- Sākšu ar kādas lasītājas jautājumu - vai mācītājiem ir visas atbildes uz visiem jautājumiem?

- Nē, mācītājiem nav visas atbildes uz visiem jautājumiem. Ja viņiem būtu visas atbildes, tad viņiem vairs nevajadzētu lasīt Bībeli un meklēt Dievu. Tas nav iespējams. Brīdī, kad tevi ieceļ par jaunu mācītāju, piemēram, 29 gadu vecumā, tu ļoti daudz ko vēl nezini. Varbūt tu nezini daudz par laulību, par dzīvi, par dažādām lietām — nav iespējams zināt visu.

Un tad, kad tev ir jau 10 vai 20 gadu pieredze kalpošanā, tu zini vairāk, bet arī tad tas vēl nav viss. Cik daudz no visām pasaules zināšanām vispār zina mācītājs? Vienu procentu? Divus? Tas ir ļoti maz.

- Varbūt tad Bībelē ir visas atbildes?

- Bībele mums nav dota, lai atbildētu uz jautājumiem, uz kuriem atbild fizika, ķīmija vai ārsti. Taču Bībelē ir atbildes uz vissvarīgākajiem jautājumiem - kā veidot un kā atjaunot attiecības ar Dievu.

Tas ir Bībeles primārais uzdevums — parādīt, kā cilvēkam atgriezties pie sava Radītāja. Nevis meklēt tajā atbildes uz pilnīgi visiem citiem jautājumiem. Ārējās lietas mēs atklājam, izmantojot zināšanas un pieredzi. Jo ir divas grāmatas, no kurām mums jāmācās. Viena ir Bībele, otra ir dzīves grāmata. Ir kristieši, kas lasa tikai Bībeli, un ir cilvēki, kas lasa tikai dzīves grāmatu. Taču patiesībā vajadzīgas ir abas.

- Vai var ticēt astrologam, kurš saka, ka kara nebūs? Jo ticēt jau gribas šādām ziņām …

Vispirms jāuzdod cits jautājums - no kurienes astrologi smeļas savu informāciju? Vai pašā saknē astrologiem var ticēt? Jo ir astronomija, kas pēta zvaigznes. Savukārt astrologi mēģina skatīties, kā zvaigznes stāv, un iztulkot to, radot savu interpretāciju. Jautājums ir tāds: vai Dievs radīja zvaigznes, lai mēs tajās meklētu atklāsmes un vadību, vai arī Viņš tās radīja Savam godam un cilvēku ģeogrāfiskiem orientieriem, piemēram, ir polārā zvaigzne, ir saule, kas arī ir zvaigzne.

Līdz ar to jautājums ir par to, vai astroloģija draudzējas ar vispārēju atklāsmi un zinātni, vai tā drīzāk ir filozofija, kas meklē gudrību radības lietās. Bībele saka, ka nevajag griezties pie tiem, kas taujā padomu zvaigznēm, bet ir jāgriežas pie Tā, kas pats ir devis padomu — pie Dieva. Līdz ar to, ja pašās saknēs mēs nevaram pilnībā uzticēties šai sistēmai, tad tur nav nekādas garantijas. Vai zvaigznes tiešām saka patiesību? Man liekas, ka zvaigznes vispār nerunā.

- Vai Tavi draudzes locekļi kādreiz lasa horoskopus, ko Tu kā mācītājs par to saki?

- Horoskopi veidojās Ķīnā, lai saprastu, kad ir jāsēj un kad ir jāapļauj. Zemnieki daudzi neprata lasīt, tāpēc katru dzīves posmu nosauca un laikus apzīmēja ar dzīvnieku vārdiem. Tad tas nozīmēja, ka šajā laikā kaut kas jādara vai citā laikā jādara kaut kas cits. Tas bija ķīniešu cikliskais kalendārs, kas veidojās, nepazīstot Dievu, bet vienkārši mēģinot skaitīt laiku. Tad, protams, tie, kas piedzima attiecīgajā laikā vai mēnesī, sāka teikt: tu esi dzimis suņa mēnesī, vērša mēnesī vai vēl kādā citā laikā. Mēs sakām — tu piedzimi jūnijā, augustā vai citā mēnesī.

