Svētdiena, 03.08.2025 09:29
Augusts
Piektdiena, 1. augusts, 2025 13:10

Reizēm kriminālisti sauca: “Ei, politiskās, uzdziediet mums!” Un mēs dziedājām par Dieva mīlestību

OgreNet / lbds
Reizēm kriminālisti sauca: “Ei, politiskās, uzdziediet mums!” Un mēs dziedājām par Dieva mīlestību
"Mums jārēķinās ar pretspēku. Mums jāpastāv starp šiem diviem spēkiem. Dievs ir radītājs, tas otrs jau tikai nosit. Kā ar to cīnīties – vienkārši jālūdz Dievs." Lidija Doroņina-Lasmane, foto - Andris Sproģis
Piektdiena, 1. augusts, 2025 13:10

Reizēm kriminālisti sauca: “Ei, politiskās, uzdziediet mums!” Un mēs dziedājām par Dieva mīlestību

OgreNet / lbds

Metot atmiņu tiltus uz bērnību, apbrīnojot Dievu un pateicoties par visu piedzīvoto – tāda ir Artas Skujas saruna ar Lidiju Doroņinu-Lasmani, kas publicēta lbds.lv Vienkāršība un pazemība, nemainīga uzticība Dievam, Latvijas mīlestība brīvē un nebrīvē joprojām ir spēcīga liecība ikvienam, kas iepazīstas ar Lidijas dzīvesstāstu vai ieklausās viņas teiktajā. Piedāvājam fragmentu no šīs sarunas. Lidija saka - "Dievs nav ļāvis iekrist bedrē un ir mani nesis līdz pat simts gadiem. Un kas vēl Dievam prātā, es nezinu. Bet, ja es vēl savā nevarībā esmu Tavam godam un slavai kaut ko spējīga pateikt, tad, lūdzu, lieto mani! Es esmu Tava. Nu, kā citādi, ko vēl?"

Sarunas publikācija - lbds.lv

Lidija Doroņina Lasmane:

BAZNĪCA BĒRNĪBĀ

Mēs dzīvojām vienādā attālumā no Sakas, Pāvilostas un Ulmales draudzēm un braucām uz baznīcu, kur mums labāk patika, bet oficiāli bijām Sakas baptistu baznīcā. Tur esmu kristīta 13 gadu vecumā. Mana tagadējā saprašana no tā laika saprašanas stipri atšķiras. Es vēl nebiju cietumā likta. Es biju dzimusi brīvā valstī, brīvs bērns. Tajā laikā es domāju, ka visa pasaule mani mīl tāpat kā mani mīl ģimene, mana māja, mana draudze, mana svētdienas skola. Es taču neko vairāk nezināju.

Svētdiena bija svēta diena, un neviens uz lauka nestrādāja, to svinēja visi. Ja bija svētku dienas, īpaši notikumi baznīcā, iejūdza divus zirgus un brauca ar lieliem ratiem. Ziemā ar kamanām. Ja zirgi bija ļoti nodzīti lauku darbos, tēvs teica, ka zirgiem arī vajag atpūtu, tad gājām ar kājām – pa taisno cauri mežam, pa taku, kas palikusi pāri no vecām sliedēm, kas bija celtas, lai pievestu akmeņus Liepājas ostai.

Baznīcā sievas sagatavo galdu, ko nu katru svētdienu bija sagudrojušas, un tad pēcāk mēs tur pie tā kopgalda pasēdējām, bērni skraidelēja, dauzījās, un tā bija mūsu svētdiena. Es vienmēr līdu korī dziedāt, gribēju stāvēt blakus tēvam. Viņš bija baritons, es dziedāju soprānu. Droši vien labāk pat tēva notis zināju, jo viņš mājās dziedāja. Mamma nedziedāja, viņa bija no kautrīgajām, bet gatavoja draudzes kopgaldam. (...)

KĀDS IR DIEVS

Vēl joprojām nesaprotu, nezinu. Kļūstiet kā bērni. Un jūs iemantosiet Debesu valstību. Pasaki vienam zinātniekam – kļūsti kā bērns!

Jā, Dievs ir mīlestība un tas ir visa pamats, un Dievs ir Gars, kas ienāk caur aizslēgtām durvīm pie pārbijušiem mācekļiem. Viņš teica: "Šalom! Miers jums!”

Dievs ir Ceļš, patiesība un dzīvība.

Dievam simts gadi ir kā viena diena. Iedomājies, mans mūžs Dievam ir kā viena diena. Cilvēks ir kā zāle laukā...

Jā, tas ir tik vienkārši – kas Dievs ir – tā ir Kristus vienkāršība. Tas ir kaut kas apbrīnojams. Bet, kāpēc mums vajag tik daudz visa kā, lai beidzot nokļūtu pie Dieva?

Mums pašiem bija jāatkaro sava brīvība, atkal no jauna. Cik reizes tas notiks, es nezinu. Es trāpījos brīvības laikā, kopā ar Latviju uzaugu, un tad pie atkarošanas. Bībelē ir vārdi, kur rakstīts, ka visas tautas ir cēlušās no vienām asinīm, no Ādama un Ievas. Katrai tautai Dievs ir devis savu zemi, kur dzīvot un Dievam kalpot – savu zemi, savu valodu. (“No viena cilvēka Viņš radījis visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos Viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam...” Apustuļu d. 17:26-28)

Kaut kas ticības dažādībā ir tāds, ko garīdzniekam un visiem vajadzētu saprast – ko pieņemt mums vai ko atmest viņiem, kas citādi tic – lai mēs nedomātu, ka viens par otru esam pārāki. Kad tad mēs nonāksim pie tā baušļa pildīšanas? Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis. Pie tā mēs vēl neesam tikuši, un neviens par otru negrib nomirt, kā Kristus par mums.

Es taču neesmu nekas:

“Es esmu tik sīks zieda puteklīts, 
Kas, mūžības vēju nests, lido un trīc.
Un mūžības vējiem, kas dziedot mani nes,
Ja tālāk vēl kādureiz jautāju es:
Kur zieds tas, no kā esmu atšķīries?
Tie dziedot man atbild: to ziedu sauc – Dievs!”

Tas ir Fricis Bārda. Ģimnāzijā mēs pilnīgi trīcējām, mācījāmies to dzeju un priecājamies par to labo. No viņa arī esmu mācījusies, kas ir Dievs.

Dziesmu grāmatā kādreiz pirmā dziesma bija “Dievs mīlestība”. Dievs mīlestība – tā jau ir tik vienkārša dziesma visās valodās. Krieviski arī, lēģerī sēžam un dziedam “Bog estj ļubov, oi, kakoje ščastje...” Un tās uzraudzes nerājās, ka dzied. Viņām nav garlaicīgi. Viņas klausās un arī kaut ko dzird. Un reizēm kriminālisti sauc: “Ei, politiskās, uzdziediet mums!” Mēs uzdziedām vēl to “Dievs mīlestība”.

Bībele mums bija, kad mūs tajā mazajā lēģerītī ielika, un mēs šo Bībeli lasījām un parunājām. Es daudz lasīju psalmus. Un Ira (krievu/ukraiņu dzejniece, politieslodzītā Irina Ratušinska) daudz zināja, jo tomēr dzejniece ar filoloģisku izglītību. Pēc tam par mūsu dzīvi ieslodzījumā viņa uzrakstīja grāmatu “Pelēkais – cerību krāsa”, ko es iztulkoju.

Pilnu sarunas tekstu lasiet - lbds.lv