Sarunā Dz.Laugalis atzīst, ka LELB ir vajadzīga jauna elpa, tomēr ievēlēšanas gadījumā viņš pieturas pie līdzšinējiem LELB uzstādījumiem, ka mācītāja amatā ordinē tikai vīriešus un aborti būtu aizliedzami, bet homoseksuālas attiecības ir grēks. Arhībīskapa kandidāts saka - "Ja mani ievēlēs, tad es būšu arhibīskaps, kurš ieklausās un kurš ir līdzās cilvēkiem. Es centīšos izzināt, vai mani lēmumi ir saskaņā ar Dieva gribu. Šaubas nedrīkst būt par lietām, kuras Dievs ir skaidri pateicis,"
Vai vēlaties turpināt līdzšinējo LELB kursu, vai esat iecerējis kādas pārmaiņas?
Es teiktu, ka abējādi. To varētu salīdzināt ar draudzes vadīšanu. Ja draudzē ir bijis labs mācītājs, tad jaunatnācējam ir ļoti grūti turpināt to, ko darījis iepriekšējais mācītājs. Reizēm pat vieglāk ir sākt ko jaunu, nevis turpināt iepriekšējo, jo mēs katrs atšķiramies. Vienalga, vai ievēlēs mani vai Rinaldu Grantu (otrs kandidāts uz LELB arhibīskapa amatu - red.), pārmaiņas būs. Kādas tās būs, pagaidām vēl grūti pateikt. Manuprāt, luterāņu baznīca Latvijā atrodas zināmu pārmaiņu priekšā. To varētu salīdzināt ar skrējēju, kurš ir piekusis, ir pārvarēta distance un grūtības, taču finišs vēl nav redzams, tādēļ nepieciešams atgūt elpu. Baznīcai ir vajadzīga jauna elpa.
Otrs salīdzinājums būtu ar laulības dzīvi, kurā ik pa laikam ir vajadzīgas pārmaiņas. Paiet rozā briļļu laiks un iestājas krīze, no kuras iespējams iziet ar nobriedušu mīlestību. Taču, kad iestājas 30-40 gadnieku laiks, nepieciešams apzināties, kas mūs saista kopā. Tāda situācija, manuprāt, ir mūsu baznīcā, laiks pirms jaunas atskārsmes. Es ticu un pat nojaušu, ka tas notiks. Taču jauna elpa un jauna atskārsme pilnīgi noteikti nevar būt saistīta ar savas būtības aizliegšanu vai Kristus nodošanu, jo baznīcas būtība ir Labās Vēsts sludināšanā un Kristus apliecināšanā. Mēs esam atbildīgi par Latviju Kristus priekšā. Kāda būs šī jaunā elpa mūsu baznīcai? Par to mēs baznīcas vadībā esam runājuši laikam jau kopš kāda 2003.gada. Tas, visticamāk, ir saistīts ar mūsu domāšanu un vērtībām. Vai baznīcā svarīgākais ir cilvēks un tā ienākšana draudzē, un cilvēka garīgā aprūpe? Vai baznīcai svarīgākais ir Kristus, Viņa apliecināšana, sekošana Kristum un atteikšanās no vecā cilvēka un jaunā cilvēka apvilkšana? Vienā gadījumā ir antropocentriskais redzējums, otrā Kristocentriskais.
Tagad ir iestājies jauns laikmets, kurš vairs nav ar šo racionālo uzstādījumu, bet ar vizuālo tēlu valodas un sociālās kopības uzsvaru. Tagad baznīcai atkal vajag atrast veidu, kā pasludināt Labo Vēsti cilvēkiem, tikai tagad daloties ar to izdzīvojamo garīgo skaistumu, to, kā mēs varam dzīvot ar Kristu.
Ja jūs ievēlēs, kādas būs jūsu galvenās prioritātes, piemēram, pirmo piecu gadu perspektīvā?
Pirmais ir darbs ar mācītājiem, jo bīskaps ir mācītāju mācītājs. Tā kā es ilgus gadus esmu vadījis LELB Garīgā personāla un draudžu lietu daļu, tad zinu, ka daudz ir jāstrādā ar mūsu mācītājiem, ar motivēšanu garīgās dzīves praktizēšanai. Mācītājs ir ne tikai tas, kurš dievkalpojumā lasa sprediķi, bet viņš ir garīgais tēvs savai draudzei. Viņš ir arī skolotājs, līdzgaitnieks un biktstēvs, kurš uzklausa cilvēku bēdas un priekus, palīdz atbrīvoties no grēka un iet garīgo ceļu. Mēs turpināsim sakārtot mūsu baznīcas izglītības jomu, attīstot Lutera akadēmiju. Un svarīgi ir strādāt pie baznīcas tēla uzlabošanas sabiedrībā. Tāpat ir jāsakārto tādas praktiskas lietas kā baznīcas pārvalde, kas mums pašlaik ir samērā dārga.
