Anda stāsta, ka bija kristīta jau bērnībā trīs mēnešu vecumā, un kopš mazām dienām viņu un brāli vecāmāte veda uz Jēkaba katedrāli. Kad pienāca pusaudžu vecums, no baznīcas viņa attālinājās.

"Dažreiz svētkos apmeklējām mises kopā ar ģimeni. 21 gada vecumā es apprecējos, mums piedzima 3 bērni. Līdz 30 gadu vecumam es patiesībā biju piepildījusi tos mērķus un sapņus, kas man bija. Kad man bija 20 gadu, es biju aptuveni izvirzījusi sev desmitgades mērķus, - ka vēlos apprecēties, lai mums būtu ļoti laba māja, mašīna, labs darbs, lai es varētu īstenot savus hobijus (ceļošana un dažādi citi), lai man būtu laba veselība, lai es varētu sportot, dažādi citi tādi ļoti pasaulīgi mērķi. Un jāsaka, ka tajos 30 gados es tos mērķus biju piepildījusi. Un 30 gadu jubilejā kaut kā tā sanāca, ka es atkal sēdēju uz soliņa. Atceros, bija piedzimis jaunākais bērniņš, viņš bija pavisam vēl maziņš, un es sēdēju uz tā soliņa un sarakstīju nākamās desmitgades mērķus un lietas, kas man patīk un ko es vēlētos piepildīt, ko es gribētu darīt.

Viena no tām lietām bija pirts skola. Man bija no bērnības labas atmiņas par lauku pirtīm, par to, kā mēs ar ģimeni braucām uz turieni. Un manas nākamās desmitgades mērķis bija uzcelt lauku māju, kurā būtu lauku pirts. Tāpēc es pieteicos uz pirts skolu un tur es uzzināju, ka ir tādas pirtīžas bērniem, kur var vest mazus bērniņus un agrākos laikos tā ir bijusi kā tradīcija. Bet es neapzinājos, cik daudz nepatiesības un cik daudz okultā tam visam sekoja. Tajā pirts skolā, kur es gāju, šie cilvēki, kas mācīja par visām šīm lietām ļoti, ļoti ieinteresēja mani. Man likās, ka tas tiešām ir kaut kas ļoti labs, ko var dāvāt savam bērnam, tā ir ļoti skaista tradīcija, ko senlatvieši ir ievērojuši un ka arī man noteikti to vajag. Es nopirku grāmatu un biju pilnīgi pārliecināta par šo ideju, ka mums jāved bērns uz pirtīžu. Kad jaunākajam bērniņam bija 6 mēneši, es pārliecināju vīru, ka mums noteikti to vajag. Tur bija noteiktas lietas, kas bija jāizdara. Bija jāatnes sarkans dzīpars, kādas monētas un nesaskalots avota ūdens. Lai cik sarežģīti būtu to visu dabūt, man likās, viss tā ļoti skaisti sakārtojās. Vecāmāte iedeva vecvecmātes sarkanus dzīparus un tētis iedeva vecvectēva monētas, un vīrs atnesa šo avota ūdeni. Un likās - nu tik saisti viss sakārtojās! Bet patiesībā, šobrīd skatoties atpakaļ, es domāju man vispār prāts skaidri nestrādāja, es neredzēju cauri tam visam nekādu ne apmānu, ne melus, ne viltu, ne to, ka tas vispār viss izklausās ļoti dīvaini. Arī ļoti maz tajā laikā vispār zināju par šīm okultajām lietām un par to, cik daudz, ienaidnieks var izdarīt ļaunu caur šīm visām okultisma paražām.

