Tu no jūnija esi Latvijas Kristīgā radio dīdžejs. Biji kādreiz sapņojis par darbu radio ēterā?

Es nekad nebiju domājis par darbu radio. Pēkšņi ieraudzīju Facebook sludinājumu, ka viņi meklē ētera cilvēkus. Man uzreiz sirdī bija pamudinājums, ka ir jāpiesakās. Man vienkārši bija sajūta, ka man tur jābūt. Aizsūtīju pieteikumu un ierunāju tekstu. Tā nu es šobrīd katru pirmdienu un trešdienu ceļos piecos no rīta un braucu no Bauskas uz studiju. Kā iekāpju mašīnā, tā visas noguruma domas ir prom un jūtos prieka pilns un dzīvs (smejas). Zinu, ka esmu īstajā vietā.

Kā jūs ar ētera partneri aktrisi Ievu Aniņu atrodat rīta tematus, kuros aicināt domāt klausītājus?

Vispār tajos rīta tandēmos katram ir savs stils. Ar Ievu ātri sastrādājāmies un esam uz viena viļņa. Mēs kaut kā šajos rītos plūstam, kad vajag – palabojam viens otru, un tas ir patīkami. Rīta tematos mēs mēģinām atrast zelta vidusceļu, lai jebkurš cilvēks, kurš no malas ieslēdz radio, var saprast, ko runājam. Svarīgi, lai arī neticīgais, ieslēdzot radio, saprot, ka te strādā cilvēki, kas var runāt arī par laika apstākļiem vai riepu nomaiņu.

Vai tev esot radio pie mikrofona ir doma, ka būtu labi, ja radio klausītos arī tāds neticīgais, kāds tu pats kādreiz biji?

Jā, es pats iepriekš nekad neklausījos šo radio. Kādreiz ik pa brīdim paskatījos kādus raidījumus. Man nesen bija viena tāda liecība. Stāvēju rindā Bauskas tirgū pēc garšīgajām bulciņām un man pienāca klāt sieviete, kas cep tās bulciņas, un teica: „Pēter! Tu strādā Kristīgajā radio?” Es saku: „Nu jā, ir tāda lieta.” Un viņa man iedeva radio ziedojuma naudiņu, lai aizvedu uz radio, jo pati nebrauc uz Rīgu. Viņa tad teica, ka ik pa laikam klausās šo radio. Kad pats esmu radio, es strādāju un vienkārši paļaujos uz Dievu, zinu, ka kādreiz arī kādi draugi paklausās.

Jau tūlīt ir klāt tava dzimšanas diena, un parasti šajās dienās gaidām dāvanas, bet tu esi sagatavojis burtiski dāvanu citiem – savu solo koncertu.

Jā, tas būs liels notikums, jo tas ir pirmais lielais koncerts, ko pats arī organizēju. Un varu teikt, ka ļoti izbaudu šobrīd visu mēģinājumu procesu, atkal man šīs dziesmas no jauna iepatīkas (smejas). Vakars būs ļoti skaists muzikālajā ziņā. Es par šo domāju jau kādus divus gadus. Sirdī bija ielikta vēlme ko šādu uzorganizēt, lai var atnākt dažādi cilvēki. Man viens draugs nesen jautāja, nu vai tas būs koncerts ar tikai “aleluja dziesmām” (smejas), tad teicu viņam: „Nāc, baudi mūziku!”

Bet ko mūziķim nozīmē solo koncerts? Tu tajā esi gatavs parādīt, kas tu šobrīd esi mūzikā, vai ne?

Jā, es esmu tas, kas es esmu un kam es ticu. Tagad man ir ko parādīt, iespējams, ka mans sirds stāvoklis ir īstais šobrīd. Šajā vakarā būs lielākoties mana orģinālmūzika. Kad esi kopā ar citiem lieliem mūziķiem, tad tā atbildība ir citādāka. Tagad, protams, neliels uztraukums ir par to, vai viss būs labi, jo vienkārši gribi, lai viss būtu super.

Tu saki - sirds stāvoklis. Ko tas nozīmē?

Ar to es vairāk domāju to, kāds esmu dzīvē un ne tik daudz uz skatuves. Dievs ir man parādījis, kas es esmu un ka bez Viņa es neesmu nekas. Tas lauž lepnumu un tas notiek caur kaut kādiem posmiem. Tu krīti kādās lietās un tad celies. Dievs parāda, ka tu esi tāds pats kā visi pārējie. Es zinu, ko nozīmē brīdis, kad esi kļuvis ticīgs un uz citiem skaties tā nedaudz it kā no augšas. Tad tu esi gatavs otram teikt, ka zini, ko viņam vajag. Un tad Dievs tevi nomierina un saka: ka glābšana ir Viņa rokās, bet tavs uzdevums ir mīlēt cilvēkus. Tikai mīlēt cilvēkus un būt ar viņiem. 

