O.Smoļaks: "Un tāpēc jau esam šeit. Ne tik daudz, lai skumtu par riebīgo 4. janvāra dienu, kas bez prasīšanās ielauzās istabā, bet daudz vairāk, lai apbrīnotu un svinētu Noras dzīvi. Vairāk par bēdāšanos šodien šeit ir vieta dzīves svinēšanai. Katram šodien šeit ir savs PALDIES Norai un PALDIES DIEVAM par Noru. Un ne viens vien mums katram, un mūsu šeit ir daudz. Ļoti ilgi mums šeit būtu jāuzkavējas, ja katrs savu PALDIES gribētu izteikt skaļi. Bet Dievs – un Nora Dievā dzird pat mūsu čukstus un mūsu klusumu. Varbūt viens no lielajiem paldies par to, ka Nora bija Nora un nemēģināja būt kāds cits. Nu kā uz tā Ikšķiles tirdziņā nopirktā dēlīša: “Esi Tu pati! Visi citi ir aizņemti.” Paldies, ka biji Nora! Un tieši tādēļ, ka Nora bija kļuvusi pati – viņa bija un ir vajadzīga citiem.

Un ne jau atvadīties vien mēs esam šeit atnākuši, bet gan vairāk par to – apliecināt, ka īstenībā jau nemaz nešķiramies, bet paliekam kopā. Jo tik daudz taču Nora šeit atstāj un viņas balsi nekā vairs nevarēs apklusināt, pat ja kāds to gribētu, jo viņa turpinās runāt caur savas “prozas mežģīnēm”. Un ir, un būs, kas grib un gribēs viņā klausīties. Un mēs nemaz tā līdz galam arī neatvadāmies, jo īstenībā jau tā siena ir pavisam plāna un īsa, kas šķir mūs kā šīs zemes dzīves svētceļniekus šeit no tiem, kas apstādināti svētītai atpūtai. Šis trauslais Noras dzīves svinēšanas brīdis mums katram atgādina, ka rītdiena nav pašsaprotama un nav apsolīta nevienam no mums, bet Mūžība ir apsolīta tiem, kas tic. Svētie Raksti apliecina, ka Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi. (Lk 20:38) Brīži kā šis ieved mūs pārdomās par apskaidrību. Brīži kā šis, kuru Nora mums šodien dāvina, dod iespēju gaismai, kas bijusi tumša, kļūt gaišai un tajā redzēt skaidrāk un jēgpilnāk, gan atpakaļ, gan uz priekšu raugoties.

Dievs caur Noras vecākiem Jāni Gunāru un Astrīdu – gan Norā, gan Noras māsā Indrā kā tādās prievītēs ieaudis teju visu Latviju. Kā to Arnis Krauze izpētījis, ka Noras saknes nāk gan no kurpniekiem Feceriem Dobeles pusē caur mammu, gan no tēta puses no Rubeņiem Balvu pusē, un senči saistīti arī ar Vietalvu un Odzienu. Tā nu teju visa Latvija Norā savijusies kopā. Un tā jau arī Nora teica: “Valsts man ir sirdī – un to man neviens neatņems.” Savā Ziemassvētku pasakā 2006. gadā Nora rakstīja par eņģeli, kurš nolaižas uz zemes, kur balta krasta līnija atdala tumšu ūdens klaju no mežu ieloka un tur visu piedzīvojumu noslēgumā eņģelis atduras pret cēlu sievieti, kas, rokas pacēlusi virs galvas, tur trīs zvaigznes, un tai izsaka savu patieso apbrīnu par pacietību un sievietei neraksturīgo spēku. Norā, kuras vecvecmāmiņa no mammas puses cita starpā bija Milda, bija kaut kas no mūsu visu Mildas – cēlās un spēcīgās zvaigžņu turētājas, kura nekad nenolaiž rokas. Bet ne jau nekad nenolaist rokas ir svarīgi. Nora pati teica: “Neskaitās tās reizes, kad esi kritis. Skaitās tās reizes, kad esi cēlies.” Un tā bija Noras dzīvē. Viņa cēlās un cēla rokas uz augšu, un turēja tās zvaigznes savās rokās, kuras Dievs viņai bija devis, un tik daudzi, pret tām atdūrušies, piedzīvoja savus apskaidrības brīžus, atrada jēgu pagātnei un cerību nākotnei.

Tieši tādēļ Nora ir mūsu tautā iecienīta un pasaulē atzīta rakstniece, kuras darbi ne vien izlasāmi, bet arī skatāmi uz kino ekrāniem un teātra skatuvēm. Izcila vārdu meistare un latviešu valodas bagātinātāja. Valodas amatniece. Kā jau Nora pati to mācīja jaunajiem: “Rakstāt tikai, ja jūs nevarat nerakstīt!” Tā nu arī bija viņas pašas dzīvē – Nora nevarēja nerakstīt. Divdesmit trīs gadu vecumā, kad Nora saņēma savu pirmo nopietno darba piedāvājumu literārā žurnāla “Karogs” redakcijā, Māra Zālīte cerēja, ka vismaz viens cilvēks viņas redakcijā būs normāls un pats nerakstīs. Bet Benjamiņa nama sienās saņemtās iedvesmas iespaidā Nora rakstīja, un labi, ka tā. Norai vajadzēja rakstīt. Jau tūlīt pēc pirmo darbu publicēšanas Norai rakstniecības komplimentu izteica pats Imants Ziedonis, kura domas, bērnību, saknes un dzīvi vēlāk Nora ietērpusi grāmatā “Nenoteiktā bija”, līdzīgi kā to Nora spējusi par vairākiem mūsu latviešu rakstniecības meistariem.