Kā pašlaik sokas ar LELB īpašumu pārvaldīšanu? Cik daudz baznīcu ir sliktā tehniskā stāvoklī?
Īpašumi luteriskai baznīcai Latvijā ir lieli, lai gan daudz kas jau ticis pārdots, jo tie bija ļoti sliktā stāvoklī. Piemēram, atgūstot vecās mācītājmuižas, mēs daudzkārt tās saņēmām ļoti sliktā stāvoklī, tajās bija sociāli nelabvēlīga situācija. Mēs esam smagi strādājuši, lai savus īpašumus savestu kārtībā. Tos, kur tas nav izdevies, esam pārdevuši. Strādājam pie tā, lai baznīcas īpašumi nestu peļņu, no kuras finansēt baznīcas darbu. Baznīcas īpašumi ir instruments, ar kura palīdzību samaksāt algas tiem, kas strādā baznīcas vadībā, un tā nebūtu smaga nasta draudzēm. Gribu piebilst, ka mūsu draudzes 10% no saviem ienākumiem pārskaita baznīcas vadībai. Pavisam LELB ir mazliet vairāk par 250 dievnamiem. No tiem bēdīgā stāvoklī ir aptuveni desmitā daļa. Tāda, piemēram, ir Cēsu Svētās Annas baznīca, kurā vairs nav draudzes. Tāpat laukos ir vairākas draudzes, kurām nav pa spēkam uzturēt savus dievnamus. Tam mums ir atbalsta fonds. Tomēr jāsaka, ka kopš dievnamu atgūšanas draudzes ir spējušas tos savest kārtībā un kopumā stāvoklis nav slikts. Paskatieties uz tādiem skaistiem dievnamiem kā Apriķu, Rubenes, Zaļenieku, Cēsu Sv.Jāņa baznīca un Liepājas Sv.Trīsvienības katedrāle.
Vai mazajām draudzēm laukos ir kādas subsīdijas no LELB?
Jā, mēs mēģinām šo jautājumu risināt. Mums ir "Nekustamo īpašumu fonds", kurā draudzes iemaksā noteiktu procentu, kad pārdod īpašumu. Kādos smagos apstākļos draudzēm palīdz Virsvalde, piešķirot vai aizdodot līdzekļus. Kādreiz mūs atbalstīja viens Vācijas evaņģēliskās baznīcas fonds, bet pašlaik mēs esam kļuvuši pilnībā patstāvīgi.
Tad mēs meklējam risinājumus caur draudžu ciešāku sadarbību vai pat apvienošanos. Vidēji laukos mācītājs kalpo divās trīs draudzēs, kur viena ir centrālā, kurā mācītājs dzīvo. Nedaudz līdzekļu mēs saņemam arī no pašvaldībām un valsts. Lielākas pašvaldības piešķir regulāru atbalstu novada dievnamiem. Valsts sakrālā mantojuma programmā luterāņu konfesija ir pati lielākā. Domāju, ka vismaz puse no visām Latvijas baznīcām ir tieši luterāņiem.
Dažviet laukos ir situācija, ka dievnams vairs neatrodas apdzīvotā vietā. Šādos gadījumos meklējam, kā varētu cilvēki sanākt uz dievkalpojumiem citās telpās, vismaz ziemā. Tā, piemēram, notiek Meņģelē. Esam domājuši par to, vai mūsu misijai svarīgākas ir celtnes vai cilvēki, proti, ka vajag vairāk veltīties draudžu cilvēku aprūpei. Taču tā būtu kauna lieta, ja LELB pamestu savus lauku dievnamus. Nereti laukos, kur nav ne pasta, ne veikala, ir tikai baznīca, kur cilvēkiem pulcēties.
Vai ir noteikts minimālais draudzes locekļu skaits, lai tā spētu pastāvēt?
Tas nav tik strikti kā attiecībā uz skolām. Taču ir pieņemts, ka draudzē ir vismaz 20 cilvēki. Taču mēs nesteidzamies draudzi slēgt, ja tur ir vien 10 cilvēki, un mēģinām saprast, vai šāda situācija ir ilgstoši un kādas ir perspektīvas.
1975.gadā arhibīskaps Jānis Matulis uzsāka sieviešu ordināciju, kas turpinājās, līdz amatā stājās pašreizējais arhibīskaps Jānis Vanags. Vai jūs plānojat atsākt sieviešu ordināciju?
