Jēzus, iejādams Jeruzālemē uz ēzeļa muguras, sakustina visu pilsētu. Nevis vienkārši tāpat sakustina, bet gan satricina tā, it kā, būtu zemestrīce, un uz to norāda grieķu vārds, kas latviešu valodā ir iztulkots kā “sakustējās”. (Mt. 21:10) Arī šodien Jēzus satricina visus mūsu tradicionālos priekšstatus par to, kas ir varens, respektējams un nozīmīgs, un to, kas nav ievērojams un kas ir smieklīgs. Varbūt esam kļūdījušies, turēdami par ķēniņiem tos, par kuriem var tikai ar nožēlu pasmaidīt, un nepamanām ķēniņu Viņā, kuram, lai apliecinātu sevi un savu lielumu, nav vajadzīgs itin nekas no cilvēku darinātā un ķēniņu varas atribūtikas? Kas gan ir tik varens un stiprs, ka Viņam nekā no redzamā spožuma nav nepieciešams? Tas, kurš nāk no debesu augstumiem… tas, kurš nāk no krusta koka – Kungs un Ķēniņš Jēzus.

Tāds Viņš atnāca toreiz un tāds Viņš nāk šodien. Vienkāršos veidos visiem pieejams – Bībeles vārdos, ūdenī, maizē un vīnā. Varens un tomēr nespēcīgs. Un ar to Dievs arī ir brīnumains, ka ir paradoksu pilns. Un tas mūs tuvina jautājumam par to, kas vispār valda pār mums un mūsu dzīvē šodien? Vai karš ir kļuvis par mūsu dzīves centru, vai varbūt katru dienu biedējošās ziņas, vai varbūt iztikas trūkums ir mūsu dzīves centrs? Kas tevī “sakustās”, tiekoties ar Jēzu minētajos, vienkāršos veidos, kurus saņemam dievkalpojumos. Kas “sakustas” tavā sirdī, tavas dvēseles dzīlēs, kad ar Jēzu katru dienu lūgšanās sarunājies?

Adventa laikā Dievs nāk pie mums, lai parādītu, ka īstais dzīves centrs, īstais spēks un varenība ir meklējami citur. Nevis televizoros vai avīzēs. Nevis sociālajos tīklos vai interneta vietnēs. Nevis veikalos, stāvot garās rindās pēc dāvanām. Nevis cilvēkos, kuri pārstāv varas institūcijas, bet pavisam kur citur; ne tur, kur mēs pirmajā mirklī iedomājamies. Ne acīm redzamajā, bet ar acīm nesaskatāmajā – tajā, kurš nāk no mugurpuses, no krusta koka – Kungā Jēzū Kristū, kura atnākšana nozīmē visu mūsu vērtību pārmaiņu. Jo Viņš, kas nāk no mugurpuses, grēku piedošanas pasludinājumā mūs pagriež ar seju pret Viņu un ar muguru pret grēku, lai no krusta koka dāvātu mums vislielākās bagātības Visumā – ticību, cerību un mīlestību – Viņa Vārdā un Sakramentos.

