Līgo vakaru un Jāņu dienu mēdz dēvēt par latviskākajiem svētkiem. Protams, par brīvu dienu priecājas visi, to nenoliegsim. Brīvdienu svin gan tradīciju un dažādu rituālu piekritēji, gan vienkārši cilvēki, kuri šīs dienas izmanto kā kopā būšanu ar saviem draugiem. Kopā veidojas diezgan daudzpusīga pieeja šiem svētkiem, vai ne?

Jā, mūsu tautā šos svētkus redzu kā ģimenes un draugu pasēdēšanu pie dabas, pie uguns, kur ēd šašliku, kāds varbūt iztukšo alus glāzi, kāds - kasti alus pudeļu vakara laikā. Līdz ar to kādiem tie varbūt kļūst par dzeršanas svētkiem un, diemžēl, arī par bēru priekšvakaru, jo šajos svētkos ir diezgan augsts gan autoavāriju, gan bojāgājušo skaits, gan arī noslīkušo skaits.
Mums, protams, ir arī tradicionālā latvietības svinēšana, sakot, ka tie ir īpaši latviešu svētki, un tie, kas šos svētkus nesvin, nav īsti latvieši. Vai tiešām tā ir? Vai tā ir īstā latvietība? Vai tā ir vienkārši to cilvēku tradīcija, kas dzīvoja šajā apvidū, kas, iespējams, sevi vispār nesauca par latviešiem? Latvietība kā identitāte veidojās vēlāk, saistībā ar brāļu draudzēm, un šī latviešu identitāte vairāk ir jaunlatviešu perioda skatījums, bet šie svētki tikuši svinēti jau sen, ar dažādām tradīcijām.

Kā tu kā mācītājs skaidro, kad tev kāds jautā, kāda tad ir šī svētku orģinālā perspektīva un no kurienes tad šie daudzie ticējumi mūsu tautā radušies? 

Tie, kas īpaši no sirds svin šos svētkus, izceļ, ka Līgo svētki ir saistīti ar saulgriežiem - pāreju no ziemas uz vasaru. Ir dažādi skatījumi, bet īpaši izcelta ir šī nakts ar tās maģiskumu. Protams, interesanti, ka 21. datums ir oriģinālais saulgriežu datums, 23. jūnijā vairs nav īsākā nakts, bet tie, kas piekopj šādu reliģisku skatījumu, saka, ka šajā naktī uguns un ūdens iemanto īpašu spēku, un Jāņuguns jādedzina iespējami augstākā vietā. Tas jādara pirms saules rieta, ticot, ka tā vairojas labie spēki. Arī vārds “līgošana” no līvu valodas, kas saistīts ar vēlējumu “lai top”. Lai top vasara, lai izdodas raža un viss iecerētais. Tas parāda, kāda bija ticība cilvēkiem, kas dzīvoja šajā teritorijā, viņu ticību dažādiem dabas ritumiem jeb cikliem. Laikam, kad dabā notiek pārmaiņas, tiek piešķirtas arī garīgas spējas.

Līdz ar to šajā priekšvakarā cilvēki uzskatīja, ka jāpin vainagi, un vainagi parasti bija no ozola lapām. No apses vai alkšņu zariem vainagus neveidoja, jo uzskatīja, ka tie nāk no ļauniem kokiem. Līgošana bija saistīta ar auglību un nelaimju novēršanu, tas bija atkarīgs no ražas, un cilvēki mēģināja kaut kādā veidā ietekmēt šos dabas ritumus, iedomājoties, ka tas varētu nostrādāt.

To var uzlūkot arī kā mēģinājumu pasargāt sevi no neredzamiem spēkiem, kas varētu uz viņiem iedarboties. To sauc par panteismu, tas ir uzskats, ka dabā darbojas dažādi gari, ar kuriem ir jāpielabinās caur dažādām lietām. Piemēram, Jāņu vainagu. Vainags ir aplis, tāpat kā Jāņu siers. Jāņuguns simbolizē saules labvēlības izlūgšanos, jo, ja saule spīdēs, tad būs laba raža. Cilvēki mēģināja ietekmēt šos procesus un ticēja, ka Jāņuguns kaut kādā veidā ir saistīta ar gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Līdz ar to tam bija liela ticība. 

