrības tradīciju un tikumu satvaru, laupot jauniem cilvēkiem orientierus dzīves ceļā.

Ar cieņu un visa laba vēlējumiem:

Viktors Stulpins,
Romas katoļu Baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps, Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs

Aleksandrs,
Latvijas Pareizticīgo Baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts

Jānis Vanags,
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps

Kaspars Šterns,
Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps

Vardans Navasardians,
Armēņu Apustuliskās Baznīcas Baltijas valstu diecēzes bīskaps

Vladimirs Ivanovs,
Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas Centrālās padomes priekšsēdētājs

Gita Medne,
Latvijas Apvienotās Metodistu Baznīcas superintendants emeritus