Tajā dienā, kad mums jau bija jābrauc uz šo pirtīžu, vecāmāte man zvanīja un teica, ka viņa visu nakti nav varējusi gulēt, ka viņai ir bijuši ļoti slikti sapņi, murgi, un, ka viņai ir sajūta, ka noteikti man nevajag braukt. Viņa bija pārliecināta, ka Dievs viņu brīdina, ka mums uz turieni nevajag braukt. Es tam neticēju un man arī bija neērti kaut ko atcelt. Viss bija samaksāts un bija pilnīga pārliecība – nē, mēs brauksim, es taču neteikšu vīram, ka esmu pārdomājusi, ka tā ir bijusi kļūda. Tas jau arī manu lepnumu ļoti grautu. Mēs devāmies uz turieni, notika šī pirtīža, kur bija ļoti daudz lietas, kas man jau tajā brīdī nu tādas kā sarkanās lampiņas iededzināja, ka šeit kaut kas nav kārtībā. Tajā laikā es neapzinājos, ka caur šo rituālu, caur šiem vārdiem, caur šo veltīšanos, es savu dēlu patiesībā veltīju kaut kam citam, pilnīgi citam, lai arī tiešā tekstā tur netika, protams, teikti vārdi - ne sātans, ne kaut kādas citas atklātas lietas. Bet tas, kādā veidā tas notika, kā šī pirtīžas rituāla veicēja teica, ka mēs programmējam. Katra māte var programmēt sava bērna likteni, un it kā jau tas mūsu nodoms ir ļoti labs, bet patiesībā mēs jau viņu neveltījām Dievam.

Tad pagāja vēl kāds pus gads, viss bija kārtībā. Rituāls beidzās, es pat to nesaucu par rituālu, tā bija pirtīža, mans nodoms bija, ka es savam dēlam vēlu patiesi labāko. Pēc kāda pus gada, kad manam bērniņam jau bija pusotrs gads, mans vīrs uzdāvināja brīnišķīgu ceļojumu uz Austrāliju. Mēs devāmies šajā ceļojumā, atgriezāmies, es atceros, ka mani tad pirmoreiz pārņēma šis pilnīgais tukšums. Mēs bijām tikko atgriezušies no ceļojuma, mums bija brīnišķīgas attiecības, trīs bērni, kas mūs gaidīja mājās un viss likās, ka ir piepildījies – visi sapņi, visi mērķi ir piepildījušies. Es sev jautāju, - kāpēc es nejūtos laimīga, kāpēc manī ir tāds tukšums… Tajā laikā es neapzinājos, ka tas ir tas tukšums, kas nevar tikt citādāk piepildīts, kā vien ar attiecībām ar Dievu.

Tā es tādu neapzinātu lūgšanu sūtīju Dievam, - ar lūgumu palīdzēt man piepildīt šo tukšumu. Un trīs dienas vēlāk mans jaunākais bērns, kuru mēs bijām veduši uz šim pirtīžām, ļoti smagi saslima. Viņam sākotnēji bija vienkārši augsta temperatūra un es domāju, ka tās ir vai nu ausu sāpes vai zobu sāpes. Pēc trīs dienām mēs izsaucām ātro palīdzību, jo tie apstākļi nekļuva labāki un viņam arī sākās tāda kā ķermeņa trīcēšana un ik pa brīžam muskuļi noraustījās. Mēs nokļuvām slimnīcā, un arī tur ārsti nepievērsa īpašu uzmanību. Mūs lika no sākuma ausu un deguna nodaļā un tur neatklāja nekādas saslimšanas. Kad nāca piektā un sestā diena, mūs ielika neiroloģiskajā nodaļā, jo neviens ārsts nevarēja izskaidrot, kāpēc viņš pārstāj celties, pārstāj runāt, pārstāj ēst… Viņš tika pieslēgts pie sistēmām un tad, kad mēs nonācām neiroloģijas nodaļā, pie manis atnāca ārsts, un es ārstam jautāju, cik nopietni mans bērns ir slims, ja mēs vērtējam no 1 līdz 10. Un, ja 10 ir vēzis, viņš teica, ka 9 ir tā saslimšana un ir aizdomas par meningoencefalītu, kas varētu būt smadzeņu apvalkos un ir jāveic magnētiskā rezonanse, biopsija. Tajā brīdī man beidzot pieslēdzās tāds apziņas stāvoklis, kas bija pavisam citādāks. Es stāvēju un man likās, ka beidzot apzinos, cik nopietni tas vispār ir. Un es atceros visas emocijas, kas manī nāca. Man bija pilnīgi vienalga, vai mani redz uzņemšanas nodaļā, ka es esmu pilnīgi sabrukusi uz zemes un raudu. Man vienkārši tajā brīdī izmisīgi gribējās kādu, kas man var palīdzēt un es apzinājos, ka ārsti un cilvēki man šobrīd vairs nespēj palīdzēt, un es sāku lūgt.