Mēs, rietumnieki, bieži paņemam to un ieliekam tajā kaut ko maģisku. Tad ir izdomāts, ja tu piedzimi jūnijā, tad tu esi Dvīnis, un tev noteikti ir divas dabas. Ja tu piedzimi maijā, tad tu esi Vērsis un esi spītīgs. Taču jautājums ir, vai Dievs ir radījis tādu programmu, lai mēs būtu dzīvniekiem līdzīgi, vai Viņš mūs ir radījis pēc Savas līdzības? Te ir jautājums par to, kam mēs izvēlamies ticēt. Vai tā ticības sistēma, kas veidojusies Ķīnā bez dievišķas atklāsmes, ir tā, kas tagad diktēs mūsu identitāti?

Es no savas horoskopu zīmes esmu atteicies, jo uzskatu, ka tā man melo. Es neesmu horoskopu zīme. Man ir jauna dzīve un tajā man ir simbols - balodis. Tā ir Svētā Gara zīme, un man ir jauna dzīve.

- Ja cilvēks visu mūžu kaut ko mācās, apgūst profesijas un prasmes, cenšas kļūt gudrāks un pilnīgāks, kur tas viss paliek pēc nāves un kāda tam visam ir jēga?

- Zināšanām, kas mani ved projām no Dieva, nav nekādas jēgas. Savukārt zināšanām, kas mani ved tuvāk Dievam, ir jēga. Arī noziedznieki grib mācīties būt gudrāki un labāki. Bet viss, kas mūs padara lepnākus, gudrākus tikai mūsu pašu acīs un neatkarīgākus no Dieva, tās zināšanas mums nepalīdz. Vērtīgas ir tās zināšanas, kas ved pie atziņas par Dievu. Tās palīdz saprast, ka bez Dieva es nevaru atbildēt uz jautājumu, kāda ir manas dzīves jēga. Bez Dieva es īsti nevaru pateikt, kas ir labs un kas ir ļauns. Bez Dieva es arī nevaru zināt, kas būs pēc nāves, jo cilvēks var zināt tikai to, ko spēj izmērīt un izrunāt, kas ir līdz nāvei. Līdz ar to zināšanas pašas mani uz debesīm neaizvedīs. Mani uz debesīm aizvedīs tikai pats Dievs. Un, ja es Viņu atgrūžu, tad ko es vispār darīšu debesīs? Tāpēc jau šajā zemes dzīvē ir jāizvēlas, vai es gribu būt kopā ar Dievu vai ne.

Citādi būtu negodīgi teikt: “Es negribu būt kopā ar Dievu,” bet pēc tam tomēr nonākt ar Viņu kopā debesīs. Un otrādi arī nebūtu pareizi, ja cilvēks gribētu būt kopā ar Dievu, bet pēc nāves tur nenonāktu. Tāpēc cilvēks saņems to, ko pats ir izvēlējies.

- Kāda mūsu lasītāja norāda, ka arī kristieši nereti cīnās ar šaubām, vai pietiekami tic vai dara pareizi. Kā tikt galā ar šaubām ticībā?

- Vispirms ir jāuzdod jautājums: par ko ir šaubas? Vai tās ir šaubas par Dievu, vai šaubas par sevi? Mūsu ticība nebalstās uz to, cik es esmu pilnīgs un labs. Bieži mums šķiet — mēs neesam pietiekami izglītoti, ateisti tā teica, ka neesam pietiekami labi, tāpēc mums vēl jāmācās, jāmācās un jāmācās. It kā tad viss atrisinātos.

Bet ir tāds pasaulē populārs klīniskais psihologs — Džordans Pītersons — kurš saka, ka mēs dzīvojam pēckataklizmas periodā. Tas nozīmē, ka pasaulē ir notikusi katastrofa, kur Dievs un cilvēks tika nošķirti. Un problēma nav tikai tajā, ka mēs esam mazāk izglītoti, mazāk pilnīgi vai mazāk mīloši. Problēma ir tā, ka mēs esam pazaudējuši savu Radītāju.