Kad jaunības pārdrošībā Nora vairākām Ņujorkas izdevniecībām aizsūtīja savu “Dzīves svinēšanas” tulkojumu ar piedāvājumu to izdošanai angļu valodā, nelielās Soho Press galvenais redaktors Norai teica: “Ja gribi būt slavena rakstniece, Tev jāpaliek Ņujorkā un jāsāk rakstīt angliski.” Tik ļoti, ļoti laimīgi un labi, ka Norai nederēja šis padoms un vairāk kā citu dotajos ieteikumos Nora prata klausīties savā intuīcijā. Atšķirībā no tām mīlestībām un laulībām, kuras nesa vilšanos un sāpes, šī laulība bija uz mūžu – Noras “laulība” ar latviešu valodu. Noras mīļais skolotājs Dzintars Sodums, kura dzīves noslēdzošie un laimīgākie divi gadi aizritēja Noras mājās Ikšķilē, kādās savās piezīmēs rakstīja: “Noredzēja Noras dzīves lugu, dēka uz Gruziju, bet mušai kājas medū latviešu valodā.” Drīzāk jau varbūt bite, nevis muša, bet tiesa, latviešu valoda bija Noras medus un viņa bija tajā ar rokām, kājām un sirdi.

Lai arī Nora sev tik dārgajās Ikšķiles mājās pulcēja daudzus un prata pamielot ar gardiem ēdieniem un pašceptām kūkām, tomēr rakstīt – tas Norai sanāca visizcilāk. Viņa to darīja godīgi un atkailinoties. To tik spilgti redzam “Mātes pienā”, kurš tulkots, kā Nora teica, visneticamākajās valodās un neticamākajās vietās. Tieši pateicoties šim personiskajam un godīgajam Noras un viņas dzīves sieviešu – mammas un vecmammas dzīves stāstam, tūkstošiem cilvēku pasaulē ir labāk sapratuši mūsu valsts vēsturi, mūsu austrumeiropiešu domāšanu, dzīvi aiz dzelzs priekškara un ģimenes sieviešu attiecību musturus.  Rakstniece – tā jau nebija tikai viņas profesija, bet arī, kā pati smaidot sacīja – diagnoze. Reālas, mazas lietas, notikumi un attiecības – tas, ko cilvēki vienkārši uzņem kā normālu ikdienu, Norai pārvērtās stāstos.

Kā rakstniece Inga Ābele šajās dienās izteicās: “Nora prata skaisti dzīvot un skaisti rakstīja.” Tāpat kā viņas “prozas mežģīnes” tapa īsā laikā un neko nepārrakstot un nepārtaisot, tā līdzīgi arī ar Noras dzīvi. Viņa dzīvoja savu cilvēka, ne eņģeļu dzīvi un paguvusi iepazīt abus cilvēkam viņa dzīves laikā pieejamos ceļus – nāves ceļu un dzīvības ceļu. Nora zināja, kā ir būt kraujas malā un melnā tunelī, un arī to, kā smaidošai un enerģiskai kāpt kalnā augšup. Nora ne tikai rakstīja, bet kāds rakstīja viņu. Nora sacīja: “Mums katram ir paredzēts savs scenārijs šajā dzīvē – un ne jau mēs esam uzrakstījuši šo scenāriju.” Apustulis Pāvils savā 2. vēstulē korintiešiem raksta: “Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.” (2. Kor 3:3) Tāda ir Noras dzīve – ar dzīvā Dieva Garu rakstītā vēstule, tik daudzās sirds plāksnēs iespiedusies. Nora visiem bija “savējais” jeb, kā Noras draudzene Kristiāna izteicās: “Cilvēks, kas ļoti citiem iekrīt sirdīs.”

Nora sacīja, ka beznosacījuma mīlestība ir fantastiskākais, kas mūs mūsu dzīvē var piemeklēt. Savā dzīves kraujas malā viņa bija caur neskaitāmiem cilvēkiem piedzīvojusi mīlestības jūru, un tā bija arī viņas dzīves misija, apzināti un neapzināti – sniegt mīlestības jūru. Un šodien, Nora, mēs ticībā Tevi sniedzam pretī mīlestības Jūrai – kurā Tu esi sākusies un kurā Tu tagad atgriezies – pie Trīsvienīgā Dieva – Tēva, Dēla un Svētā Gara.

Pāvils raksta romiešiem: “Bet visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji, pateicoties Kristum, kas mūs ir mīlējis. Un es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Rm 8:37–39)"