Katoļu baznīca šodien aiztur elpu un gaida vēlēšanu norisi. Kāda ir pamatkārtība, kā šodien notiek jaunā pāvesta ievēlēšana?

Pāvests pats izvēlas savus kardinālus, kas kļūst par viņa tuvākajiem līdzstrādniekiem. Baznīcas likums nosaka, ka ir jābūt šobrīd vismaz 120 balstiesīgiem kardināliem. Šobrīd ir vairāk nekā 130 kardināli, kas jau vakar ieradās Romā un iekārtojās nakstmītnēs. Tās atrodas speciālā ēkā Martas mājā, kur iepriekš dzīvoja pāvests Francisks. Šī teritorija šajās dienās kopā ar Siksta kapelu tiek pilnībā nodalīta no ārpasaules. Iepriekš tur tika veikta speciāla izmeklēšana ar pretnoklausīšanās iekārtām un speciālo dienestu klātbūtni. Šodien 15.00 visā Vatikāna teritorijā tiks pilnībā bloķēti mobilo telefonu un interneta signāli. Arī tie, kas atradīsies Svētā Pētera laukumā, nevarēs nevienam piezvanīt vai ziņas izsūtīt. Kardināliem, protams, tiek nodrošināta apsardze, lai neviens nevar tuvoties. Slēgta tiks arī gaisa telpa un līdz ar to teritorija būs pilnībā prom no ārpasaules. 

Šorīt notika simbolisks dievkalpojums par pāvesta ievēlēšanu, un svinīga ļoti iespaidīga procesija uz Siksta kapelu, kuras laikā latīniski tiek dziedāta Visu Svēto litānija. Kapelā kardināli sniedz zvērestu, ja viņus ievēlēs par nākamo pāvestu, tad viņi būs uzticīgi baznīcai un arī saglabās klusēšanas zvērestu. Un tad atskanot latīņu valodas frāzei "Extra omnes", visi nepiederošie atstāj kapelu, visas durvis tiek aizslēgtas, un tad vienīgā zīme par pāvesta ievēlēšanu būs šie baltie dūmi skurstenī. Tas jau ir uzstādīts virs Siksta kapelas. Šis skurstenis tuvākās dienās kļūs par visvairāk skatītāko skursteni pasaulē. Balsošanas notiek divas reizes dienā. Pēc katra balsojuma parādās dūmi - balti vai melni. Ja būs balti, tad sāks skanēt Pētera baznīcas zvani, un mēs gaidīsim jaunā pāvesta vārdu un viņa parādīšanos pāvesta balkonā.

Cik mainīga bijusi šī pāvesta ievēlēšanas procedūra laiku gaitā?

Procedūra ir mainīta arī pēdējo 50 gadu laikā. Tā var tikt pielāgota konkrētiem apstākļiem, lai nodrošinātu, ka pāvests tiek neatkarīgi ievēlēts no kardinālu vidus. Gadsimtu laikā šī procedūra, protams, ir mainījusies, jo baznīca kā struktūra ir piedzīvojusi pārmaiņas. Laikam tikai no kāda 13. gadsimta pāvestu ievēl no tikai kardinālu, ne vairs no priesteru un bīskapu vidus. Procedūras ir radušās balstoties uz kaut kādiem precedentiem. Jāatceras, ka pāvests ir bijis arī laicīgs valdnieks. 

Viens no galvenajiem jautājumiem, vai jaunais baznīcas galva turpinās pāvesta Franciska iesākto vai arī gaidāmas lielas izmaiņas?

Es domāju, ka nākamais pāvests turpinās pāvesta Franciska līniju. Jāsaprot, ka pāvesti nenodarbojas ar doktrīnas izmaiņām. Doktrīna ir definēta, un baušļus un katehismā ietvertās patiesības mēs nemainām. Mēs mainīt varam attieksmi un pieeju lietām, varam veicināt lielāku atvērtību sabiedrībā dialogam un vienam otra sadzirdēšanu. Šobrīd medijos atrodamais visai garais saraksts ar iespējamajiem pretendentiem uz pāvesta krēslu ir žurnālistu radīts. Tam nav saikne ar baznīcu. Tās ir žurnālistu spekulācijas. Jā, pēc Jāņa Pāvila II aiziešanas daudziem bija šī sajūta par pāvestu Benediktu, ka tieši viņš varētu stāties vietā. Tagad ir kardināls Pjetro Parolins, kas ir Vatikāna valsts sekretārs, un ir otrā persona aiz pāvesta. Jautājums, vai kardināli, kas ieradušies uz konklāvu, gribēs mierīgāku un ne tik ļoti uz reformām vērstu vai arī līdzīgu Franciskam, kurš bija vairāk tāds kā reformators un jaunu vēsmu nesējs. To šobrīd grūti pateikt, jo kardināli nerunā uz āru, to mēs redzēsim gala rezultātā. Tomēr es domāju, ka nav jārunā par konservatīvu vai liberālu virzienu, bet gan par to, vai būs izvēle vairāk par statisku un mērenu reformu gaitas piekritēju un tādu, kurš vairāk strādās pie iekšējo jautājumu sakārtošanas vai straujāku izmaiņu un reformu ienesēju. Tādas varētu būt tās izvēles šajā reizē. 