Ja šā gada Sinodē mani ievēlēs, tad es neatsākšu sieviešu ordināciju. Arhibīskaps Jānis Matulis sieviešu ordināciju sāka padomju okupācijas laikā, kad baznīcā bija smaga situācija, trūka mācītāju. Turklāt LELB tajā laikā vēlējās veidot saikni ar pēc iespējas vairāk starpbaznīcu organizāciju, lai saņemtu atbalstu, un daudzas Rietumvalstu baznīcas sievietes ordinē. Arhibīskapa Matuļa motivācija ordinēt sievietes nebija baznīciska, tā bija situatīva. Savukārt arhibīskapa Jāņa Vanaga lēmums to nedarīt bija garīgs un bibliski pamatots, izejot no baznīcas un garīgā amata būtības. Kad mēs 2016.gadā savā Satversmē ierakstījām, ka mēs ordinējam vīriešus, sabiedrībā to uztvēra tā, ka mēs pasakām, ka sievietes neordinējam. Nē, mēs pateicām to, ka garīgais amats ir tāds, kurā ordinē vīriešus. Tas ir saistīts ar baznīcas redzējumu, kas ir garīgais amats. Un tas ir saistīts ar sakramentiem un to pārraudzību. Starp dažādu valstu luterāņu baznīcām dominē divi redzējumi. Viens ir - garīgais amats ir tāds pats kā jebkurš cits amats. Tajā nav svarīgi, vai ir vīrietis vai sieviete, bet galvenais ir sagatavotība un prasmes. Savukārt otrs redzējums, pie kura pieturas LELB, ir, ka garīgais amats ir Kristus iestādīts. Tajā ir būtiski, ka mēs ievērojam, kā Kristus to iedibinājis. Tāpat kā Kristībā lietojam ūdeni un Svētā Vakarēdienā mēs lietojam vīnu un neraudzētu maizi, tāpat mācītāja amatā ir vīrietis, jo Kristus izvēlējās 12 apustuļus, kas bija vīrieši. Un bīskapi, mācītāji un diakoni ir apustuliskā amata turpinātāji.
Tātad LELBP (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē), ordinējot sievietes, teoloģiskā ziņā kļūdās?
Ja LELB garīgā amata uztverē turas pie šī bibliski sakramentālā redzējuma, tad LELBP vairāk ir šis iepriekš minētais humānistiskais skatījums. Tā ir viņu, kā baznīcas, izvēle, kam ir savas konsekvences. Publiskajā telpā parasti starp baznīcām netiek runāts par to, ka otra baznīca kļūdās, mēs cienām savas māsu baznīcas.
Vai jūsu vadībā LELB iestāsies par abortu aizliegumu?
Mēs uzskatām, ka aborts ir dzīvības izdzēšana. Svētie raksti saka, ka cilvēks sākas kopš ieņemšanas brīža. Visskaistāk tas Bībelē parādās Marijas un Elizabetes tikšanās laikā, kad Elizabetes miesās esošais Jānis Kristītājs atpazina Marijas miesās esošo Kristu, kurš bija tajā vecumā, kad parasti tiek atļauts veikt abortu. Tas visskaidrāk apliecina, ka cilvēks sākas jau no ieņemšanas brīža. Šo dzīvību izdzēst nedrīkst. Tas ir grēks. Mūsu baznīcas uzskats ir, ka mazais embrijs ir cilvēks cilvēkā. Man ir skumji par uzskatu, ka sievietes varā ir dot vai nedot dzīvību. Mūsu ķermenis nepieder mums, tas pieder Dievam, kas mūs ir radījis, vai Kristum, kurš mūsu dēļ ir miris pie krusta un augšāmcēlies. Sievietei ir dota tik brīnišķīga iespēja laist pasaulē jaunu dzīvību. Katra sieviete var iet Jaunavas Marijas ceļu, kas teica: "Es esmu Tā kunga kalpone, lai ar mani notiek pēc Viņa prāta." Bez tam, mūsu demogrāfija ir tik negatīvā un kritiskā stāvoklī, ka mūsu tautai ir vajadzīgs katrs bērniņš, kurš ir ieņemts.
Vai homoseksuāliem cilvēkiem ir vieta baznīcā?
Homoseksuāliem cilvēkiem ir tāda pati vieta baznīcā un draudzē kā jebkuram citam cilvēkam. Homoseksuāls cilvēks neatšķiras no jebkura cita cilvēka, kas nāk uz baznīcu. LELB stratēģijā ir rakstīts, ka mūsu baznīca ir atvērta visiem, taču ne visam. Mēs visi esam slimi ar grēku un saņemam ārstējošo Dieva palīdzību. Nebūtu godīgi pret homoseksuāliem cilvēkiem izturēties citādi. Baznīcai ir jābūt atvērtai ikvienam, kas meklē Dievu. Taču mēs esam aicināti negrēkot un atturēties no grēka, attiecīgi arī šajā jomā.
Tātad baznīcas uzskats ir, ka homoseksuālas attiecības ir grēks, no kura cilvēkam ir jāatbrīvojas?
Jā, patiešām tā ir. To atklāj arī Svētie raksti. Baznīca redz, ka cilvēkiem ir dažādas tendences, bet mēs esam gatavi palīdzēt, cik vien spējam, no tā atbrīvoties. Patiesībā Kristus ir tas, kurš dziedina un sakārto cilvēka dvēseli. Mēs esam atvērti ikvienam, kas meklē Dievu, bet mēs nekad neteiksim, ka tas ir labi, ka tu dari grēku.