Cilvēki nav tavs projekts. Protams, ka es vēlos, lai cilvēki atgriežas pie ticības, bet tai nav jābūt galvenajai domai brīdī, kad tu otru satiec. Es vienkārši gribu, lai cilvēks piedzīvo draudzību, jo Jēzus arī mūs sauc par draugiem. Būt draugam nozīmē būt kopā ar to cilvēku - gan priekos, gan bēdās, viņus nenosodot. Ar ticību ir līdzīgi, kā tev uzdāvinātu miljonu, bet tu uzvestos tā, it kā pats to miljonu būtu nopelnījis.

Bet kristiešiem kādreiz pietrūkst šīs pašvērtības sajūtas — ka patiesībā tas ir nereāli spēcīgs vēstījums, ko dot pasaulei. Un paši kristieši taču tic, ka tas ir pats labākais!

Jā, bet cilvēki jūt, ja tev prātā ir tikai viens – runāt ar viņu, lai viņš kļūtu ticīgs. Atslēga ir tā, ka tu esi brīvs. Tu vari runāt par savu ticību, bet neliec to spiedienu. Es esmu kādās sarunās šo spiedienu ņēmis nost. Es esmu teicis tā: “tu saproti, ka tu pats jau nevari nemaz noticēt. Pamēģini noticēt — tu nevari tā uzreiz to izdarīt.” Un tad tas sarunas biedrs sāk pats domāt, kā tas ir. Pretestība rodas tad, kad tu otram kaut ko uzspied. Katrs cilvēks dzīvo tā, kā pats grib.

Tu nupat kādā savā Facebook ierakstā, minēji par vecajiem laikiem un dziesmu, ko tagad Mākslīgais intelekts ir restaurējis ar Ūdrīša (Rolanda Ūdra) balsi.

Jā, tā dziesma Ūdrītim ir ļoti īpaša. Viņš toreiz burtiski ar šo dziesmu pateica visu, kā viņam būs. Tur ir teikts, ka “grēku sienu es sev uzbūvēju apkārt, bet es aizmirsu atstāt vārtus. Un tagad es esmu šeit iekšā un te ir auksti, un es esmu šeit palicis…” Es pieļauju, ka viņš šobrīd patiešām visu saprot, bet tikai nevar mums to pateikt. Pēc tā nelaimes gadījuma, ko viņš piedzīvoja, viņš nevar komunicēt, viņš ir ieslēgts tajā iekšā. Un mēs ar Aldi Kalniņu reiz aizbraucām pie viņa. Es viņam pastāstīju par šo Ūdrīša dziedāto dziesmu, un Aldis teica: „Mums vajag aizvest viņam tās durvis, lai viņš tiek ārā. Un - ka Jēzus ir tās durvis!” Mēs bijām pie viņa un par viņu lūdzām. Kaut kas tur notika! Es domāju, ka ar Dievu mēs daudzi cīnāmies, bet tas ir nereāli, to es pats esmu piedzīvojis. Dieva mīlestība mūs var salauzt tādā pozitīvā ziņā. Tad, kad paliek grūti, saproti, ka laikam jāpadodas.

Reiz mūziķim Gacho kāds jautāja, ko viņš domā par Pēteri Upelnieku… Tev ir svarīgi, ko par tevi domā?

Jā, protams, es neteikšu, ka man ir galīgi vienalga! Tas nav tā, ka citu domas tagad ietekmēs mani, ka es kaut ko darīšu vai nedarīšu, bet, protams, mums ir katram patīkami, ja kāds ko labu pasaka! Mums, radošajiem cilvēkiem, tas vispār ir ļoti svarīgi. Jo lai arī liekas, ka mēs tādi mākslinieki un esam ļoti parleicināti, uznāk tomēr šaubas par to, ko dari un vai esi labs tajā, ko dari. Protams, es īpaši esmu priecīgs, ja kādam varu būt kā vēstule, ko Dievs raksta. Atceros, ka Gacho teica, ka mīl mani (smejas). Mums ar Gačo ir izveidojusies ļoti laba draudzība. Mēs varam pavisam brīvi runāt par visādām lietām. Sākumā, kad mēs berzējāmies, tā nebija, bet tagad tiešām tu vari atnākt un runāt patiesi.

