Savāds šķīstīšanās rituāls caur svētajiem pelniem, piekritīsiet? Priesteris ņēma sarkanu teli un izlēja tās asinis, tad sadedzināja to kopā ar ciedru koku, īzapu un šķetinātu diegu, tad ņēma pelnus un jauca tos ar ūdeni. Šis pelēkais kokteilis šķīstīja nešķīsto no viņa nešķīstības. Patiesībā šis Vecās Derības šķīstīšanās rituāls ar sarkanās teles pelniem bija norāde uz vēl lielāku upuri. Lai cilvēks, kas bija pieskāries nāvei, atkal kļūtu šķīsts, bija nepieciešami pelni no upurētās teles, sajaukti ar ūdeni. Šis upuris bija tikai ēna, priekšvēstnesis Kristum, kurš pie krusta izlēja savas asinis, lai šķīstītu ne tikai miesu, bet cilvēku sirdsapziņas. (Ebr 9:13-14)

Apustulis Pāvils saka, ka mēs visi bijām miruši savas grēkos (Ef 2:1). Ne tikai padarītie grēki, bet arī nedarītā labdarība padara mūs nešķīstus Dieva priekšā. Caur nepaklausību mēs esam pieskārušies nāvei. Kas šķīstīs mūs no šīs nešķīstības? “Viņa (Dieva) Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem”, raksta apustulis Jānis. (1.Jņ.1, 8)

Kā sarkanajai telei bija jābūt bez vainas, tā Kristus bija nevainojams un bez grēka. Kā tele tika upurēta ārpus nometnes, tā arī Kristus tika sists krustā ārpus pilsētas vārtiem (Ebr 13:12). Pat tās krāsa – sarkana – norāda uz mūsu grēkiem, kas caur Kristu kļūst balti kā sniegs (Jes 1:18).

Pelnu dienas dievkalpojumā mēs saņemam pelnu zīmi uz savas pieres. Pelni ir mūsu iznīcības zīme, bet krusts – patiesā šķīstīšanas zīme Kristus asinīs. Viņa izlietās asinis pie krusta atver mums ceļu pie Dieva, lai mēs, brīvi no grēka, varam droši tuvoties Viņa žēlastības tronim (Ebr 4:16).

Tāpēc, mīļie, lai šī Pelnu trešdiena un tai sekojošais gavēņa laiks nav tikai ārēja zīme, bet gan dziļa atgriešanās pie Tā, kurš ir mūsu īstā šķīstība un dzīvība. "Jo, ja āžu un vēršu asinis un jaunas govs pelni, apslakot sagānītus, šķīstī miesas šķīstībai, cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam." (Ebr. 9:13-14)

Gavēņa laiks nav tikai aicinājums ārēji atturēties no kaut kā, bet gan dziļāka atgriešanās pie Kristus, ļaujot Viņa asinīm mūs šķīstīt un atjaunot. Lai tas būtu laiks, kurā mēs garīgi atjaunojušies, ar šķīstu sirdsapziņu un atbrīvoti no nedzīviem darbiem, kalpojam dzīvajam Dievam patiesā priekā un mīlestībā – kā pateicības atbildi uz Dieva mīlestību, kas mums dāvāta Kristū.