Karīna atgādināja, ka Jēzus nesaka: "Centieties vairāk." Viņš nesaka: "Tev tikai drusku jāpacenšas." Viņš saka šos vienkāršos vārdus: "Palieciet Manī."

“Tas ir attiecību vārds. Līdzīgi kā laulībā, kad es katru rītu no jauna nekļūstu par sievu. Es jau esmu sieva. Bet man ir jāpaliek attiecībās ar savu vīru. Tāpat tas ir ar Kristu. Palikt nozīmē dzīvot Viņa tuvumā, atgriezties pie Viņa katru dienu, nevis tikai ticēt Viņam, bet dzīvot kopā ar Viņu. Neatkarīgi no tā, kādi ir apstākļi - izaicinājumu pilni vai miera sezona, vai esam laimīgas vai nelaimīgas, Kristus ir nemainīgs, un Viņš aicina palikt Viņā. Dzīvot kopā ar Viņu, paklausīt pat tad, ja neliekas, ka Viņš kaut ko reālu dara tavā dzīvē. Jo Dievs strādā un darbojas arī tad, kad mēs neredzam un nejūtam.”

Karīna stāstīja, ka pati ticībā jau ir deviņpadsmit gadus, un varot apliecināt - ticības sezonas mainās. Tās pieaug, kļūst dziļākas, reizēm pieklust, bet Dieva klātbūtne un Viņa esība nemainās. “Ejot cauri dažādiem dzīves pārbaudījumiem, sevišķi pēdējā gada laikā, es saprotu vienu: es gribu palikt Viņā, pieķerties Viņam no visa spēka un nelaist vaļā, jo bez Viņa es vairs neprotu un nevaru dzīvot.”

Zars pats neko nespēj

SKA vadītāja norādīja uz Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas centrālo domu. Jēzus tur saka: "Bez Manis jūs nenieka nespējat."

“Un, ja domājam, ka tomēr varam, mēs maldāmies. Mūsdienu sievietei tas ir ļoti grūti pieņemams. Mēs esam pieradušas visu kontrolēt, visu saplānot, būt stipras, palīdzēt visiem, kalpot draudzē, audzināt bērnus, strādāt. Es pati esmu viena no viņām, man šķiet, ka man tas viss ir jādara, ka tas ir mans uzdevums, ka es taču esmu radīta, lai būtu laba sieva, laba mamma, lai kalpotu, strādātu un rūpētos par visiem. Un nemanot mēs sākam dzīvot tā, it kā augļus nestu mūsu pašu spēks. Bet zars neražo sulu. Visa dzīvība nāk no vīnakoka. Un šis vīnakoks ir Jēzus - Viņš dod mums dzīvību,” tā Karīna.

Retrīta dalībnieces tika aicinātas uzdot katra sev jautājumu - cik daudz savā dzīvē es cenšos "ražot augļus", nevis vienkārši palikt pie Avota?

Kristīgās izpildītājas N. Grantas dziesmas vārdi to izsaka tik precīzi - palīdzi man gribēt vairāk pašu Dziedinātāju, ne pašu dziedināšanu; gribēt vairāk Glābēju par glābšanu; gribēt vairāk Devēju par došanu. Palīdzi man gribēt Tevi, Jēzu, vairāk.

Palikšana nav sajūta

Ir dienas, kad Dievu jūtam ļoti tuvu. Un ir dienas, kad nejūtam neko. “Bet zars nepārstāj būt pie koka tikai tāpēc, ka ir ziema. Tas joprojām ir savienots.

Palikšana nav emocijas. Palikšana ir uzticība. Paskatieties uz kokiem ziemā. No ārpuses šķiet, ka nekas nenotiek. Bet saknēs dzīvība turpinās. Varbūt kāda no jums domā, arī pēc šī retrīta: "Es sen neko nejūtu." Tas nenozīmē, ka Kristus tevi ir atstājis. Jautājums ir tikai viens: vai tu vēl esi pie Viņa?” uz būtisko jautājumu atkārtoti norādīja Karīna.

Viņa neslēpa, ka sievietēm, emocijas ir svarīgas, jo caur tām sieviete redz šo pasauli un tā Dievs sievieti ir radījis. “Un tāpēc mums šķiet, ka viss ir kaut kā jāsajūt. Bet Dievs aicina palikt Viņā arī tad, kad nejūtam neko. Manā dzīvē bija tāds tuksneša periods pirms daudziem gadiem, kad bija piedzimuši divi bērni. Likās, ka neko nejūtu, nekas nenotiek. Lasu Bībeli, bet pat Dieva Vārds neuzrunā. Es biju gaidījusi, ka visa mana kristietes dzīve būs tāda kā pašā attiecību sākumā, kad iepazinu Jēzu, - tāds emociju un notikumu sprādziens, ka visu laiku atrodies starp zemi un debesīm. Jaunpiedzimšana ir tik spēcīgs emociju virpulis, ka šķiet - tā būs vienmēr.”

