Mīlestība kā visspēcīgākais pievilkšanas spēks
Arhibīskaps atzina, ka garīdzniekam šādā brīdī, šķiet, būtu jāizmanto izdevība aicināt svētku dalībniekus uz tuvākajām latviešu baznīcām un draudzēm. Taču viņš vērsa uzmanību uz to, ka Jēzus nesaka: „Palieciet manā organizācijā, institūcijā vai manā sistēmā” – Viņš saka: „Palieciet manā mīlestībā!”
Tieši spēja paust mīlestību – gan kā kopienām, gan kā indivīdiem – ir tas, kas tiek izstarots uz pasauli kā visspēcīgākais pievilkšanas spēks, uzsvēra arhibīskaps. Tas attiecas arī uz ikvienu latviešu organizāciju diasporā: tās aktualitāte ir atkarīga no spējas uzrunāt cilvēka sirdi.
Svētki kā garīga mājuppārnākšana
Atsaucoties uz pazīstamo latviešu teologu Haraldu Biezo, kurš rakstīja, ka latvietim Dieva tuvums ir saistīts ar zemi, debesīm, gadalaikiem un dziesmu, arhibīskaps Žols Dziesmu un deju svētkus raksturoja kā garīgu mājuppārnākšanu – atgriešanos pie savas patiesās identitātes, pie tās esības, kur esam „mēs paši”.
„Palikt Kristus mīlestībā” nenozīmē palikt pie kaut kā sastinguša, skaidroja arhibīskaps; tas nozīmē būt iesakņotiem savā patiesajā identitātē un augt kā dzīvam organismam. Tieši to veicina arī Dziesmu un deju svētki – tādēļ tie ir saistoši un rada prieku. Dziedot un dejojot kopā ar simtiem citu, caur cilvēku balsīm un klātbūtni runā kaut kas lielāks.
Daudzbalsīga vienotība
Uzrunā izskanēja arī 20. gadsimta teologa Teijāra de Šardēna doma par pasauli, kas virzās uz vienotību – ne pelēku vienādību, bet bagātu daudzbalsību, kurā viss tiek savienots Kristū. Dziesmu un deju svētki, pēc arhibīskapa vārdiem, ir šādas daudzbalsīgas vienotības simbols: katrai balsij ir sava partija, katram korim – sava seja, katrai dejai – savs raksts, un tomēr tas viss saplūst vienā veselumā, kas ir vairāk nekā detaļu summa.
Svētki ir notikums, kurā tauta sajūt sevi kā dzīvu organismu, nevis atsevišķu indivīdu masu. Kad cilvēki nonāk sinhronā kustībā un balsī, viņi piedzīvo sevi kā daļu no kaut kā lielāka – un šī pieredze var dziedināt individuālo vientulību, kolektīvās traumas un savstarpējo aizdomīgumu. Tā svētki paplašina mūsu iekšējo, dvēseles telpu.
Draugi un līdzautori, nevis kalpi
Īpašu pateicību arhibīskaps veltīja tiem, kuros mīlestības spēks rod piepildījumu ikdienā: koru un deju kolektīvu vadītājiem, kas gadiem ilgi kalpo par niecīgu vai nekādu atalgojumu, un dalībniekiem, kas pēc darba mēro milzīgus attālumus uz mēģinājumiem, lai viena dziesma skanētu lieliski un viena deja būtu kā viens skaists veselums.
Atgādinot Jēzus vārdus „Es jūs vairs nesaucu par kalpiem... es jūs saucu par draugiem”, arhibīskaps uzsvēra, ka svētki ir stāsts par draudzību un līdzdalību: dziedātāji, dejotāji un mūziķi nav „algoti izpildītāji”, bet cilvēki, kas kopā radoši nes svētku jēgu. Ikviens īsteno savu dziļāko identitāti, kad jūt, ka ir nevis „skrūvīte”, bet līdzautors – Dziesmu svētki ir kopradīšana. Arī Baznīca, viņš piebilda, nav skatītāju zāle, bet kopienas dzīvības vieta, kurā visi aicināti līdzdarboties.
Harmonija dažādībā
Noslēgumā arhibīskaps pieminēja čehu teologa Tomaša Halīka atziņu, ka mūsdienu Baznīcai jāmācās dzīvot daudzbalsīgā pasaulē, kurā vairs nav vienas dominējošas balss – mēs esam aicināti nevis pārkliegt citus, bet iemācīties dzirdēt un radīt harmoniju. Latviešu tautas svētki jau izsenis parāda, ka varam būt kopā arī savā dažādībā, un tajā ir dziedinošs spēks.
„Kad Dziesmu un deju svētkos skan dziesmas un dejas, mēs varam redzēt un dzirdēt ne tikai dziedātājus un dejotājus, bet arī Kristus vārdu piepildījumu: ‚Palieciet manā mīlestībā', ‚Mīliet cits citu', ‚Lai jūsu prieks ir pilnīgs,'" uzrunas noslēgumā sacīja arhibīskaps Kārlis Žols, aicinot to piepildīt un par to būt pateicīgiem.
Lasiet arī: FOTO: Ogres apvienotā kora UPE pirmie iespaidi XV Vispārējie dziesmu un deju svētkos ASV