Kāpēc notiek lēkšana pār uguni un tam līdzās papardes zieda meklēšana? 

Arī tā ir ticība, ka tādējādi attīrās no visa liekā. Uguns attīra no ļaunā un šķīsta, un tādā veidā tiek iegūta uguns svētība. Protams, lēkšana var beigties arī ar lielu uguns svētību vai uguns nelaimi un tā tālāk. Es jautāju, vai tie paši ļaunie gari, no kuriem cenšas atbrīvoties, lecot pāri ugunij, varbūt arī atnes kādu uguns nelaimi pēc tam dzīvē? Tas nav īpaši izpētīts, bet par to vajadzētu padomāt.

Protams, līdz ar šo auglības tēmu nāk dažādas seksuāla rakstura lietas, piemēram, papardes zieda meklēšana. Ko tas nozīmē? Ticēja, ka tādējādi var iegūt laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Kas atradīs papardes ziedu, tas kļūs laimīgs, tam viss piepildīsies, ko viņš vēlas. Protams, ir skaidrs, ka šāds papardes zieds nemaz nav atrodams, bet tā ir ideja un ticējums. Līdz ar to ticēja, ka visādām erotiskām darbībām šajā naktī būs labvēlīga ietekme uz radīšanas spēku.

Protams, dziesmu dziedāšana, kas ir veids, kā veicināt šo līgošanu un domu “lai top”, lai viss vairojas, viss aug. Līdz ar to, protams, arī alus dzeršana un siera ēšana, lai nākamajā vasarā augtu mieži un govis dotu vairāk piena. Aiz katras šīs darbības bija konkrēta pārliecība, ka tā ietekmēs ražu.

Mūsdienu izglītotam, loģiski domājošam cilvēkam tas viss šķiet muļķības. Saprotu, ka šīs lietas nevar ietekmēt, kaut arī dzersim daudz, mieži no tā nevairosies, un govis tāpēc arī ne vairāk pienu  nedos, ja es ēdīšu sieru. Savulaik neizglītotie cilvēki tomēr tā vienkārši ticēja. Vai mēs varam viņus par to nosodīt? Es nenosodu, bet analizēju, un domāju, ka reti kurš mūsdienās reāli no sirds spēj tam tā ticēt. Tā ir šī oriģinālā perspektīva.

Vai pastāv arī kāda bibliskā perspektīva vai varbūt pat noliegums kādām rituālām Līgo vakara tradīcijām?

Bībele mums atklāj, ka, ja kaut ko citu sauc par dievu, kas nav Dievs, tas nozīmē padarīt to par elku. Protams, Jāņu pielūgsme un dažādi okulti rituāli, burvestības vai zīlēšana ir nosodīti Bībelē.

Pirmais un otrais bauslis saka: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama, un tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Tev nebūs taisīt sev elku tēlu vai kādu atveidu pēc tā, kas ir augšā debesīs (saules), pēc tā, kas ir uz zemes, vai pēc tā, kas ir ūdenī, zemē apakšā. Tev nebūs zemoties to priekšā, nedz tiem kalpot. Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus piemeklē pie bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.” 

Citiem vārdiem, šis bauslis pasaka, ka Dievs ir radījis konkrētu kārtību un sistēmu, kā lietas darbojas garīgi materiālajā pasaulē, un tas viss ir Dieva dāvana cilvēkam. Kad cilvēks šo, teiksim, “instrukciju” neievēro un pats izdomā kādu citu kārtību, kuru ieliek Dieva vietā, tas vienkārši kaitē no paaudzes uz paaudzi, un nav nekādas tā sauktās auglības svētības.