Arī uz kristīgiem pasākumiem braucot, mēs gribam piedzīvot reizēm ko pārdabisku, lai Dievs runā tā, ka to jūtam. Un, ja nejūtam, vai esam uz pasākumu atbraukuši veltīgi? SKA vadītāja iedrošināja, ka noteikti nē, jo “es joprojām palieku pie Viņa un Viņā, neatkarīgi no tā, vai kaut ko piedzīvoju.

Varbūt arī jūs šobrīd nevarat pateikt, ka jūtat Dievu darbojamies. Bet jūs varat aizbraukt mājās un tās pārmaiņas sevī piedzīvot pamazām. Mani vienmēr stiprina šī Rakstu vieta: "Būdams pārliecināts, ka Tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai." (Fil. 1:6)”

Retrīta dalībnieces kopā vairāk domāja par to, ka katra atrodas savā dzīvesstāsta nodaļā. Un Dievs nav beidzis rakstīt. Karīna uzsvēra, ka Tas, kurš labo darbu mūsos iesāka, ir uzticīgs to pabeigt. “Mēs varam padoties, bet Dievs nekad nepadodas - Viņš nepagurstoši cīnās par mums katru dienu.

Kā Spērdžens reiz teicis: mēs rakstām mūsu priekus smiltīs, bet mūsu ciešanas mēs rakstām uz marmora.”

Palikt nozīmē ļaut Viņam mani apgriezt

Grūtākā daļa katra dzīvē ir ļaut Dievam strādāt un reizēm – apgriezt zarus.

“Un tas sāp. Dievs dažreiz nogriež lepnumu, pašpietiekamību, nepareizas attiecības, ego, bailes, kontroli, salīdzināšanos, slēptu grēku... Šim sarakstam katra varam pievienot savējo. Un Viņš to dara ne tāpēc, lai mūs sodītu, bet tāpēc, ka Viņš redz vairāk augļu nākotnē. Mēs bieži lūdzam: "Dievs, dari mani auglīgu, gribu redzēt vairāk augļu savā dzīvē." Bet reti sakām: "Dievs, apgriez mani." Atzīšos, pirms šīs uzrunas es pati nekad nebiju par to tā domājusi, nekad nebiju lūgusi Dievam ko tādu: apgriez mani, lai es vēlāk varētu nest lielākus augļus,” atklāta ir Karīna.

Vīnkopībā slēpjas trīs skaistas garīgas paralēles.

Vīnogulāju apgriež katru gadu. Tas nav vienreizējs darbs - katru gadu vīnkopis atkal atgriežas pie katra vīnogulāja. Ja to nedara, vīnogulājs aug strauji, kļūst arvien lielāks, ar daudz lapām un gariem dzinumiem, bet augļu kļūst arvien mazāk, un tie ir sīkāki un mazāk saldi. Tāpat arī Dievs mūs neatstāj pašplūsmā, Viņš turpina mūs veidot visu dzīvi.

Apgriešana notiek ziemā.Vīnogulājus apgriež ziemas miera periodā pēc tam, kad lapas ir nobirušas, un pirms pavasarī sāk plūst sula. No malas šķiet, ka nekas nenotiek, bet tieši tad tiek gatavota nākamā raža. Cik skaista paralēle! Dažkārt arī mūsu dzīvē ir "ziemas sezona" - klusums, gaidīšana, neziņa, zaudējums. Mēs domājam, ka Dievs neko nedara. Bet varbūt tieši tad Viņš gatavo nākamo augļu sezonu.

Dārznieks nogriež arī labus zarus.Tas mani vienmēr ir uzrunājis. Vīnkopis nenogriež tikai nokaltušos zarus, viņš nogriež arī veselīgus dzinumus. Kāpēc? Jo augs tērē milzīgu enerģiju lapu un jaunu dzinumu audzēšanai, un, ja visu atstāj, spēks aiziet lapās, nevis augļos. Tāpēc dārznieks saka: "Mazāk zaru. Vairāk augļu." Tas ir gandrīz tieši tas, ko Jēzus saka Jāņa 15. nodaļā.

“Dievs dažreiz neizņem no mūsu dzīves tikai sliktas lietas. Viņš paņem arī labas, ne tāpēc, ka tās būtu sliktas, bet tāpēc, ka tās traucē tam labākajam. Varbūt tie ir pārāk daudzi pienākumi, pārāk daudzas kalpošanas, pārāk daudzi projekti - pat lietas, kas pašas par sevi ir labas. Jo Viņa aicinājums nemainās: Palieciet Manī. Ne mūsu spēkā, ne mūsu sajūtās, ne mūsu darbos, bet Viņā. Pie Avota, no kura plūst visa dzīvība.”