“Tev ir jābūt viņiem blakus”

E. Pļaviņš atzīst, ka viņa dzīves ceļš bijis daudzveidīgs: “Man ir bijusi iespēja pabūt padomju armijā, profesionālajā sportā un daudzviet citur. Visa šī pieredze man ir palīdzējusi celt dažādus tiltus starp kapelāniem un karavīriem.”

Viņš uzsver, ka ar vārdiem vien nepietiek: “Tu nevari karavīriem tikai stāstīt par Dieva mīlestību un uzticību – tev ir jābūt viņiem blakus.” Lai kaut ko uzceltu, cilvēkam vispirms jāsaprot pašam savs mērķis. “Tev pašam vispirms ir jāsaprot, ko tu gribi uzcelt, un tad – kādas ir tavas stiprās un vājās puses, kādas ir tavas dāvanas,” teica E.Pļaviņš. 

Tieši tāpēc jau no paša sākuma, sākot darbu ar karavīriem, viņš tiem teicis: “Plankā būsim kopā, pumpēsimies kopā un mežā iesim kopā!”

Šobrīd E. Pļaviņam tiltus nākas celt arī Ukrainā, tostarp ar specvienībām. Viņš klātesošajiem pastāstīja kādu stāstu par komandieri, kurš sākumā uz viņu skatījies ar lielu neuzticību. Šī komandiera vienība atgriezusies no rietumiem pēc četriem mēnešiem, un karavīri bijuši garīgi, psiholoģiski un fiziski izsīkuši, tāpēc doties atpakaļ vairs īsti nevēlējušies. “Komandieris, mani satiekot Ukrainā, palūdza, lai aizeju un mazliet parunāju ar šiem karavīriem. Es uzticējos Dievam, aizgāju, un mēs pārrunājām dažas lietas – kas ir mūžība, kur tu nonāc, kādas ir tavas spējas šeit uz zemes. Un es aizlūdzu par viņiem,” stāsta E. Pļaviņš.

Rezultāts bijis negaidīts. “Pēc kāda laika šis komandieris man piezvanīja un teica, ka nezina, ko esmu ar viņa karavīriem izdarījis, bet viņi atkal grib doties atpakaļ pildīt savu aicinājumu, par kuru biju ar viņiem runājis.”

Mācītājs ir pārliecināts, ka ikvienam ir savs uzdevums: “Mums katram ir savas spējas un dāvanas, lai varētu celt tiltus savā dzīvē. Mums ir jāsaprot, ko Dievs caur mums vēlas dot citiem. Mēs katrs šeit esam nolikti ar kādu uzdevumu!” Viņš aicina ikvienu darbu sākt ar lūgšanu: “Ir labi, ja to, ko vēlamies darīt, mēs vispirms iesākam ar lūgšanu un lūdzam gudrību!”

Grūtības nenāk, lai salauztu

Otrā uzrunas daļa bija veltīta tam, kā cilvēks var izaugt caur grūtībām. “Kad mēs nākam pie Kristus, mēs tiekam atjaunoti,” saka E. Pļaviņš. Viņš norāda, ka cilvēkiem bieži vien ir vieglāk meklēt vainīgos citur: “Dzīvē mēs mēdzam vainot visus sev apkārt – tēvu, māti, prezidentu un daudzus citus –, bet dažkārt vajag vienkārši paskatīties uz sevi.”

Pēc viņa domām, svarīgi ir mainīt skatījumu uz pārbaudījumiem: “Svarīgi ieraudzīt, ka grūtības un problēmas mūsu dzīvē ir tādēļ, lai mūs sagatavotu kaut kam lielākam, nevis salauztu. Caur tām mēs varam kļūt gudrāki un stiprāki.”

Šobrīd E. Pļaviņš kalpo arī kā kapelāns basketbola klubā Ogrē, kur ik dienu redz, cik ļoti sāpina zaudējumi. Sportistiem viņš atgādina par lietu patiesajām proporcijām: “Es vienmēr basketbolistiem, komandai un treneriem saku: “Paskatīsimies uz Ukrainu – tur tiek zaudētas dzīvības, bet mēs šeit esam zaudējuši tikai spēli.””

Viņš uzsver, ka pareiza attieksme pret neveiksmēm var kļūt par pamatu jauniem tiltiem: “Jā, uzvaras ceļ, bet, ja mēs pareizi pieņemam zaudējumus vai to, kas noticis mūsu pagātnē, tas var palīdzēt mums uzcelt labus un noderīgus tiltus ar citiem un kļūt stiprākiem.”

Uzrunas noslēgumā E. Pļaviņš atgādināja, ka grūtībām ir arī kāda vērtīga puse: “Grūtības izvelk tevi no komforta zonas un palīdz ieraudzīt arī draugus, kas tevi nepamet.”