Tāpēc kristīgā Baznīca jau no seniem laikiem Adventa laikā ir praktizējusi trīs gavēņa disciplīnas, kas palīdz mums atvērt sirdi Ķēniņam, kurš nāk, un daudz pilnīgāk, daudz dziļāk piedzīvot Viņa pārveidojošo darbību mūsos. Pirmkārt – gavēnis miesai. Nevis tāpēc, ka Dievs gribētu mūs redzēt badā, bet tāpēc, ka grēks pasaulē ienāca caur kārībām un nevaldāmām tieksmēm. Tāpēc Adventā – tiem, kam veselība to atļauj – mēs apzināti ierobežojam savus ēšanas paradumus un kaitīgos ieradumus, lai dotu vietu Jēzum mūs pārveidot, un piedzīvot iekšēju sirdsmieru, brīvību un dziedināšanu no tā, kas mūs padara par atkarīgajiem. Otrkārt – gavēnis dvēselei. Tas ir laiks, kad vairāk uzmanības pievēršam lūgšanai, proti, sarunas izkopšanai ar Dievu, kā arī grēksūdzei un garīgai modrībai. Kāds pievieno vienu lūgšanu dienā, kāds divas. Kāds izmanto iespēju aiziet uz privāto grēksūdzi vai pie mācītāja uz sarunu, lai uzklausītu Dieva vārdu tieši savās dzīves bēdās vai izaicinājumos, kas ļoti labi tiek parādīts seriālā “The Chosen” – 3. sezonas, 8. sērijā ar nosaukumu “Iztikšana” (angl. “Sustenance”). Tie ir garīgi vingrinājumi, kas norūda ticību un dara mūs gatavus satikt Kungu Kristu. (Kas nav redzējuši “The Chosen”, ļoti silti iesaku Adventa laikā šo seriālu noskatīties.) Treškārt – gavēnis tuvākajam. Devība, žēlsirdība, ziedošana, labie darbi – tiek darīti nevis ar nolūku izpelnīties kaut ko Dieva priekšā, bet lai mīlestība, ko Viņš mūsos ieliek, varētu plūst tālāk pie cilvēkiem, kam tā ir nepieciešama, īpaši šajā laikā, kad apkārt ir tik daudz neiecietības un agresijas. Un to visu mēs nedarām, lai pielabinātos Dievam vai nopelnītu Viņa žēlastību, bet gan lai dziļāk sakņotos ticībā un atvērtu sevī telpu Ķēniņam, kurš nāk lēnprātīgs, no krusta koka, un vēlas valdīt mūsu dzīvē ar mieru un mīlestību.

Šīs Adventa gavēņa disciplīnas Baznīcā vienmēr ir gājušas roku rokā ar zīmēm, kas mums palīdz piedzīvot Kristu Viņa atnākšanas noslēpumā. Tāpēc Adventa laikā īpašu vietu ieņem Adventa vainags un sveces – vienkārši, redzami un ļoti dziļi simboli, kuros Kristus atklājas kā pasaules Gaisma. Vainags ir pīts no mūžzaļo koku zariem, kas simbolizē cerību un dzīvību, gaismas uzvaru pār tumsu un dzīvības uzvaru pār nāvi. Vainags (no latīņu val.: corona = kronis) kopš seniem laikiem ir bijis apbalvošanas, godināšanas un kronēšanas līdzeklis. Tāpēc tas atgādina par Ķēniņu, kurš nāk – par Kristus ķēnišķīgumu. Četras sveces norāda uz četrām Adventa nedēļām, tāpēc katra svece ir katrai Adventa svētdienai atbilstošā liturģiskā krāsā (trīs sveces violetas vai zilas un viena – rožu krāsā Adventa 3. svētdienai), lai gan tikpat labi var lietot četras vienādi baltas krāsas sveces. Un katra jaunā svece, ko iededzam, pasludina, ka Kristus – pasaules Gaisma – nāk arvien tuvāk. Gaisma no svecēm izgaismo tumsu, aizdzen bailes, pulcina pie sevis ģimenes un draudzi; tā norāda uz Jēzu Kristu, kurš ienāk mūsu pasaules tumsā un kļūst par mūsu vienīgo Gaismu un mieru.

Redzi, tāds ir tavs ķēniņš, Dieva sūtītais tieši tev! Pēc visiem citiem valdīt gribētājiem mūsu dzīvēs; starp visu to, kas piespiedu kārtā mūs pakļauj vai kam mēs paši brīvprātīgi klanāmies; pēc mūsu pašu pretenzijām būt par savas dzīves vienīgajiem valdniekiem – Adventā nāk Ķēniņš, lai mūs beidzot darītu patiešām brīvus minētajos veidos. Citi ķēniņi ierobežo un tam pierādījumu šodien ir atliku likām.