Cik lielā mērā redzamākās pārmaiņas pašā sabiedrībā ietekmē to, kas notiek arī katoļu baznīcā?

Pāvestam vienmēr ir bijusi liela politiska ietekme. Vatikānam ir daudz vēstniecību, tostarp arī Baltijas valstīs Lietuvā, kur ir Vatikāna vēstnieks, nuncijs. Daudzi domā, ka vajadzētu pāvestu no Eiropas, kas varētu Eiropu sapurināt. Es domāju, ka Eiropa šobrīd tomēr pati stumj ārā kristietību un kristīgās idejas. Tā, piemēram, šobrīd met ārā krucifiksus no sabiedriskām vietām. Tad tepat Ogrē un Salaspilī man kā priesterim ir kategoriski aizliegts ieiet skolās. Un tomēr Eiropa šausminās, ka sabiedrība islamizējas, radikalizējas un noveco. Tas ir divkosīgi. Kāpēc jūs gribētu pāvestu no Eiropas, ja pati Eiropa vairs nav kristīga? Baznīcas centrs vairs nav Eiropā, bet citos kontinentos. Tie ir Latīņamerika, Ķīna, Koreja, Āfrika. Eiropa vairāk nav katoļu baznīcas centrā. Šodien, piemēram, melnādains pāvests ir reāla iespēja, jo daudzi priesteri nāk no Āfrikas kontinenta. Lai būtu izmaiņas, pašai Eiropai ir jāpamostas, Ogrei ir jāpamostas, Salspilij ir jāpamostas. Es kā priesteris varu uzfrišināt baznīcu, sludināt Dieva Vārdu, bet pārējais ir atkarīgs no pašiem ogrēniešiem, ko viņi gribēs. Tā kā esmu arī Zemessardzē kapelāns, tad zinu, ka pašu rokās ir tas, kā aizstāvēt savu dzimteni. Ja cilvēks negribēs atvērties vērtībām, mēs neko viņam nevaram izdarīt. 

Kādas reformas sagaida katoļticīgos Latvijā, domājot par iespējamajām jaunām vēsmām lielajā katoļu kopienā?

Ogres draudze jau tagad piedzīvo konceptuālas izmaiņas. Baznīcai stāv priekšā paradigmas maiņa, kas sākusies jau 1962. gadā. 1965. gadā notika Vatikāna II koncils, kas ir sanāksme baznīcā reizi 300 gados. Pirms tam šāds koncils notika 16. gadsimtā pēc Lutera reformācijas, kad baznīcai bija jāatbild uz reformācijas izaicinājumiem. Puse ticīgo atkrita no katoļticības un pievērsās luterānismam. Pēc 2. pasaules kara, kad pasaule bija sadragāta, baznīcai atkal bija jādod jauna atbilde, gan sev, gan pasaulei. Reformas baznīca ievieš tātad 300 gadu laikā, tas notiek lēnām, jo katoļu baznīca nekur nesteidzas un neko nenokavē. 

Viena no šobrīd jūtamās reformas būtībām ir decentralizācija. Šodien mēdz uzdot jautājumu, vai nākamais pāvests būs vairāk konservatīvs vai liberāls. Jau šajā jautājumā ir ietverta šī problēma, ko mēs risinām, jo pāvesta vara baznīcā tiks mazināta. Viņš vairs nebūs vienpersonisks valdnieks jeb monarhs. Galvenais uzsvars, ko pāvests Francisks ieviesa, ir šī pāreja uz decentralizāciju. Nākamais pāvests noteikti to turpinās. Tas nozīmē vietējo bīskapu un vietējo prāvestu varas palielināšanās, kā arī katra katoļa līdzatbildības uzņemšanās par draudzi. 