Mēs gribam sevi padarīt pilnīgākus bez Dieva. Un, kā Nīče, ja nemaldos, teica - mēs gribam paņemt kristīgās vērtības un atdalīt tās no Kristus. Mēs gribam dievišķās vērtības bez paša Dieva.

Šaubas ir instruments, kas liek man uzdot jautājumus un pārbaudīt patiesību. No šaubām nav jābaidās, bet jāļauj tām vest mūs tuvāk Dievam un palīdzēt vēlreiz pārliecināties par to, kam mēs ticam. Tas, ka mēs vienmēr esam nepilnīgi, par to nav jāšaubās — tas ir fakts. Pieņem to un esi brīvs!

- Kas mācītājam patīk vislabāk savā kalpošanā?

- Ja runāju personīgi par sevi, tad droši vien visvairāk man patīk tas, ka es redzu, ka Dievs var mani lietot, lai uzrunātu cilvēkus. Jo, pazīstot mani, nevienam dzīve neuzlabosies, bet, pazīstot Dievu, dzīve uzlabosies visiem. Ja es varu kaut mazliet palīdzēt tam, lai cilvēks caur manu kalpošanu nonāktu tuvāk Dievam, tas ir lielākais gandarījums. Vai nu cilvēks uzzina par Dievu vairāk, vai atklāj Viņu, vai piedzīvo Viņu. Nav lielāka gandarījuma par to.

- Vai ticēt bija vieglāk pirms simt vai tūkstoš gadiem, vai mūsdienās?

Tas ir atkarīgs no tā, par kādu kultūru mēs runājam. Ja mēs runājam par Rietumu kultūru, kur visā kultūrā cenšas Dievu izstumt, tad ticēt ir grūtāk. Ja mēs pārceltos, piemēram, uz Papua-Jaungvineju, kur 90% cilvēku ir kristieši, tur būtu ļoti viegli ticēt. Vai uz Dalasu, kur 80% amerikāņu ir kristieši. Tātad viss atkarīgs no konteksta.

Ja runājam par Latviju, tad es teiktu, ka 90. gados Latvijā bija vieglāk noticēt Dievam, jo kristietība bija kaut kas jauns un nezināms. Tagad dažādas kļūdas gan pašu kristiešu, gan baznīcas un arī cita propaganda ir mēģinājusi kristietību nomelnot, un līdz ar to rodas iespaids, ka kristietība ir kaut kas novecojis un neaktuāls. Tomēr, ja tu gribi būt “mūžigi aktuāls”, tev jārunā par mūžības lietām. Ja mēs dzīvotu krustnešu laikā vai līvu laikā, iespējams, arī tad būtu grūti noticēt kristietībai, ja tā nāktu virsū ar zobenu.

- Ja bērni ir Tā Kunga svētība, kāpēc tie reizēm sagādā lielas galvassāpes un raizes?

- Iesākumā Dievs radīja cilvēku, un viss bija labs. Kas būtu labākais, ko Dievs varētu uzdāvināt cilvēkam? Tie ir bērni. Ar to Viņš svētīja Ādamu un Ievu, lai viņi augļojas un vairojas. Tātad šī svētība ir ielikta jau no pasaules radīšanas, un tā izpaužas bērnu dzimšanā.

Taču tad Ādams un Ieva izdomāja iet savu ceļu, paši noteikt, kas ir labs un ļauns, un ēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Tad Dievs teica, ka tagad sāpes vairosies un cilvēks piedzīvos radības mokas. Oriģinālajā tekstā var saprast, ka runa nav tikai par sāpēm dzemdībās, bet arī par sāpēm bērnu audzināšanā. Kāpēc? Tāpēc, ka arī bērni kļūst par grēciniekiem. Tas nozīmē, ka, audzinot bērnus, mēs neaudzinām mazus eņģelīšus, bet grēciniekus, kuri pretojas, kuri negrib klausīt un visā ir ar savu gribu.

