Eva: Gribu teikt, ka mēs tāda visai unikāla kompānija šodien. Mēs esam trīs kristietes, kas strādā katra savā medijā, veidojam dažādu saturu, tostarp publicējam arī kristīgas ievirzes informāciju. Tagad priekšvēlēšanu laikā īpaši aktuāls jautājums arī būs – vai kristietim būt politikā, kā izvēlēties, kurās pilsoniskās aktivitātēs piedalīties un vai vispār kristīgajām ziņām ir vieta sekulāros medijos?

Viktorija: Pirms mēs ejam šo interesanto jautājumu virzienā, mums Agnesei ir jāpajautā tas, ko mēs šajā, pirmsvēlēšanu laikā obligāti uzdodam katram, ko aicinām uz interviju. Agnese, vai tu plāno kandidēt gaidāmajās vēlēšanās kādā politiskā partijā?

Agnese: Nē, noteikti nē. Es neesmu nevienā politiskā partijā, es esmu tikai mūsu filozofu biedrībā "Peripatos", kas veido portālu "Telos" jau sesto gadu un tieši šomēnes ir izveidojusi izdevniecību, un mēneša beigās iznāks Aristoteļa "Valsts lietas" bilingvāli. Tā kā es neesmu politikā, es esmu šajā druvā.

Eva: Tu “Telos” nesauc par sekulāru mediju, tātad to var dēvēt par konservatīvu?

Agnese: Mēs esam nacionāli konservatīvi, sociāli konservatīvi un kristīgi konservatīvi. Ja man prasa, tad es vienmēr to vārdu "kristīgs" pieminu. Tas nozīmē, ka mēs nepublicējam neko tādu, kas būtu pret kristīgo atklāsmi, kristīgo mācību, kristīgo Rietumu tradīciju. Bet tas vienlaikus nenozīmē to, ka pilnīgi viss, ko mēs rakstām, ir par kristīgu tēmu.

Eva: Tu kā redaktore noteikti arī katru dienu uzdod jautājumu, par ko runāt? Ja domājam par kristietībai tuvākām tēmām, tās taču ir tik plašas!

Agnese: Es kaut kā arī vados no intuīcijas tajā visā, un arī kaut kā mums tā dzīve diktē tieši to, kas katrā nedēļā vai katrā mēnesī tiek nopublicēts, kaut kā tā dzīve piespēlē. Vai nu cilvēki mums atsūta vai liekas, ka tieši par šo tagad ir jāraksta. Es neesmu sprediķotāja, un mans kolēģis, luterānis Krišjānis Lācis, kurš ir otrais redaktors, arī nav. Es esmu uzrunājusi vairākus cilvēkus no dažādām konfesijām un teikusi, lai viņi padomā, kā gada laikā varētu uzrakstīt mums kristīgo apoloģiju.

Bet tas nav tik vienkārši – uzrakstīt inteliģenti par kristietības aizstāvību šodien Latvijā tādā intelektuālā medijā. Ja pie mums kristīgais saturs parādās, tas vienmēr ir kaut kādā noteiktā griezumā – vai nu ir runa par kādu vēstures tēmu vai visbiežāk par kādu morāles un ētikas tēmu. Mēs esam aizstāvējuši embrija tiesības uz dzīvību. Mums ir vesela virkne rakstu, kas ir pret eitanāziju, asistēto pašnāvību. Ir raksti, kas aizstāv monogāmu laulību starp vīrieti un sievieti un bērnu tiesības augt ar viņu vecākiem. Tomēr mēs neesam tāds kā evaņģelizācijas medijs.

Viktorija: Agnes, esmu ievērojusi, ka “Telos” rakstus ļoti komentē lasītāji. Kā jūs to panākat?

Protams, ka priecājos, ka cilvēki izlasa un kaut ko komentē, un arī priecājos, ka iebilst, un arī priecājos, ka strīdas vai ka sadusmojas. Mani vienaldzība uztrauc daudz vairāk. Arī vienaldzība pret kristīgo vēsti mani vispār uztrauc daudz vairāk nekā, ja kāds grib teikt, ka pierādīs, ka jums nav taisnība un jūs ticat maldiem. Ar tādu cilvēku izveidosies saruna. Un tas ir kopīgais ceļš. Ja cilvēks pagriež muguru un viņam ir vienalga, tad tur nekā nebūs. Tāpēc es neuzskatu, ka konfliktos ir kaut kas slikts.

Eva: Mums “OgreNet” portālā arī ir kristīgo ziņu sadaļa, kā tu, Viktorija izvēlies, kuras ziņas publicēt?

