Iekšējā transformācija
Par filmu mūziku Katrīna Kalinaka raksta, ka “tā ir raksturīga spēja definēt nozīmi un izteikt emocijas. Tā vada mūsu reakciju uz kadriem, kā arī saista ar tiem. Filmu mūzika rada un rezonē emocijas starp ekrānu un skatītāju. Kad mēs atpazīstam emocijas, kas piedēvētas varoņiem vai notikumiem, mēs tajās vairāk iedziļināmies. Caur mūziku jebkura filma šķiet reālāka.
Kāds piemērs – pāris filmā, kas viens otram tik ļoti nepatika, pēkšņi tiek ieraudzīts sarunājamies, staigājam un pat dejojam, skanot romantiskam hitam, un publika ir gatava ticamam skūpstam un laimīgām beigām.
Vai arī mēs varam būt pārliecināti, ka Rokijs Balboa ir piedzēries neveiksminieks. Tomēr pēc tam, kad mēs redzam viņu trenējamies sporta zālē un rikšojam pa rātsnama kāpnēm ar konkrēto dziesmu fonā, mēs zinām, ka šeit top čempions.
Ziemassvētku stāsti
Mūzika var informēt par laika ritējumu. Turklāt tā vienmēr paziņo un ilustrē emocionālo robežu paplašināšanu, kas nepieciešama varoņa iekšējai transformācijai.
Tas var būt viens no iemesliem, kāpēc Ziemassvētku stāsti nepārtraukti tiek ievīti dziesmās un melodijās. Piemēram, Cakarija uzmirdz dziedāšanā, kad viņš un viņa gados vecā sieva kļūst par vecākiem savam dēlam Jānim Kristītājam: "Lai slavēts Tas Kungs, Israēla Dievs, ka Viņš ir nācis pie savas tautas un tos atpestījis" (Lūkas 1:68).
Līdzīgi ir, kad eņģeļu koris skan no debesīm, Jēzum piedzimstot: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes.” (Lūkas 2:14).
Dzied arī vecais Simeons, kad viņš templī tur mazo Jēzu: “Kungs, kā Tu esi apsolījis, tagad vari atlaist savu kalpu ar mieru. Jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu” (Lūkas 2:29-30a).
Notikums, kas maina pasauli
Gandrīz neviens Ziemassvētku stāsts nepaiet bez melodijas un dziesmas, kas vainago jauna laikmeta pāreju.
Mūsu laikā mums ir arī Ziemassvētku dziesmu kultūras repertuārs. Iespējams, kādam jau ir apnicis klausīties Meraiju Keriju dziedam “All I Want For Christmas is You”.
Taču jēgpilnākā Ziemassvētku dziesma ir daudz grandiozāka par “Jingle Bells” vai “Let It Snow”. Tas ir Marijas dziedājums. Tajā jaunā sieviete izceļas ar sajūsmu kā Mesijas māte: "Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars priecājas par Dievu, manu Pestītāju." (Lūkas 1:46-47).
Marijas dziesma atgādina, ka Ziemassvētki nav sentimentāli svētki. Tas ir pasauli mainošs notikums.
Dievs ir nocēlis valdniekus no viņu troņiem, un ir pacēlis pazemīgos. Viņš ir piepildījis izsalkušos ar labām lietām, bet bagātos aizsūtījis tukšā. (Lūkas 1:52-53)
Marija nekavējas pie sezonālām emocijām un sentimenta. Viņa zina, ka pasaules kārtības likums ir atkarīgs no tā bērna, kas aug viņas klēpī. Tāpēc viņa nebaidās ielikt savā dziesmā tik pasauli satricinošu retoriku, ka to vēlāk cenzē diktatūras, piemēram, vēlīnā Padomju Savienība.
Marija zināja, ka viņas Dēls mainīs vēstures gaitu. Kad Jēzus nosaka mūsu dzīves melodiju, mēs piedzīvojam iekšēju transformāciju, kas ir uzmundrinošas dziesmas cienīga.