Viņi dod ļoti daudz prieka, bet viņi dod arī ļoti daudz sāpju. Un tāpēc sieviete šajā zemes dzīvē pēc grēkā krišanas tieši attiecībās piedzīvo visdziļākās sāpes - no saviem vecākiem, no sava dzīvesdrauga, no saviem bērniem. Un, ja Kristus spēks izdodas mazināt šo grēka varu, tad cilvēks var tikt dziedināts. Bet princips ir tāds: Dievs gribēja svētīt, mēs to visu sabojājām, un tagad mums aug mazi grēcinieki.

- Kāpēc mūsdienās sabiedrība aizvien biežāk cīnās ar trauksmi un depresiju, pat bērnu un pusaudžu vidū?

- Tas lielākoties raksturīgs Rietumu pasaulei, kur ir ļoti izteikts individuālisms. Individuālisms nozīmē, ka tev pašam jāatrod sava būtība, identitāte, dzīves jēga. Tev pašam ir jāparāda, cik tu esi īpašs, oriģināls, vērtīgs. Līdz ar to rodas arī milzīgs spiediens, ka tev pašam jātiek galā, pašam viss jāsasniedz. Un tādā veidā arvien mazāk veidojas kopienas domāšana. Mūsdienās jaunieši bieži uzdod jautājumu: ko ģimene man var dot? Ko man var dot tētis un mamma? Savukārt kolektīvisma kultūrās — Austrumos, Dienvidamerikā, arī daudzviet Āfrikā — cilvēki vairāk domā: ko es varu dot savai ģimenei, kā es varu kalpot savai ģimenei? Tur ir kolektīvās identitātes izpratne.

Tas nozīmē, ka tur vienmēr būs kāds, kurš par tevi rūpēsies, kāds, kurš par tevi interesēsies. Un tu atbildi tiem ar savu uzticību un paklausību.

Savukārt šeit cilvēks jau ļoti agri tiek virzīts uz pilnīgu patstāvību. Piemēram, astoņpadsmit gadu vecumā jaunietis tiek izstumts no mājām, lai pats kļūtu pieaudzis. Viņš tiek mudināts, ka ir jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā, jābūt izglītotam, lai tev ne pie viena nevajadzētu griezties ar savām vajadzībām.

Līdz ar to mēs esam uz uzdevumiem un uz sasniegumiem vērsta kultūra. Un, kad mums neizdodas, mēs jūtamies slikti, nepilnīgi, un nespējam izturēt spiedienu. Un, kad vēl salīdzinām sevi ar tiem skaistuļiem, kas ir ekrānos, mēs jūtamies neatbilstoši. Tādā veidā pieaug attiecību nabadzība un tā traucē piedzīvot mieru, prieku un pieņemšanu. Savukārt, piemēram, daudzās latīņu kultūrās cilvēki nav tik ļoti uz uzdevumiem vērsti. Viņiem ir fiesta — viņi sēž kopā, neko īpašu nedara, bet veido attiecības. Viņi stundām kopā ēd, vēl stundām sarunājas, un nejūtas vainīgi, ka viss nav izdarīts. Un rietumnieki, kas pie viņiem aizbrauc, ierauga to un saka, ka tie nu gan ir slinka tauta! Nē, viņi veido attiecības, viņi var stundu kopā ēst vakariņas. Mēs dzīvojam uz citiem mērķiem orientētā kultūrā, un līdz ar to arī piedzīvojam kādas iekšējas sekas.

- Kas ir pirmā lieta, ko mācītājs iesaka tiem, kas nāk ar emocionālām un psiholoģiskām problēmām?

- Trauksme, depresija un sāpes liecina, ka kaut kas cilvēka iekšienē nav kārtībā. Depresijas gadījumā tas var nozīmēt, ka noticis kaut kas traumatisks, kas nav izraudāts, izsāpēts, izdzīvots līdz galam, nav atrasta atbilde, un tas sāk spiest uz cilvēku, jo nav atrisinājuma.

Trauksme ir līdzīga. Tas var būt kāds traumatisks notikums, kādas bailes vai dzīves situācija, kas nav atrisināta un dziedināta, un tad tas kaut kādā brīdī “trigērejas” un iznāk ārā. Cilvēks pats nesaprot, kas ar viņu notiek. Apzinātā atmiņa to it kā ir aizmirsusi, bet tas ir palicis dvēseles zemapziņā, un tad notiek emocionāla reakcija.