Viktorija: Kristīgajā sabiedrībā un baznīcā regulāri notiek daudz pasākumu. Tie ir visās konfesijās. Mēs ar kolēģiem skatāmies to, kas ir interesants. Vēl man patīk, ja kādiem sabiedrībā zināmiem kristiešiem varam pajautāt komentārus un viedokļus par aktualitātēm, kas ir ekonomikā, izglītībā, sportā vai citur. Arī tas veido mūsu saturu.

Eva: Es kādreiz “Rīgas Apriņķa avīzē” jautāju, vai šādām kristīgām ziņām ir vieta sekulārā medijā? Mums avīzei rakstus raksta gan Voldemārs Lauciņš, gan Pāvils Brūveris, bet liekas, kas tas ir tikai kristiešu auditorijai, tomēr mēs nevaram sabiedrību tā nodalīt, jo dzīvojam mēs visi kopā vienā pasaulē, kopienā un sabiedrībā.

Agnese: Reliģija ir viens no dabiskajiem labumiem. Visiem cilvēkiem visur pasaulē, visās kultūrās vienmēr ir kaut kāda veida reliģiskā nepieciešamība. Tātad, ja to neaizpilda organizēta, pārdomāta, izstrādāta reliģija kā, piemēram, kristietība, tad to vietu mēģinās aizpildīt kaut kas cits! Tās būs ezotēriskas dīvainības vai pat bīstami kulti vai pat iracionāla pārliecība par kaut kādām citām absurdām idejām. Es nesen padomāju par to, ka viena daļa no tās transseksuālisma propagandas mūsdienās reāli darbojas līdzīgi kā kādas senās trakās sektas. Viņi ar tevi pat nerunās, bet piekārs uzreiz birku, ja tu tikai uzdosi kādu jautājumu.

Ja cilvēki neuzzinās par reliģiju, jo tā, piemēram, būs izzudusi no medija, tad tajā vietā nāks kaut kas cits. Tur var ienākt personības kults, tur var parādīties kāds nāves un iznīcības kults un pilnīgi absurdas kaut kādas pārliecības par dabas spēku vai citu spēku iedarbību uz cilvēku. Tādēļ es pat teiktu, ka kristiešiem, kuriem ir kāda izglītība un kuri orientējas savā tradīcijā, ir pat pienākums to publiski aizstāvēt. Sevis un citu cilvēku labā.

Mums kā kristiešiem ir tāds aicinājums - liecināt un apliecināt, mekklējot to formu, kā to vislabāk darīt. Tam ir arī sabiedriskais labums un valstiskās intereses. Mēs esam Rietumu kultūrtelpā. Rietumus par 80% kopumā ir uzcēlusi kristīgā civilizācija. Ieskaitot mūsu likumu sistēmu un mūsu izpratni par cilvēka tiesībām un brīvībām. Ieskaitot pat to, kā mums nedēļa ir sadalīta un ka mums ir svētdienas, arī mūsu literatūra un māksla. Un tā, man liekas, mēs vislabāk arī varam šo mantojumu nodot. Tas nav jāuztver cilvēkam kā uzbrukums vai kaunināšanu, kad kāds viņam to stāsta vai pat to aizstāv.

Eva: Šis tad ir kā ideoloģisks pamats tam, lai turpinātu to darīt. Es jau to daru, bet es arī uzdodu jautājumus.

Agnese: Un vēl mūsu izglītības dokumentos un citur ierakstīts attiecībā uz latviešu literatūras mācīšanu, ka mēs sagaidām no visiem jauniešiem un bērniem, ka viņi pārzinās latviešu literatūras klasiku. Protams, "Mērnieku laikus", Blaumani, arī Poruku, Skalbi. Faktiski visus šos autorus pareizā veidā var saprast tikai tad, ja ir zināšanas par kristietību. Un, ja tas bērns vai tas jaunietis nezina ne kristietības vēsturi, ne pamatmācību, nav arī lasījis Bībeli un vispār tajā neorientējas, es teiktu, ka viņam pat nav pieejama lielākā daļa no latviešu literatūras kanona. Tātad par kristietības jautājumiem ir būtiski runāt, jo tie lielā mērā mūs ir izveidojuši.

Eva: Mantojums tas ir, jā, bet jāuzdod jautājums, vai vēl joprojām tas mūs veido?

