Bija, ir un būs

Šī tradīcija, kas sakņojas gan kristīgajā, gan tautas kultūrā, ir ieviesusies mūsu dzīvē. Gribētos apgalvot, ka uz palikšanu. Pat nīstajos padomijas gados tā netika agresīvi apkarota, un tad to mēģināja politiski pareizi attaisnot. Padomju vara centās piesavināties Svecīšu vakaru tradīciju un pārveidot to par ideoloģiski neitrālu sabiedrisku pasākumu. Par to atrodamas liecības periodikā, piemēram, laikrakstā “Komunists” (Liepāja, 1959) rakstīts, ka sadzīvē ienāk jaunas tradīcijas, tajā skaitā Svecīšu vakari, un tie tiek nodēvēti par skaistām, pilnskanīgām tradīcijām, kas aizstāj reliģiskos rituālus. Lūk, Embūtes ciemā Mirušo piemiņas dienu rīkojuši bez mācītāja, bet ar izpildu komitejas priekšsēdētāja uzrunu par aizsaulē devušos cilvēku dzīvi un darbu.

Savukārt laikrakstā “Padomju Ceļš (Ogre)” (1968) rakstā “Ogres pilsētas kapos – svecīšu vakars” vēstīts, ka radusies jauna sadzīves tradīcija – novembra pēdējā svētdienā iegriezties kapos un pakavēties atmiņās par mirušajiem tuviniekiem, uz kapu kopiņām nolikt ziedus, mētru vainadziņu. Lasītājiem izstāstīts, ka tiks translēta sēru mūzika, deklamatori lasīs šim gadījumam piemērotus dzejoļus, bet pie ieejas kapos varēs iegādāties svecītes, mētru un sūnu vainadziņus. Svecīšu vakara rīkotāji aicinājuši iedzīvotājus sakopt piederīgo kapavietas.

Šādi pasākumi tika veidoti kā daļa no “jaunajām sadzīves tradīcijām”, kas ideoloģiski pielāgotas tautas rituāliem. Gudra rīcība, jo lai ko pārmestu latvietim, bet ne aizgājēju negodāšanu! Svēta lieta!

Mirušo piemiņas diena Latvijā nav tikai ieraksts kalendārā, tā ir dziļi personisks un kultūras ziņā nozīmīgs laiks, kas atgādina par dzīves trauslumu, par mīlestību, kas turpina dzīvot, kad cilvēks ir aizgājis. Tomēr – izrādās, senie latvieši kapos svecītes nededzināja.

Emocionāls notikums

Svecīšu vakari parasti notiek oktobrī un novembrī, īpaši ap Visu svēto dienu 1. novembrī un Mirušo piemiņas dienu 2. novembrī. Tad cilvēki dodas uz kapsētām, lai iedegtu sveces uz tuvinieku kapiem, novietotu ziedus un lūgtu par mirušajiem, atcerētos viņus. Mēle neceļas sacīt “tos”, pirksti neceļas rakstīt “tos” kā par nedzīvām būtnēm. Viņi, mūsu mīļie, ir ar mums. Un sveču liesmas izgaismo kapu kopiņas, radot mierpilnu un svinīgu atmosfēru. Šī tradīcija ir saistīta gan ar cerību uz mūžīgo dzīvi, gan ar pateicību par kopā pavadīto laiku šaisaulē.

Taču Svecīšu vakars Latvijā nav tikai reliģisks rituāls – tas ir arī emocionāls un ģimenisks, varbūt pat sociāls notikums, kurā satiekas radi, draugi un kaimiņi, dalās atmiņās un stiprina dzimtas un draudzības saites. Svecīšu vakarā kapsētā nereti var satikt sen neredzētus cilvēkus. Sveču liesmas kapsētā rada mierpilnu un svinīgu atmosfēru, kas izgaismo rudens tumsu un padara kapsētu par gaismas laukumu, nevis drūmu vietu. Uguns liesmiņas kapsētu sasilda, un tā vairs nešķiet tik drūma, sarunas raisās vieglāk. Tas ir laiks, kad varam apdomāt dzīves ritējumu.

Šī tradīcija ir arī izglītojoša un patriotiska – Svecīšu vakars ir piemērots, lai stāstītu bērniem par senčiem, dalītos atmiņās un veidotu saikni ar dzimtas vēsturi. Kā koks neaug bez saknēm, tā cilvēks nevar iztikt bez savas dzimtas enerģijas.

Tradicionālā Mirušo piemiņas diena jeb Svecīšu vakars luterāņiem ir pēdējā svētdiena pirms Adventes, kas ieviesta kristīgajā baznīcā, lai īpaši atcerētos un Dieva priekšā pieminētu aizgājējus. Romas Katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu svin 2. novembrī kā Visu dvēseļu dienu nākamajā dienā pēc Visu svēto dienas, un katoļi šo dienu ieviesa, vēloties par kristīgiem padarīt tā laika tautā ieviesušos pagānu rituālus un tradīcijas. 