Tāpēc bieži tas sakņojas vidē, kurā bērns ir audzis - kāda bija ģimene, kādas bija attiecības, vai bērns ir bijis pieņemts, vai juties drošībā, vai ir bijis novērtēts. Tas viss ietekmē, cik veselīgi ir barota viņa dvēsele. Otrs, kā cilvēks ar to tiek galā. Vai viņš zina, ka mums visiem ir divi tēvi? Ir bioloģiskais tēvs un ir Debesu Tēvs, kurš mūs ļoti mīl un ir sūtījis savu Dēlu, lai vestu mūs atpakaļ pie Sevis.

Tāpēc garīgās lietas var palīdzēt kompensēt to, kas ir pietrūcis vai sabojāts traumās. Tā ir iekšējā dziedināšana, kam mēs ejam cauri runājot, izstāstot, kas ir bijis. Atšķirībā no psiholoģijas, mēs tam pieliekam klāt arī lūgšanu, Dieva mīlestību un Jēzus glābšanu.

- Kāds cits lasītājs jautā, vai un kā draudze praktiski var palīdzēt laulībā esošajiem draudzes locekļiem noturēt savu laulību, jo šodien ļoti daudz šķirās, arī baznīcā?

- Patiesībā primāri ir jāatklāj laulības mērķis un to, ko Bībele saka par laulību un kāpēc Dievs to ir radījis. Laulība ir Dieva radīts institūts. Līdz ar to ir svarīgi saprast, vai cilvēkiem nav izveidojies nepareizs priekšstats par to, kā vispār jāsāk veidot attiecības, kā jāatrod dzīvesdraugs un kā attiecības funkcionē.

Jo, ja cilvēki nāk no ģimenēm, kurās nav bijis labs piemērs, kur garīgās vērtības nav bijušas centrā un kur Dievs nav bijis centrā, tad tas ir tikai laika jautājums, kad kaut kas izjuks.

Līdz ar to bieži vien nākas mēģināt salikt kopā to puzlīti, kas laulībā ir izjaukta,  kur kaut kas ir nogājis greizi. Vai tā ir viņu pagātne, vai tie ir principi, kurus viņi neievēro.

Aptuveni 70% laulību problēmu ir komunikācijā! Vīrietis pārprot sievieti, sieviete pārprot vīrieti, un ir jāpalīdz ieraudzīt šīs atšķirības. Kā reiz tika teikts — sievietes runā par to, ko viņas jūt, bet vīrieši runā par to, ko viņi domā. Un tad, kad sieviete emocijās daudz ko pasaka, vīrietim var likties: “Jā, viņa tā domā.” Nē, viņa vienkārši tā jūt. Vienkārši jāļauj viņai izrunāties. Mums ir jāpalīdz ieraudzīt šīs atšķirības un kopā saprast, kas ir mīlestības valodas, kas ir rūpes vienam par otru, kur ir jāpiedod un kas vispār ir piedošana.

Piemēram, mūsu draudzē ir laulāto kursi. Mums ir individuālas tikšanās ar pāriem, kur mēs ejam cauri dažādām tēmām un nodarbībām pēc vajadzības. Ir arī dažādi semināri, kuros cilvēki var individuāli kārtot savu dvēseli, jo, ja divi ievainoti cilvēki dzīvo kopā, agrāk vai vēlāk viņi sastrīdēsies. Tāpēc arī individuāli ir jāiet savā iekšējā dziedināšanas procesā. Ir dažādi veidi, kā palīdzēt.

- Vai kristiešiem ir jāsvin ebreju svētki, kas minēti Vecajā Derībā, kur Dievs pavēlēja savai tautai tos ievērot?

- Ebreju svētki būtībā liecina par tiem lielajiem svētkiem un notikumiem, kas piepildās, kad atnāk Mesija jeb Kristus. Līdz ar to šie svētki ir kā priekšskatījums tam, kas nāks. Piemēram, būdiņu svētki un iziešana no Ēģiptes — tā simbolizē iziešanu no grēcīgās dzīves, ko Kristus mums dod un izved. Līdz ar to ir jautājums ir, vai mums vēl ir jāsvin šie svētki, ja Kristus jau ir nācis un piepildījis to nozīmi?

