"Mani sauc Artūrs.
Manu dzīvi varētu iedalīt divās daļās. Pirmā daļa, - kad es nezināju, kas ir Dievs, un otrā, - kad es Viņu iepazinu. Pirmā daļa bija tāda, ka es dzīvoju ļoti lielās sāpēs, pārdzīvojumos, daudz lietoju alkoholu. Manai dzīvei īsti nebija jēgas. Viss, kas mani interesēja bija datorspēles un piektdienās piedzerties līdz bezsamaņai. Vārda tiešākajā nozīmē - līdz bezsamaņai, lai nākamajā dienā – sestdienā - es vienkārši zaudētu sestdienu kā dienu, jo man bija ļoti smagas pohas. Un svētdienās pārdzīvoju par to, ka man kontā lieli mīnusi, jo es biju nodzēris daudz naudas. Vēl var pieskaitīt arī pornogrāfiju. Un tā es dzīvoju ļoti, ļoti ilgu laiku. Es nesaskatīju savai dzīvei jēgu un man patiesi sāpēja, un es nezināju, kāpēc man sāp. Es uzskatīju, ka vainīgi ir mani vecāki. Domāju, ka visi citi man apkārt bija vainīgi, tikai ne es.
Tad kaut kā, nezinu kā, bet sāku pievērsties ezotērikai, jo man šķita, ka tam visam ir kāda nozīme. Kaut kas man lika interesēties par tādām lietām, jo man šķita absurdi dzīvot tādu dzīvi arī turpmāk. Turklāt, es vēlējos sievu, es vēlējos bērnus. Es sapratu, - ja turpināšu šādu dzīvi, tad man nepiepildīt savu sapni. Kas gan sev gribēs dzērāju, smēķētāju, kurš sēž mājās, neiet ārā, skatās porno un uzspēlē datorspēles? Nopietni?! Es sapratu, ka ir kaut kas jāmaina, un tā nu pamazām pievērsos Dievam. No sākuma, protams, interesējos par ezotēriku, horoskopiem un arī meditēju. Tas viss mani kaut kā līdz galam nepiepildīja, bet tas mani motivēja turpināt meklēt. Tad dzirdēju kaut ko par Dievu, par kristietību un pievērsos tai.
Sākumā man bija dusmas uz Dievu. Es dusmojos, ka Viņš lika man piedzīvot to visu. Tas man lika iet uz priekšu, lai saprastu, kāpēc man bija jāpiedzīvo un jāiet cauri tam. Priekš kam vispār cilvēkam kaut ko tādu piedzīvot, kam tādam iziet cauri? Tiešām tas dzina uz priekšu meklēt tālāk.
Es vēl joprojām atceros, kā vienā jūlija dienā devos skriet. Bija karsta diena. Es skrēju un sastapu vienu cilvēku. Viņš ļoti smaidīja un pasveicināja mani, un es viņu atsveicināju atpakaļ. Es turpināju skriet. Tā kā bija ļoti karsts, es vienā brīdī nolēmu apstāties. Pēc neilga laika pieskrēja klāt tas vīrietis, kurš mani pasveicināja. Tā nu mēs iepazināmies un, vārds pa vārdam, izrādījās, ka viņš bija slavētājs baznīcā. Mēs sākām runāt par Dievu un nogājām ar kājām četrus kilometrus. Runājām par Dievu, kādas ir manas attiecības ar Dievu, kas Viņš ir. Mēs samainījāmies ar telefonu numuriem. Kad es devos mājas, tas man šķita tik savādi, interesanti, bet es arī biju diezgan skeptisks, jo man daudzas reizes Jehovas liecinieki un citi ir nākuši pie dzīvokļa durvīm, klauvējuši, devuši bukletus, teikuši, ka jāpievēršas Dievam. Tomēr saruna ar satikto vīrieti mani iedrošināja un es nolēmu turpināt ar viņu tikties. Katru reizi mūsu tikšanās aizņēma ne mazāk kā divas stundas. Es nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad par mani aizlūdza, toreiz pirmo reizi kāds par mani aizlūdza manā klātbūtnē. Viņš uzlika savu roku man uz pleca un aizlūdza, un es sajutu, kā mani caurstrāvo tādas tirpas. Bija tik patīkami, ka asaras saskrēja acīs. Es nesapratu, kas notika, bet man patika tas, kas notika.
Es turpināju neatlaidīgi interesēties par Dievu. Jāatzīst, ka manas dusmas nekur nepazuda, bet tās bija rimušās. Es turpināju saņemt atbildes.
Tad pieņēmu lēmumu pārvākties uz Rīgu, kur es iepazinu ļoti brīnišķīgu sievieti, kuru tagad es varu saukt par savu sievu. Kad mēs iepazināmies, viņa kalpoja baznīcā. Viņa bija ieminējusies, ka ir tāds Alfa kurss. Man nebija ne jausmas, kas tas ir un ko tur dara. Es, protams, nolēmu pieteikties un nenožēloju, ka es to izdarīju. Es tur ieguvu jaunus draugus, cilvēkus, iespaidus. Izrādās, ka kristieši ir pilnīgi normāli cilvēki. Viņi neuzvedas dīvaini un neatbilst citiem stereotipiem. Kursa laikā notika divas brīnumainas lietas. Pirmā - es tiku kristīts nakts vigīlijā. Tas bija brīnišķīgs mirklis, turklāt, man tika dots otrs vārds - Pāvils. Otrā brīnumainā lieta - Alfas kursa nedēļas nogalē mēs bijām devušies uz baznīcu, kur bija vakara dievkalpojums. Tur es sajutu Dieva klātbūtni. Viņš man teica: “Viss ir labi, dēls. Tu esi sargāts un mīlēts.” To visu es sajutu brīdī, kad man pa kreisi sēdēja sieviete, kura bija apskāvusi savu mazo meitiņu. Tieši tā Dievs runāja uz mani."