Vai mūzikā tu esi no agras bērnības?

Jā, no pašas bērnības. Atceros, jau bērnudārzā man deva mikrofonā dziedāt, tad bija “Putnu balles” laiks un bija laiks ar Gunāru Kalniņu. Man bija izvēle – sports vai mūzika. Patika spēlēt arī futbolu, basketbolu. Bija divi ceļi, bet es no mūzikas nevaru aizbēgt! Lai ko es mēģinātu, reiz domāju, ka jāiet taču jāstrādā kāds normāls darbs (smejas). Tā ir, kāds prasa, ko es strādāju? Es atbildu, ka es nodarbojos ar mūziku. Tad man atbild, ka jā, ar mūziku, bet ko es strādāju? (smejas) Tas arī ir darbs.

Nu Latvijas mērogus noteikti nevar salīdzināt ar piemēram, Amerikas iespējām…

Amerikā ir lielāka konkurence. Protams, ka redzam, ka kādi mēģina izsisties no Latvijas uz ārpusi, mēģina dziedāt angliski un tad atkal tomēr atgriežas un dzied latviski. Manā gadījumā ir forši, ka mūzika sadalās vairākās daļās: dzīvās uzstāšanās, studijas darbs. Ir sezonalitāte — vasara ir piepildītāka, un tad ir mierīgāks laiks, kad vairāk strādā studijā. Bet ir tik, cik tu dari, kā jebkurā jomā!

Mākslinieki un mūziķi bieži paliek citiem atmiņā ar to, ka mēģina provocēt ar to, ko dara. Vai nav tā, ka būt mūziķim un atklāti paust, ka esi pārliecināts kristietis, arī tā ir savā ziņā provokācija klausītājam?

Jā, teikšu godīgi, es esmu provokators pa lielam! Kādu es noteikti provocēju, tostarp arī kristīgajā vidē! Jo mūzikai tomēr ir jāatstāj kaut kāds nospiedums. Man gribās, lai mūzikai, ko radu, ir kaut kāda jēga! Lai tās nav vienkārši dziesmiņas par puķītēm, mīlestību vai vēl kaut ko. Man, starpcitu, arī top kāda ļoti provokatīva dziesma, kas iznāks vēlāk (smejas).

Es esmu ļoti daudz bijis kopā ar hiphopa cilvēkiem. Un tad pirms kāda gada mēs četri cilvēki arī izlaidām repa dziesmu. Sanācām kopā - es, MC Bārda, (Raimonds Blisiņš),  Edgars Sniegs un vēl viens džeks. Un man visu laiku sirdī ir arī tā puse, kur es esmu bijis. Mani Dievs izglāba caur rakstu vietu: “Tā stunda nāk un ir jau klāt”. Un es caur šo rakstu vietu jūtu, ka man ir jāiet un jāturpina stāstīt cilvēkiem, kur es esmu bijis. Un tas var notikt caur evaņģelizēšanu. Savu mūziku sadalīju divos virzienos – ir slavēšanas dziesmas, kuras atpazīst tie, kas iet draudzē un tad ir tādas dziesmas, kurās varu stāstīt par savām sajūtām, izjūtām, savu ikdienu ar Dievu. Latvijā, kristīgajā vidē, ļoti bieži pietrūkst tādu dziesmu, kas nav slavēšanas dziesmas. Kurās tu vienkārši dziedi, stāsti, kā tev ir. Jo neticīgais nezina, kas ir Kungs, nezina, ko vajag slavēt, viņš to visu nezina. Viņam tas ir svešs un viņa ausij tās ir tikai “aleluja dziesmas”. Bet kad tu stāsti, kā tev ir ar Dievu, kā tev ir ar prieku ikdienā, tad tā man liekas ļoti svarīga lieta. Un tā pietrūkst Latvijas kristīgajā vidē. Piemēram, tāds mūziķis kā Forest Frank, uz kura koncertiem nāk gan ticīgi, gan neticīgi.

Vai tu caur savu mūziku arī stāsti par savām atkarībām, kurās esi bijis savulaik?

Kādus divus gadus es biju uztaisījis programmu, ar kuru braucu pa skolām stāstīt, ka bedre ceļā nav ceļa gals. Bija ļoti liela atsaucība. Es vienkārši stāstīju par savu dzīvi. Tagad redzam, ka viena no lielākajām atkarībām un cīņām ir telefons. Tas ir tas, kas tev atņem dzīvību, enerģiju. Un ir tik grūti tikt vaļā vai ierobežot.