Mūsu veļu laika rituāli

Atšķirībā no daudziem citiem Eiropas valstu iedzīvotājiem latviešiem kapu kultūra ir īpaša. Latvijā pirms Mirušo piemiņas dienas kapiņos tiek novāktas nobirušās lapas un vecie ziedi, kapavieta tiek dekorēta tā, lai skaisti izskatītos arī tad, kad iestāsies ziema. Atdusas vietai jābūt skaistai visos niekos, sīkumos…

Mums aizgājēju godāšana cieši saistās ar senlatviešu veļu laika rituāliem, kas norisinās no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Jā, te nu tas ir – oktobris, ko dēvē par zemliku un veļu mēnesi. Zemlikas nozīmē gan mirušo piemiņas dienu, gan cienastu mirušo gariem; arī laikposmu, kad tiek sniegts šāds cienasts. Šajā laikā ražai jābūt novāktai, bet daļa tiek atstāta kā upuris, ziedoklis: pēdējais ābols paliek ābelē, pēdējais kartupelis netiek norakts, pēdējā vārpa paliek laukā – ziedojums par auglību, ražību, labklājību, bagātību atbildīgajam Jumim latviešu mitoloģijā, lai nākamais gads būtu auglīgs.

Pašlaik saule jau pagriezusies ziemas virzienā, tumšie rudens vakari nes līdzi miglu, kas sāk velties kamolos. Migla veļas, līdz saveļas par veļiem – aizgājušo senču gariem, kas šajā laikā apciemo dzīvos, savas dzimtas piederīgos, un vēro, kā dzīvojam, ko runājam, kā rīkojamies. Dažkārt viņi pat iečukst viedu padomu.

Senie ticējumi vēsta, ka starp fizisko ķermeni un dvēseli pastāv vēl kāds starpnieks, kas paliek kopā ar dvēseli arī pēc ķermeņa iziršanas. To sauc par veli, iļģi, urguci. Tie ir mūsu senču gari – vecajie, velēnieši, ēni, māžekļi, manikļi, pauri, ķauķi. Tik daudz vārdu mūsu priekšteči devuši šim starpniekam. Šajā laikā senči domās sarunājās ar savu priekšteču gariem – lūdza padomu, palīdzību, izteica pateicību. Šajā laikā mūsu viedie priekšgājēji spēja rast izlīgumu ar cilvēkiem, kas šķita necienīgi un nodevīgi.

Senāk veļu laikā – no septembra līdz novembrim – tika klāti mielasta galdi istabā, saimniecības ēkā, pie ozola vai kapsētā. Jo velim vajag ēst. Ja velim pietrūkst enerģijas, viņš to ņem no dzimtas dzīvajiem cilvēkiem. Tad katra dzimtas cilvēka vājākajā vietā parādās kāds šķērslis, bet ir laba ziņa –  to var atrisināt. Veļi ir saistīti ar enerģijām, tāpēc konkrētā laika periodā, īpašā laikā jārūpējas par aizgājēju dvēselēm. Taču, ja ēdieni un dzērieni paliek neskarti, tas uzskatīts par zīmi, ka nākamais gads nebūs ražīgs.

Mums tikai liekas, ka cilvēks nomirst un viss ar to beidzas. Daudzu tautu tradīcijās aizgājējam līdzi dotas dažādas lietas, uzskatot, ka ar fiziskā ķermeņa nāvi dzīve nebeidzas. Tagad daļa cilvēku izvēlas arī alternatīvas piemiņas formas, piemēram, ziedot labdarībai mirušā vārdā, iestādīt koku vai izveidot digitālu piemiņas lapu. Šīs izpausmes papildina klasiskos rituālus, ļaujot katram atrast sev tuvāko veidu, kā godināt aizgājušos. Viena no šādām formām ir piemiņas soliņi, kas tiek uzstādīti tuvinieku vai aizgājēja iemīļotās vietās. Tie kalpo kā klusas atmiņas vietas, kur sēdēt, padomāt, pakavēties atmiņās un godināt mirušo. Piemiņas soliņi bieži tiek papildināti ar uzrakstiem, veltījumiem vai nelielām plāksnēm, kas saglabā aizgājēja vārdu un piemiņu.

Der zināt

• Latvijā notiek kapsētu digitalizācija, kas ļauj ērtāk piekļūt informācijai par apbedījumiem, kapavietām un kapsētu vēsturi. 
• Digitāli apkopotie dati palīdz saglabāt dzimtas atmiņu, atvieglina tuvinieku meklēšanu un padara kapsētu kultūru pieejamāku arī tiem, kas dzīvo tālu prom. 
• Ikviens interesents var ērti piekļūt informācijai par apbedījumiem, meklēt radinieku kapavietas un uzzināt vairāk par kapsētu vēsturi Kapsētu informācijas digitalizācijas un datu pārvaldības sistēmā Cemety.lv.
• Ogres novadā digitalizētas vairāk nekā 30 kapsētas.

Svecīšu vakari

19. oktobrī – Berkavas kapsētā Tomē. Svecītes var novietot visas dienas garumā.
19. oktobrī – Tomes kapsētā. Svecītes var novietot visas dienas garumā.
25. oktobrī plkst. 14.00 – Jumpravas pagasta kapsētā.
25. oktobrī plkst. 16.00 – Vērenes kapsētā Madlienā.
25. oktobrī plkst. 17.00 – Madlienas kapsētā. 
1. novembrī plkst. 17.00 – Ogres kapsētā (Turkalnes iela).
8. novembrī plkst. 16.00 – Ciemupes kapsētā.
23. novembrī plkst. 16.00 – Ogresgala kapsētā.
23. novembrī plkst. 16.00 – Smiltāju kapsētā.