Bībele tālāk saka, ka, ja jūs rīkosities tā, kā Es esmu paredzējis - mīlēsiet Dievu, mīlēsiet savu tuvāko, tad arī būs svētība pār jūsu laukiem, miesas augli, zemes augli un tā tālāk. Līdz ar to, ja pašiem mēģina iegūt svētību kādām lietām vai ražai caur rituāliem, Bībele saka, ka tas ir lemts neveiksmei un patiesībā var negatīvi ietekmēt pat trīs un četras paaudzes. Piemēram, ja tādos Jāņos sadzersies tēvs un noslīks vai nositīsies autoavārijā, kā tas ietekmēs tālāk paaudzi?

Labi, tad arī esam nonākuši līdz mūsu centrālajam jautājumam, ko tad kristietim iesākt šajos svētkos?

Jā, es varu minēt arī tādu misionālo perspektīvu. “Misionāls” nozīmē domāt par to, ko Jēzus aicinātu darīt savus sekotājus, kas dzīvo Latvijā?
Kad Jēzus lūdza pirms savas atstāšanas pie Tēva, viņš sacīja šādus vārdus, Jāņa 17:15: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.” 

Tātad nodoms nav vienkārši paņemt ticīgo cilvēku prom no Zemes. Viņš tiek atstāts šeit, lai darītu un vēstītu par Dieva prātu. Līdz ar to kristietis nav aicināts dzīvot, lai izpatiktu sev, jo viņš saprot, ka šīs Zemes laicīgās lietas, arī svētki, nauda, attiecības ir uz laiku. Pēc tam viņam jāizturas atbildīgi, saprātīgi, un jāsaprot, kā tas ietekmēs cilvēka mūžības perspektīvu un ko tas liecina par pašu Dievu un par attieksmi pret Viņu.
Vai kristiešiem vajadzētu svinēt šādus svētkus? Jautājums ir par pašiem svētkiem kā tādiem, - ko tur svinēt? Vai to, ka saule ir jāpielūdz, alus vairāk jādzer vai to, ka ēst tikai apaļo sieru vai svinot dziedāt simts reizes “līgo”? 

Tur kristiešiem īsti pat nav ko svinēt, jo nav nekas loģisks tajā. Tā ir sena māņticība, kas ir kļuvusi par tradīciju. Jā, dažkārt cilvēki saka, ka tas apliecina, vai tu esi latvietis vai nē. Nē, tas neapliecina, ka tu esi latvietis vai nē. To, ka tu esi latvietis, apliecina tas, ka tu mīli savu zemi, mīli savus tautiešus un jūti pateicību par to, kas šo zemi devis. Bet neviena šāda rīcība nepadara cilvēku par latvieti vai nelatvieti.

Vai kristietim vajadzētu piedalīties šādos svētkos, ja viņš pats netic visam, ko tie pārstāv? Tas būtu atkarīgs no tā, kāds ir pasākums attiecīgajā vietā. Teiksim, ja šajā vakarā ir nodoms mazgāties ūdenī, lai pasargātu vai dziedinātu, ja jāēd Jāņu siers, lai būtu auglība, vai jāpiedalās dažādos rituālos, kas pasargā no ļauna vai dod kādu neredzamu enerģiju - tad es teiktu, ka kristietim šādā vakarā nevajadzētu piedalīties. Ir jāapzinās, ka pasaulē darbojas arī dēmoniski spēki, kas cilvēku var vienkārši apmuļķot un novirzīt no patiesās ticības Dievam.

Bet, ja šāds vakars ir vienkārši radu pasēdēšana pie dabas, varbūt pie uguns, varbūt kāds iztukšo alus glāzi, varbūt to dara neticīgie, kuri tur ir un ja kristietis pats nepieskaras dzeršanai vai neprātībai, un nepiedalās nekādos rituālos, tad es teiktu, ka tas ir pieņemami. Bet, ja viņa sirdsapziņa justos aptraipīta, viņš justos vainīgs un sapratis, ka nevajadzēja piedalīties, tad labāk nepiedalīties.