Daudziem tas vairs nav nepieciešams, jo tas, kas bija kā pravietojums vai priekšattēls, ir piepildījies. Tas ir līdzīgi kā es varu svinēt to, ka “kādreiz būšu precējies”. Un tad, kad esmu apprecējies, vai man vajag turpināt svinēt to, ka “kādreiz būšu precējies”? Vai svinēt savu vecpuiša dzīvi, ja tu jau esi laulībā? Nē, tu svini to, kas tev jau ir un to, ka esi kopā ar savu sievu. Līdz ar to daudziem šiem svētkiem ar Kristu pazūd sākotnējā jēga, jo piepildījums jau ir noticis.

- Kur nonāk ebreji pēc nāves, kuri nav pieņēmuši Jēzu par savu Kungu un Glābēju?

- Jēzus jau pats viņiem to ir pateicis. Viņš skaidroja, ka “tur būs zobu klabēšana un trīcēšana”. Nāks tiesa un viņi, ja nebūs pieņēmuši, atradīsies galējā tumsībā. Daudzi citi, kas nāks no citām vietām, sēdēs pie Tēva labās rokas, bet savējie būs izstumti.

- Vai kristietis var pazaudēt glābšanu, ja viņš apzināti vairs neseko Jēzum?

- Ir jāsaprot, ko nozīmē “sekot Kristum”. Kristietis var jautāt “Kur ir Kristus”, bet viņš var arī būt atteicies. Mēs visi kristieši kādā brīdī varam it kā aizmirst par Kristu un burtiski nesekot. Piemēram, irt saspringta darba diena, mēs skrienam un aizmirstam palūgt. Vai tas nozīmē, ka mēs vairāk Viņam nesekojam? Un vai tas nozīmē, ka esam uzreiz atdalīti no Viņa? Jā, mans fokuss it kā ir pazudis tajā brīdī vai dienā, bet tas nenozīmē, ka Svētais Gars ir mani atstājis. Viņš vienmēr ir mūsos. Un pats Jēzus jau teica, ka Viņš vienmēr mūsos mājos caur Svēto Garu. Ir rakstīts, ka tad, ja esam neuzticami, Viņš paliek uzticams. Bet, ja mēs Viņu apzināti aizliedzam, tad, kā ir rakstīts, Viņš aizliegs arī mūs.

Manuprāt, ja ar sirds ticību un mutes apliecināšanu iemantojam pestīšanu, tad ar sirds neticību un mutes apliecināšanu, ka es vairs Kristum neticu un atsakos, nozīmē pazaudēt pestīšanu. Tas strādā abos virzienos. Dievs nevienu neatmet, bet ja pats cilvēks atsakās no Kristus un savas glābšanas, Dievs respektē brīvo gribu. Ir situācijas, kur redzam, ka bijušie kalpotāji nostājušies pret Kristu.

- Skatoties uz notikumiem pasaulē, vai vispār ir iespējams kaut kāds miers? Ko par to saka Dieva vārds?

- Jā, Dieva vārds par to konkrēti runā, kamēr grēks mājo cilvēkos, tikmēr būs kari un dažādas cīņas. Tajos reģionos un tajās valstīs, kur kristietība ir izplatījusies nevis reliģiozi vai caur ārēju spiedienu, bet patiesā, brīvprātīgā mīlestībā, tur konflikti ir mazinājušies. Savukārt tajās vietās, kur kristietība ir kļuvusi tikai reliģioza, formāla, lietota kā varas izpausme — kā tas bija, piemēram, krustnešu laikā vai tur, kur baznīca vienkārši klausīja caram, - tur, protams, kari būs.

Līdz ar to, kamēr cilvēka sirdī ir grēks, tikmēr būs arī karš. Kā ir teikts — no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Tas nozīmē, ka karš sākas cilvēka sirdī. Pirmkārt, cilvēks karo pats pret sevi. Viņš sevi ienīst, jo viņā ir neizsūdzēts, nenožēlots grēks, un viņš sāk karot pats ar sevi. Pēc tam viņš sāk karot ar savu dzīvesdraugu. Tad viņš karo ar saviem bērniem. Tad viņš karo pret savu kaimiņu. Tad viņš karo pret savu tautieti. Un tad viņš karo pret blakus tautu. Kamēr ir grēks, tikmēr būs kari.