Kā ar šo, jūsuprāt, klāsies te vietējās draudzēs?

Ogrē tas iet grūti. Salaspilī mēs esam paspējuši piecus gadus pie tā piestrādāt, un ir labāki rezultāti. Mēs mazliet tuvināmies luterāņu modelim, kur ne visu nosaka mācītājs, bet ir draudzes padome, ir dialogs un diskusijas, un kur arī katrs ticīgais var ar savu pienesumu piedalīties draudzes izaugsmē. Tā ir šī lielā paradigmas maiņa no milzīgās hierarhiskās vertikalizācijas uz tādu horizontalizāciju, nemainot baznīcas būtību. Pāvests, protams, paliks pāvests un prāvests paliks prāvests. Mainīsies uztvere, ka baznīca vairs nav viena garīdznieka stāsts. Tiks izslēgti tādi gadījumi, ka man kā draudzes vadītājam, piemēram, zvana no Ogres uz Salaspili un prasa - "priester, Ilmār, mainīt papīru vai nē?" Katrs atbildēs par savu jomu. Man nav jāatbild par visu. jā, tas daudziem būs šoks, īpaši vecajiem latgaliešiem, kur bīskaps un garīdznieki visu līdz pēdējam līdz šim nosaka. 

Protams, tas nebūs vienīgais jautājums, bet tas ir tas, kas skar Latviju. Citas baznīcas šo procesu jau bija sākušas ātrāk. Mēs esam ieilguši tajā, līdz ar to jūtama ir stagnācija. Ja katoļi nejūt līdzatbildību par draudzi, un viss ir uz garīdznieka pleciem, tad mēs ieejam stagnācijā un piedzīvojam to, ka uz Garīgo semināru puiši neiet. No Ogres 27 gadu laikā es laikam esmu vienīgais, kas aizgāja mācīties uz Garīgo semināru. Esmu pats no Ķeguma, mana dzimtā ir Lielvārdes draudze, bet Ogrē jau sāku darboties tad, kad tikai vēl domāju iet uz semināru. Šobrīd man draudzē kalpo priesteris no Nigērijas, kas iemācījies latviski. Arhibīskaps ir piesaistījis ļoti daudz misionārus, tostarp arī Ikšķilē ir priesteris no Polijas. Tomēr tas neatrisina visas problēmas, pašiem katoļiem vairāk ir jāiesaistās savā draudzē un kopienā. Mūsu nākotnes izaicinājums būs - kā draudzes padarīt dzīvākas un atvērtākas, viesmīlīgākas un iekļaujošākas.

Gaidot jaunā pāvesta vārdu, kāds būtu jūsu novēlējums savai baznīcai te Latvijā?

Man gribētos, lai katrs katolis apzinās, ka viņš pieder 1,4 miljardu kopienai, kas ir lielākā kopiena pasaulē. Mēs esam vairāk nekā muslmaņu. Un ja tu piederi pašai lielākajai kopienai pasaulē, tas ir zināma veida lepnums. Baznīca nav novecojusi organizācija. 1. jūlijā mums Latvijā darbu sāks katoļu virszemes televīzija, mums jau ir divas radio stacijas. Mēs esam dinamiska un dzīva kopiena, kas ir pārstāvēta visās pasaules valstīs. Mums ir arī ļoti lieli resursi un iespējas. Katolicisms nav tikai tantiņa ar lakatiņu kaut kur Zilupes pusē. Mani skumdina, ja redzu, ka katoļi kļūst remdeni un neidentificē sevi ar šo lielo kopienu. Tādēļ man ir cerības, ka jaunā pāvesta ievēlēšana daudziem katoļiem palīdzēs pārdomāt, kas tad viņi ir, kam viņi pieder un kāds var būt viņu pienesums. Gribētu, lai katrs katolis jūtas svarīgs un piederīgs šai 1,4 miljardu lielajai kopienai, līdz ar to noderīgs sabiedrībai.

Saskaņā ar senu tradīciju, ja no Siksta kapelas skursteņa paceļas melni dūmi, tas nozīmē, ka jaunais pāvests vēl nav ievēlēts. Dūmi tiek padarīti melni, degošajiem biļeteniem uzlejot darvu. Kad no Siksta kapelas paceļas balti dūmi, tā ir zīme, ka jaunais pāvests ir ievēlēts. Šajā gadījumā degošās vēlēšanu zīmes tiek sajauktas ar kālija hlorātu, laktozi un hloroforma sveķiem, lai radītu baltus dūmus. Attēls no - cebudailynews.net