Jums ģimenē aug dēls un meita, vai esat stingri vecāki?

Ir brīži, kad vajag būt stingriem. Ir viena rakstu vieta, ka grēka sekas ir bauslība. Ir disciplīna, ir lietas, kur saproti, ka bērnam tās ir jākontrolē. Bet mēģini bērnu kaut kā iedvesmot viņu to nedarīt. Piemēram, teicu savam dēlam pirms basketbola spēlēm, lai viņš mēģina neskatīties telefonā un tad lai paskatās, kāds spēlei būs rezultāts. Un izrādās, ka strādā, un viņš to piedzīvo!

Kā tu atbildētu uz jautājumu: vai ticība tev palīdz būt labākam vīram, labākam tēvam?

Viennozīmīgi palīdz, un ne tik daudz kā labākam, bet gan mierīgākam.  Bērniem es necenšos būt ideālais tētis. Es necenšos būt tāds, es vienkārši cenšos būt labākais, kāds varu. Esmu ļoti tuvs saviem bērniem, bieži aizmiegam kopā. Tajos brīžos, kad neesmu labākais tētis un kad bērni redz manī kādu vājumu, tad viņi ierauga to, ka arī tētis var kļūdīties. Tad es aizeju un atvainojos. Vienreiz man dēls teica „Es tev piedodu, tu vienkārši biji stresā”. Un tad bērns tajā brīdī var sajusties spēcīgs. Man liekas, ticība mums iedod pazemību. Tu vari atzīt savu kļūdu, jo saproti, ka esi nepilnīgs cilvēks. Dabiskā veidā tu to nevari.

Man liekas, vērtīgākais laiks ģimenē ir vienkārši sarunas. Bērni bauda tos brīžus, kad viņi jūt, ka uzmanība ir viņiem. Īpaši redzu to tagad, kad meitai Elizabetei tuvojas tīņu gadi. Tad runājam par to, kas sāpina viņas sirsniņu. Kad bērni piedzīvo mūsu uzmanību, tad tas ir brīnums, kā viņi izmainās.

Laiks ir vērtīgākā valūta šodien!

Jā, un mums pieaugušajiem to arī vajag. Arī man vajag to mieru un mīlestību.

Kādā ģimenē tu pats uzaugi?

Man tētis nomira, kad man bija 15 gadu. Mūs ar jaunāko māsu uzaudzināja mamma un viņa ir baigi foršā! Un viņa, starpcitu, dziedās manā koncertā trešdien! Viņa vispār ir dīdžejs, bet viņai ir liels talants brīvā dziedāšanā. Viņa dzied tik skaisti!

Vai ir kāda dziesma, kas tev pašam ir liels pārsteigums, kā tā vispār ir atnākusi un ka būs tavā koncertā?

Mūzika ir ļoti spēcīgs instruments, pat bez vārdiem. Tāpēc ļoti vēlos, lai cilvēki atnāk uz manu koncertu un piedzīvo šo mūziku! Tajā viss ir atklāts, nekas tur nav apslēpts. Es redzu, ka tam koncertam ir tik daudz šķautņu — kāpēc tas koncerts notiek. Labi, tas ir solo koncerts, bet es ļoti redzu, ka tas ir kaut kas daudz lielāks. Tas nav tikai koncerts, tas ir par attiecībām.

Koncertā katrs no komandas ir profesionālis savā jomā. Un es gribu, lai šis koncerts ir gan par attiecībām, kas starp mums valda, gan lai tas parāda to, ka es to daru par godu Dievam. Katrs no uzaicinātajiem mūziķiem lieliski dara to, ko prot. Man ir svarīgi, ka viņi jūtas novērtēti.

Ir viena īpaša dziesma “Miers”, kas koncertā skanēs ļoti īpaši. Albuma versijā tā skan nedaudz citādāk, bet trešdien būs ļoti episka, varena. Skanējums radās, kad saksofonists sāka ko iespēlēt un mums visiem mēģinājumā bija tāds “wov!”. Kad cilvēki sanāk kopā, tad rodas labas idejas!

Koncerts “Ceļš, patiesība, dzīvība” un tas notiks pasākumu loftā PETROLEJA (Rīgā, Akmeņu ielā 21a). Biļetes uz Pētera Upelnieka koncertu meklē www.petroleja.lv