Tavs ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs. Kāpēc tad mans? Tāpēc, ka citi nav tavi, tie ir sveši, tie nāk no citas dzīves, no cita sociālā slāņa, ne no tavējās dzīves un ne no tava sociālā slāņa. Taču Adventā nāk kāds tik cilvēcisks, tik pieejams ikvienam cilvēkam – Bībeles vārdos un lūgšanā, Dieva iedibinātajos sakramentos: grēksūdzē un Svētajā Vakarēdienā, kas mums joprojām tiek pasniegti. Bez šaubām, pēdējā, lielā Adventā – kā rakstīts mūsu Dziesmu grāmatās atrodamā dziesmā Nr. 10 – Viņš nāks no debesu augstumiem otrreiz, bet šajā Adventā Viņš nāk no turienes, pret ko pagrieztas visu mūsu muguras – no krusta koka.

Jēzus nepretendē būt kas vairāk par mums. Viņš ir tāds pats kā mēs, tikai bez grēka. Tāpēc Viņš ir mūsu ķēniņš, jo Viņš pazīst mūsu vajadzības un uz tām ne tikai var atbildēt, bet arī atbild. Viņā mēs ieraugam sevi – tikai pārvērstus un atbrīvotus no visa tā, kas vēlas, lai nodarām cits citam ciešanas. Viņā mēs ieraugam iespēju kļūt brīviem. Brīviem no iepirkumu drudža, brīviem no tagadējās panikas, no depresīvām ziņām, brīviem no vēlmes uzņemties par daudz noteikšanas, jo Jēzus nāk un valda mūsu vidū, un mūsu dzīvēs tikai ar vienu varu – ar mīlestību un mieru, kas apklāj visu un piepilda visu, iztur visu un cer uz visu. “Tur, kur mīlestība un miers, tur nāk mājot Dievs” – tā rakstīts 228. dziesmā. Varens ir tikai tas, kas atsakās lietot Dieva piešķirto varu varmācīgi, un tā vietā izvēlas rīkoties līdzīgi Jēzum – ar Dieva doto mīlestības varu. Un no tādas spēka pozīcijas lietot Dieva piešķirto autoritāti citu cilvēku labumam, citu cilvēku pavēršanai Ķēniņa Jēzus virzienā – virzienā uz krusta koku.

Tur, kur šis šķietami zemais, nespēcīgais Ķēniņš tiek pasludināts par Valdnieku, tur ir pielikts gals visai tirānijai, tur visas cilvēku veidotās, mums tik svarīgās kārtības tiek nostumtas malā. Tur kaut uz mirkli var apstāties nemitīgais karuselis ap varu, naudu un slavu, jo ir atnācis kāds, kas savā ārīgā zemumā satricina, “sakustina” visu spēcīgo varas un naudas pasauli. Un mēs Viņu ieraugām tieši tāpēc, ka Viņš ir atšķirīgs. Viņš ir mūsējais, jo Viņš nāk no krusta koka, lai iedrošinātu mūs visus ikdienā pievērst savu uzmanību šim krustam, un katru dienu ieaicināt Viņu valdīt mūsu ikdienā.

Tā ir Labā vēsts visiem, kam šķiet, ka viņiem nekā nav. Tiem, kas ir dzīves apstākļu aplaupīti un garīgā trūkumā – proti, mums ikvienam. Mums tiek sacīts, ka varam nekrist izmisumā, jo mūsu Ķēniņam Jēzum mēs esam vērtīgi un svarīgi. Ja atceramies Kristus piedzimšanas notikumu, kuru svinam Ziemsvētkos, Dievs pats izvēlējās ienākt šajā pasaulē kā nabags, kā neievērots, kā smieklīgi vājais pasaules lielvaru un armiju priekšā.

Kāpēc? Jo Dievs nevis paverdzina, bet atbrīvo. Nevis pakļauj, bet ļauj atviegloti uzelpot, jo ir kāds bez vainas un bez grēka, kas, mīlestībā uz cilvēkiem, uzņēmies mūsu vainu mūsu vietā – Viņš, kurš nāk no krusta koka, pie kura Viņš labprātīgi un mīlestībā uz mums atdod savu dzīvību, lai dzīvotu mēs Viņa nopelnītajā brīvībā – brīvībā no grēka vainas, brīvībā no bailēm par rītdienu. “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” (Mt. 21:9)