Vai kristīgam cilvēkam labāk palikt tad mājās šajos svētkos?

Ja viņš jūt misionālu pamudinājumu būt starp radiem un draugiem, varbūt kādu no viņiem izglābt no braukšanas reibumā vai peldēšanās alkohola ietekmē, vai varbūt viņš vienkārši grib pavadīt laiku kristīgā sadraudzībā ar ģimeni vai draugiem, domāju, ka tas ir atbalstāms. Katrā gadījumā, ja kristietis šajos svētkos jūt pamudinājumu darīt kaut ko, kas ir Dieva Gara vadīts, un viņš ar šo rīcību redz, ka pagodina Dievu, tad neviens bauslības burts to nevar apturēt.

Domāju, ka liela daļa Latvijas kristiešu, diemžēl, nespēj sevi asociēt ar priecīgiem kristiešiem, un tā ir tukšā vieta kristietībā Latvijā, ka mēs nespējam priecāties tā, kā to dara cilvēki pie uguns, kuri sadzērušies šo alu, vienkārši jūtas brīvi un līgo.

Tas liecina par to, ka mūsu ticība bieži ir tāda - tagad esam nopietni, nedarām nekā slikta, tāpēc viss mums ir kārtībā. Un, protams, mēs nevarētu sevi raksturot kā ticīgos, kas, vismaz lielākoties, māk pagodināt Dievu ar dziesmām un deju. Mēs jau kaut kā esam sevi ielikuši tādā tradīcijas rāmī, ka dziedāšana un dejošana nav savienojama ar Dieva pielūgsmi.

Nu, āfrikāņu ticīgie, jūdu ticīgie noteikti pret šādiem uzskatiem iebilstu un sacītu, ka mēs vienkārši nemākam pagodināt Dievu ar sirdi, ar dvēseli un ar savu miesu, ar ķermeni, izpaužot priecīgu deju līksmi. Tad es drīzāk ieteiktu ikvienam padomāt, kā viņš var vairāk priecāties par savu Dievu, nevis apreibināties ar alkoholu un tad aurot pie ugunskura, nesaprotot neko, bet patiesi svētīt un dziedāt, slavējot To Kungu no visas sirds.
Nav jāskatās ar nosodījumu uz tiem Jāņu svinētājiem, kas jūtas brīvi, dzied, līgo bez kāda patiesa, dziļāka iemesla, vienkārši tāpēc, ka tā ir paraža un viņi to dara. 

Es teiktu, ka kristietim ir pamatotāks iemesls priecāties, jo viņš taču ir mīlēts no Debestēva, un Debestēvs to ir apliecinājis, sūtot Savu Dēlu Jēzu Kristu pasaulē par mūsu grēkiem, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgu dzīvību. Tas ir pamatīgākais iemesls, kāpēc mēs vispār varam priecāties, un nevis tikai kādos svētkos, bet katru dienu. Katru dienu mēs esam aicināti pateikties un priecāties par Dieva mīlestību mūsu dzīvē. Līdz ar to kristietis nav aicināts svinēt Jāņus, bet ir aicināts svinēt Kristu un Viņa mīlestību uz mums, ik dienu.

Paldies par sarunu, un no tā izriet burtiski tāds kā novēlējums – priecāties, apzinoties to, kas esi!

Jā, un es vēl novēlu, lai katrs saprot Dieva vadību šajos svētkos par to, kur būt un kā būt, un darīt to saskaņā ar savu sirdsapziņu un mieru. Ja Dievs vada tevi vienā vai citā virzienā, nevienam citam nevajadzētu tevi par to tiesāt. Bet, ja tu zini, ka tur tev būs kārdinājums un vari kādā lietā iekrist, kur tava sirdsapziņa tiks aptraipīta, tad labāk nedodies. Labāk paliec mājās un aizlūdz par citiem. Līdz ar to šis ir mans novēlējums un skatījums uz šiem svētkiem mums visiem.