Tā mana lūgšana bija Dievam par to, vai Viņš mani vispār dzird, vai Viņš man piedod par to, ka es esmu tik daudzus gadus Viņu atmetusi. Un es lūdzu piedošanu Viņam par to, cik ļoti savā spēkā mēs esam dzīvojuši. Bet tajā brīdī es neapzinājos, es vienkārši izmisīgi gribēju, lai kāds mums palīdz. Un tad, es atceros, pēc šis biopsijas, magnētiskās rezonanses, mēs nonācām atpakaļ istabā, viņš vēl aizvien bija bezsamaņā. Vakarā, ejot gulēt, man bija līdzi divas lietas somā – tā bija grāmata ar nosaukumu “12 dzīvesstāsti. Dievs ir uzticams”, un rožukronis. Atceros, ka es izlasīju šo grāmatu. To man bija māsīca Austrālijā iedevusi un viņa teica, ka šī grāmata ir izmainījusi arī viņas dzīvi. Es nezināju, ka šī grāmata ir par vecākiem, kas ir zaudējuši savus bērnus. Izlasot šo grāmatu, es biju pārliecināta, ka Dievs man saka, ka man ir jāatvadās no sava bērna, ka tā bija tāda kā sagatavošana, lai es atdotu viņu Dievam. Un es domāju, ka tā arī caur šo lūgšanu un caur šo sirds stāvokli, Dievs mani bija sagatavojis, ka es vispār varēju šos vārdus izteikt. Es toreiz izteicu, ka es atdodu Viņam savu bērnu, es atdodu Viņam viņa dzīvību, jo Viņš man viņu arī ir dāvājis un Viņam ir tiesības viņu ņemt, jo Viņš ir viņa īstais Tēvs, un ka es pateicos par to laiku, kas man bija dots. Tā bija tāda lūgšana, kurai līdzīgu es neesmu savā dzīvē vairs piedzīvojusi. Es biju gatava Dievam atdot pilnīgi visu. Es pabeidzu lūgt rožukroni un vienkārši aizmigu. Pēdējie vārdi, kurus es izteicu bija,- ja tomēr Dievs vēlēsies mana dēla dzīvību glābt un ja mans dēls paliks dzīvs, tad es kalpošu Viņam visu savu mūžu. Pēc vairākām stundām es pamodos no miega. Pirmo reizi pa šīm dienām spīdēja saule. Es redzēju, kā saules stari apspīd mana bērniņa gultu, viņš bija apsēdies gultā pirmo reizi šīs nedēļās laikā. Viņš un sēdēja spēlējās ar savu kāju pirkstiem.Viņš bija pilnīgi vesels, pilnīgi dziedināts. Neviens ārsts līdz pat šai dienai nav varējis izskaidrot. Arsti nāca iekšā palātā, fotografēja, filmēja, prasīja dažādus jautājumus. Viņi bija pārliecināti, ka mana bērna smadzenes būs bojātas un viņš nevarēs būt pilnīgi vesels. Bet viņam šobrīd ir 10 gadi, viņu sauc Emīls. Dievs ne tikai atgrieza mana dēla dzīvību, bet atgrieza mani pašu, Viņš iedeva manai dzīvei pilnīgi citu jēgu. Tie vārdi, ka es kalpošu Viņam visu savu mūžu patiesībā ir lielākā dāvana man, ka es varu Viņam kalpot. Tas, ka Dievs ir mainījis visu manu dzīvi, manu ģimenes dzīvi, manu redzējumu, manu ikdienu – tā ir dāvana man, liela, liela žēlastība, ko mēs kā ģimene esam saņēmuši no Viņa. Pateicība Dievam par Viņa darbiem, par to, kā Viņš dziedina dvēseles. Visa slava Dievam. Āmen!" savu liecību noslēdz Anda.