- Kad es nomiršu, vai es satikšu savu vecmāmiņu?

- Ja viņa ir ticējusi Kristum, tad es ticu, ka viņa satiks savu vecmāmiņu. Jo nav tā, ka pēc nāves mums tiek izdzēstas visas atmiņas un viss, ko mēs kopā esam piedzīvojuši, kļūst neatpazīstams. Par to var liecināt arī tas, ka pie Jēzus apskaidrošanas kalnā parādījās Mozus un Elija. Tas nozīmē, ka viņi kaut kur eksistēja garīgajā pasaulē un kļuva redzami Jēzus klātbūtnē, un mācekļi viņus redzēja.

Tas nozīmē, ka cilvēks neizzūd un viņa identitāte nepazūd. Tas pats Mozus, kas bija šeit uz zemes, bija arī tur, tikai jau jaunā, garīgā veidā. Tas pats Elija. Līdz ar to arī vecmāmiņa būs atpazīstama.

- Vai tu pats lieto vārdu “Lieldienas” vai “Kristus augšāmcelšanās svētki”?

- Ar kristiešiem mēs vienmēr lietojam apzīmējumu — Kristus augšāmcelšanās svētki. Cilvēkiem, kas nav reliģiozi, es lietoju arī vārdu “Lieldienas”, reizēm piebilstot, ka mēs kristieši tās saucam par Kristus augšāmcelšanās svētkiem. To nevar noliegt, jo tās ir lielas dienas. Man latviski tas skan labāk nekā angliski “Easter”, kas ir diezgan nesaprotams termins. Tāpēc kristiešu vidū es lietoju “Kristus augšāmcelšanās svētki”, bet sarunā ar cilvēkiem, kas nav reliģiozi, lietoju arī “Lieldienas”. Es saprotu šo nozīmi — ka tās ir lielas dienas, un var arī izskaidrot, kas ir Lielā piektdiena. Es neredzu problēmu pašā terminā.

Attēls no Ogres Trīsvienības baptistu draudzes arhīva

- Vai kristīgā ģimenē Lieldienu rītā uz galda ir vieta krāsotām olām?

- Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas tradīcijas. Krāsotās olas nāk no auglības uzskatiem, ka viss, kas saistīts ar auglību, vairošanos,  un, veicot noteiktus rituālus, var ietekmēt auglību: lai zeme būtu auglīga, lai būtu laba raža, lai būtu dzīvība. Tur ir jautājums, kā mēs varam ietekmēt apstākļus, lai, piemēram, mūsu lauki būtu auglīgāki, lai būtu maizīte un kartupeļi. Ola šajā kontekstā simbolizē auglību. Tā ir sena ticības sistēma, kas balstās idejā, ka cilvēks ar rituāliem var ietekmēt dabas procesus.

Savukārt kristietība neaicina meklēt auglību radībā — trušos vai olās, bet Radītājā. Ja Dievs svētī zemi, tad tā būs auglīga. Ja Dievs svētī cilvēku, tad arī viņa dzīve būs auglīga.

Kristietība balstās uz pilnīgi citu pamatu. Protams, vēsturiski misionāri ir mēģinājuši savienot kristietību ar pagānu tradīcijām, lai cilvēkiem būtu vieglāk pieņemt kristīgo ticību.

Taču teoloģiski, es neredzu, kā to var savietot vienuviet. Misionāru cenšanās to savienot ir, manuprāt, tā “baltiem diegiem šūts” un es tiešām nepazīstu nevienu, kurš būtu atgriezies pie ticības tāpēc, ka kāds kristietis krāsojis olas. Es neredzu, kā eļļu var sajaukt kopā ar ūdeni.

- Kāda lasītāja pēc nesen apmeklētas lekcijas par viesmīlības tēmu, norāda, ka, jā, ienākot arī baznīcā, daudzi vēlas sajust viesmīlību, - kad tā sākas tieši draudzē un kā ir pie jums?

