Šogad uzrunas teica gan četru bērnu māmiņa, uzņēmēja Līga Garkuša, kas Ukrainas kara sākumā ar ģimeni atgriezās Latvijā pēc vairāk nekā 15 gadu dzīves Ukrainā, gan misionāre Patrīcija Tolberta, kas septiņu gadu laikā kalpo Ādažu Misijas baptistu draudzē un izcili ir iemācījusies latviešu valodu, gan bijusī TV žurnāliste, tagad daudzbērnu mamma, biedrības "Esmu dzīvs" vadītāja Laura Doveika un citas. "Ir jābūt lielai drosmei stāties tik lielas auditorijas priekšā, bet ticu, ka Dievs to iedeva katrai runātājai. Sievietes vienkārši un atklāti dalījās par savām cīņām un zaudējumiem, izmisīgām lūgšanām, kā arī par uzvarām un priekiem. Ticu, ka katra klausītāja varēja sevi ieraudzīt tajā, ko dažādās runātājas dalīja,” uzsver K.Liepiņa.
Prieka klātesamības nozīme
Konferenci atklāja un pirmo uzrunu teica sertificēta vecmāte no Liepājas Agnese Dejus. Viņas tēma par prieka nepieciešamību sievietes dzīvē caurvija medicīnas zinātnē un arī Bībelē balstīta informācija un fakti. “Dievs mūsos ir ielicis kaut ko ļoti īpašu. Pat var teikt, ka mūsos ir iekodēts dabīgi prieks jau no dzimšanas. Mums ir dots viss, lai mūsos būtu prieks. Kopš dzimšanas katrā sievietē, protams, klātesoši ir daudzi hormoni, tostarp - četri hormoni, kas ražo prieku. Kā pirmo noteikti varu minēt – dopamīnu, kas saistīts ar baudu, motivāciju un atalgojumu. Kad dzīvē saņemam kādu no šīm minētajām lietām, mūsos izdalās tieši dopamīns,” stāsta A.Dejus un arī līdzdala, ka burtiski uz konferenci atbraukusi no sava Portugāles ceļojuma, kur kopā ar vīru nostaigāja vairāk nekā 150 kilometrus. Tas līdzās pārguruma sajūtai atnesa arī lielu gandarījumu un prieku.
“Man šodien ir grūti jūsu priekšā stāvēt augstpapēžu kurpēs, jo kājas burtiski tirpst. Bet cik tā bija laba sajūta iet šos kilometrus! Caur to atraisījās man nepieciešamais dopamīns. Man tas ir vajadzīgs katru gadu, un katru septembri es burtiski nevaru nosēdēt, kā gribu jau doties kādā ceļojumā. Es jūtos tik priecīga, kad sasniedzu mērķi. Tālāk - Dievs mums ir devis serotonīnu, kas regulē garastāvokli, miegu un apetīti. Tā iztrūkums var izraisīt depresiju un trauksmi. Tad, protams, slavenais oksitocīns. Man kā vecmātei nevienas dzemdības nenotiek, kamēr nav sievietei izdalījies oksitocīns. Oksitocīns sievietei īpaši lielā daudzumā izdalās dzemdībās, tieši izstumšanas brīdī, lai māmiņa, ieraugot savu bērniņu, to varētu iemīlēt ar beznosacījuma mīlestību. un viņai būtu prieks par to. Kā ceturtais prieka hormons ir nosaucams endorfīns, kas ir dabiskais pretsāpju līdzeklis, un tas var radīt eiforijas sajūtu. Endorfīni izdalās, kad mēs nodarbojamies ar fiziskām aktivitātēm vai kad piedzīvojam stresu. Mēs zinām, ka sievietes mēdz pēc dzemdībām teikt, ka “nu nebija jau nemaz tik traki un esmu gatava vēl kādam bērniņam”. To palīdz šis hormons. Ir tik dažādas lietas, kā Dievs mums medicīniski ir ielicis apmierinājumu un prieku mūsu dzīvē. Prieks ir Dieva dāvana,” tā uzrunājot sievietes stāstīja pirmā lektore vecmāte Agnese Dejus.
Ikdienā piedzīvot lielās un mazās izvēles
“Mēs neviena neesam te ar ideālu dzīvi vai apstākļiem. Dziļi sirdī mēs katra vēlamies, kaut varētu dzīvi piedzīvot bez sāpēm, ciešanām, vilšanās, bet diemžēl dzīvojam salauztā pasaulē un izjūtam grēka sekas ik uz soļa,” uzrunājot dalībnieces teica SKA vadītāja. Viņa arī atgādināja visām biežo jautājumu, kas caurstrāvo kādas situācijas mūsu dzīvē – kāpēc.
“Es pēdējā laikā daudz domāju par to, kas notiek pasaulē, par dažādajiem līkločiem un cīņām, par kurām dzirdam, tad jautāju, kāpēc, Dievs, notiek tas un tas? Nesen kā atbildi saņēmu divus vārdus – dzīves izvēles. Kā tās izdarām un kas to nosaka? Mūsu dzīve nemitīgi sastāv no dažādām lielākām vai mazākām izvēlēm, kas var būt arī grūtas vai arī ar savu ietekmi. Lielās izvēles mūsu dzīvē noteikti ir sekošana Kristum, varbūt ģimenes nodibināšana, draudzes piederība un profesijas izvēle, un tām līdzās mēdz būt citas, it kā mazākas, bet ne mazāk svarīgas – vai saglabāt attiecības vai iet prom no darba, kā rūpēties par bērniem, kā nepazaudēt uzticību pusaudzim, kā dzīvot tālāk, kad zaudē sev tuvinieku,” stāsta K.Liepiņa un ir pateicīga katrai sievietei, kas šajās ikgadējās konferencēs ir gatavas atklāti stāstīt par savām izvēlēm un pieredzi kā kristietēm šodienas mainīgajā un straujajā ikdienā.
"Tomēr Dievs mūs radījis tik atšķirīgas un katru tik unikālu, ka ar to bagātinām viena otru. Pasaule būtu garlaicīga, ja mēs būtu līdzīgas viena otrai. Mums katrai ir atšķirīgi dzīves aicinājumi, Dieva doti talanti un arī izvēles, ko izdarām," tā SKA vadītāja Karīna Liepiņa. Foto - Una Butkus
*Latvijas Baptistu draudžu savienības Sieviešu kalpošanas apvienība