Agnese: Un tas tad ir atkarīgs jau no mums. Tas ir atkarīgs no šodien rakstošajiem autoriem, dzejniekiem, arī filozofiem, māksliniekiem un tā ar kādām tēmām un vēstījumu viņi strādās. Piemēram, viens piemērs - Inga Ābele. Ļoti nozīmīga šodien rakstoša latviešu rakstniece, kurai ir arī mūsu stipendija piešķirta par ieguldījumu. Izlasiet, piemēram, viņas grāmatu "Lidijas ziediņi" par Lidiju Lasmani-Doroņinu. Tā ir dziļi kristīga vēsts, brīnišķīga grāmata. Guvusi arī apbalvojumus, jāpiebilst. To grāmatu iztulkoja arī angliski. Tā ir rakstīta šodien kā saruna ar pārliecinātu kristieti un baptisti.

Viktorija: Un šādi reāli stāsti par izdzīvotu kristietību jau arī pārkāpj robežas. Tie parāda šodienas lasītājam, cik nozīmīga ir kristietības līdzās pastāvēšana. Tādēļ arī mēs vēlamies runāt ar cilvēkiem, kuriem šodien ir morālais kompass, kuri varbūt pat var iebilst kādām populārām, bet destruktīvām tendencēm, kas notiek. Ir svarīgi, ja mēs iedodam vārdu šādam cilvēkam, lai viņš pats pastāsta, kāpēc viņš iestājas par kaut ko vai tieši pretēji – pret kaut ko.

Eva: Kā jūs domājat, kāds var palikt ticīgs, skatoties, piemēram, Mela Gibsona filmu “Kristus ciešanas”, ko es uzskatu par spēcīgāko vēstījumu filmu nozarē?

Agnese: Es domāju, ka var, jā. Tomēr tas viss ir ārpus mūsu kontroles. Svētais Gars dara savu. Citreiz tā kristīgā vēsts nonāk pie cilvēkiem pa interesantiem, vai pat visai dīvainiem, negaidītiem kanāliem. Ne caur oficiāliem sprediķiem, bet caur kaut ko pilnīgi nejaušu. Kāds paņēma “Ogres Vēstis”, nejauši uzšķīra un tur bija varbūt viens teikums… Un cilvēks aizdomājās.

Viktorija: Tomēr, cik asi bieži ir komentāri par kristietības skartiem jautājumiem, piemēram, kaut vai sociālajos tīklos. Šobrīd priekšvēlēšanu laikā tos var salīdzināt ar jautājumiem, kas skar politiku. Arī tur komentāros gāžas tādas kritikas par visu!

Agnese: Varbūt cilvēki baidās kādreiz no tā, ka tam otram ir taisnība? Bet arī uz šo ir jāskatās, kā uz labu tendenci, kad kritizē, jo sliktāk ir, ja ir vienalga. To es saku no savas pieredzes. Kādreiz oponenti var palikt gluži vai sarkanu seju, kad tikai izdzird ko kristīgu, bet tu vienkārši nogaidi. Var pat paiet gadi, līdz tas cilvēks būs pats nonācis līdz tam, ka viņš grib uzdot tev jautājumus. Tad jums būs saruna. Tad tu vari, piemēram, iedot kādu jau grāmatu izlasīt. Starpcitu, grāmatas publicēt ir ļoti svarīgi!

Tas ir sevišķi domājot par jauniešiem. Cik labi būtu, ja kāds uzrakstītu kristīgās apoloģijas grāmatu šodienas cilvēkiem. Mums bieži ir jātulko citu autori darbi, bet būtu labi, ja būtu savu autoru rakstītais.

Eva: Cik daudz mums kā pilsoņiem ir jāiesaistās kādās sabiedriskajās aktivitātēs? Piemēram tādās, kas ir pret kristietības vērtībām. Latvijā katru gadu ir praida gājiens un tajā malās stāv arī kādi kristieši, turot plakātus “Atgriezies no grēkiem".

Agnese: Es priecājos, ka ir cilvēki, kas stāv ar plakātiem. Es to esmu tikai vienreiz darījusi, un tas nav tik viegli. Piemēram, cilvēki stāv ar plakātiem pret abortiem, citi nāk garām un ko saka. Es pati šajā dzīves posmā tādās aktivitātēs neiesaistītos, jo es veicu cita veida darbu. Es strādāju pie publikācijām. Bet es arī no pieredzes zinu, ka cilvēki, kas stāv ar plakātiem, citreiz panāk ļoti daudz.

Viktorija: Jā, es domāju, ka visiem nav jāstāv ar plakātiem, bet tiem, kuri to dara, ir jābūt gan skaidrai motivācijai, gan arī atbildēm. Kāds pienāks tev klāt un jautās, kāpēc tu to dari? Tev jāzina sava atbilde.

Eva: Un neko nedrīkst darīt ar naidu sirdī pret cilvēku.

Turpinājumu sarunai var noskatīties - šeit.

Visas raidieraksta "Virtuves sarunas" epizodes jeb sērijas var atrast Youtube platformā.