"Es vispirms nepārbaudu mājasdarbus. Es pārbaudu viņu pirkstu galiņus. Zili nozīmē, ka viņi ilgstoši ir bijuši aukstumā. Violeti, ka gājuši aukstumā bez atbilstoša apģērba.
“Anna Viktorivna, vai mēs starpbrīdī šodien paliksim iekštelpās?”

Viktors pat nepaskatījās uz mani, kad to jautāja. Viņš skatījās uz savām nodilušajām sporta kurpēm, viss trīcot. 

Viņš bija uzvilcis vējjaku. Tādu, kas derētu aprīļa lietainās dienās. Bet tagad ir februāris. 
Es mācu pirmklasniekus. Mani darba pienākumi paredz, ka es mācu lasīšanu, fonētiku un pamata matemātiku. Realitāte liecina, ka es esmu sociālais darbinieks, medmāsa un siltums aukstā sistēmā.

Mani sešgadīgie skolēni zināja to, ko viņiem nebūtu jāzina. Viņi zināja, ka karš ir iemesls, kāpēc mamma raud, kad domā, ka visi guļ. Viņi zināja, kāpēc valkā savu vecāko brāļu mēteļus, pat ja to piedurknes sniedzas līdz pat ceļgaliem.
Bet Viktoram nebija brāļa mēteļa. Viņš man teica, ka pusdienās nav izsalcis, jo viņa rokas ir „pārāk aukstas”, lai turētu sviestmaizi.
Tas bija punkts uz i. 

Es devos uz vietējo lietoto preču veikalu. Man makā bija ap 1000 grivnas, kas bija paredzēti tālākā mēneša pārtikas izdvumiem. Es nepirku skolas piederumus. Es nopirku siltus mēteļus. 
Nākošajā rītā es atradu pakaramo un sakarināju visas jakas telpas aizmugurē. Es uzliku uzrakstu: "Mēteļu bibliotēka. Paņem, kas Tev vajadzīgs un noliec, kad vairs nevajag."

Pāris dienas pakaramo neviens neaiztika. Kara laikā bērni ir tramīgi, viņiem ir iemācīts, ka vienmēr ir kāda forma, kas jāaizpilda, vai saraksts, kurā jāiekļūst. 
Viktors piegāja pie pakaramā. Es tēloju, ka neredzu viņu. Viņš paņēma zilo, silto jaku un pirmo reizi es redzēju, ka viņš netrīc. 

Manā klasē viss ir vienkārši.
Ja tev ir auksts, tu saņem mēteli.
Bez veidlapām. Bez spriedumiem. Bez politikas.
Tikai siltums."

Vai apzināmies, cik brīvība patiesībā ir dārga un saudzējama? 
Vai apzināmies, cik ļoti laimīgs būtu ikviens Ukrainā, ja viņam būtu tas, kas ir mums? 
Tā vietā mēs strīdamies par politiku, budžetu un par to, kurš ir vainīgs, ka viss maksā tik dārgi. 
Mēs kliedzam uz svešiniekiem internetā, kamēr mūsu kaimiņi klusi salst. 

107. Psalmā ir rakstīt: "Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!" Tā lai saka tie, ko Tas Kungs atpestījis, ko Viņš ir izglābis no spaidītāja rokas.