- Viesmīlība vienmēr sākas ar sirdi un ar attieksmi. Tai jākļūst par kultūru draudzē. Kad svešinieks, kurš nekad nav bijis baznīcā, ienāk, jautājums ir — kā mēs viņu redzam? Kā traucēkli? Kā grēcinieku? Kā mazāk vērtīgu? Vai arī kā cilvēku, par kuru Kristus ir nomiris tāpat kā par mani?

Viesmīlība nozīmē domāt par otru cilvēku. Vai viņam būs kur novietot mašīnu, kur apsēsties, vai viņam būs silti dievkalpojumā, vai viņam būs iespēja padzert tēju vai kafiju.

Tas viss izriet no sirds attieksmes pret svešinieku. Jēzus māca, mīlēt svešinieku,s akot “Es biju svešumā, vai jūs Mani apmeklējāt?” Ja mēs sakām: “Mīliet svešinieku”, tad tas nozīmē praktiski rīkoties.

Viesmīlība sākas sirdī, bet tai ir jāizpaužas rīcībā un draudzes kultūrā. Diemžēl dažas draudzes ir ļoti introvertas. Tās domā, ka viņas ir tik vērtīgas, ka cilvēkiem pašiem jānāk un jāpielāgojas. Tā nav viesmīlība. Viesmīlība ir tad, kad es mīlu viesi vairāk par sevi un domāju, vai viņš saprot, kas šeit notiek? Ja viņš nesaprot, vai es spēju paskaidrot? Ja es runāju tā, ka viņš nesaprot, un man tas ir vienalga - tā nav viesmīlība.

- Cik jūsu draudze būs šajā svētdienā viesmīlīga pret cilvēkiem, kuri pirmo reizi ienāks?

- Jā, mums vienmēr pie durvīm ir kāds cilvēks, kurš sagaida, ierāda vietu, kur apsēsties, kur var pakarināt mēteli. Mēs cenšamies dievkalpojumu padarīt saprotamu un viesmīlīgu jebkuram ienācējam. Cenšamies runāt valodā, ko cilvēki saprot. Vēsts būs par to, ka Lieldienu vēsts patiesībā ir par šo ienācēju. Tas nav tikai par mums kā kristiešiem, bet tas ir tieši priekš viņa. Un arī pati vēsts būs veidota ar domu “Tas viss ir par tevi”. Un, protams, pēc tam mums būs sadraudzība — tēja, kafija, uzkodas, un visi būs mīļi aicināti palikt. Baznīca arī būs pietiekami silta, lai cilvēkiem nebūtu auksti.

- Kāds ir jūsu novēlējums lasītājiem, draudzes apmeklētājiem un garāmgājējiem šajos svētkos?

- Mans novēlējums ir saprast, ka mums visiem ir divi tēvi - bioloģiskais tēvs un garīgais Tēvs. Iepazīt šo Tēvu, kurš ir radījis tik perfektu pasauli. Ja cilvēka nebūtu, pasaule tik un tā funkcionētu ļoti labi. Mēs pat neesam šai zemeslodei tik ļoti nepieciešami. To varēja redzēt, piemēram, Covid laikā — daba bez mums ļoti labi atjaunojās.

Tomēr, ja mums ir dāvāta šī zeme, tad ir vērts padomāt, kas to mums ir devis? Kas ir šis brīnišķīgais Tēvs, kurš to visu tik skaistu ir radījis? Un ka Viņš ir sūtījis arī savu Dēlu, lai Viņš kļūtu kā ceļvedis, kas mūs ved atpakaļ pie Tēva.

Jo Jēzus teica: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība — neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” Iepazīt šo Tēvu, kurš sūta savu Dēlu, Jēzu Kristu, kurš grib, lai mēs zinām, ka Viņš mūs gaida debesīs, un kurš vēlas, lai mēs Viņu iepazīstam jau šeit, uz zemes. Iepazīt šo brīnišķīgo Radītāju jau šodien.

Paldies lasītājiem un lasītājām par iesūtītajiem jautājumiem! Priecīgus svētkus!