Anglija vairs nav tā, kas bija

“Anglijā iebraucām 1. aprīlī, un viss, kas notika uz vietas bija tiešām kā pirmā aprīļa joks. Mūs piecus latviešus atstāja pie mājiņas, kur bija paredzēts dzīvot, bet izrādās – tur jau pieci citi viesstrādnieki dzīvoja. Samaksājām kādiem latviešu čaļiem no “Latvijas aģentūras”, tie pazuda un tā palikām – darbs arī uzreiz nebija, lai arī tika solīts,” atceras Valdis. Tikai aizejot uz Anglijas darba meklētāju aģentūru, tika sperts solis tuvāk mērķim strādāt. Lai arī sākotnēji bijusi doma Anglijā būt  īsu brīdi, pēc pirmā mēneša, darba vieta piedāvāja noslēgt līgumu. Ierodoties Anglijā, vietējās valodas zināšanas bija niecīgas, vien pāris frāzes.

“Aizbraucot es runāju divās valodās – latviešu un krievu, tagad es varu runāt sešās– latviešu, krievu, angļu, slovāku, poļu un čehu valodā. Kā iestājos darbā, man poļi teica, ka ja nebūs poļu valodas, nebūs darbs, jo mums pati priekšniece arī bija poliete.,” stāsta Valdis. Gadu laikā piedzīvoja vairākus paaugstinājumus darbā.

“Jā, es kāpu pa karjeras kāpnēm, bet jo augstāk tu kāp, jo grūtāk paliek. Pa šiem gadiem ļoti mainījušies cilvēki un jaunatne. Arvien mazāk grib strādāt. Poļi un latvieši vispār vairāk nebrauc uz Angliju. Tagad ir rumāņu un indiešu pieplūdums. Un lai arī viņi negrib strādāt, tu nedrīksti viņiem neko teikt. Ja bļausi, tevi iesūdzēs tūlīt tiesā. Tad viss jādara pašam. Tad, kad es, ierodoties sāku strādāt, bija tā, - ja nestrādā, lūdzu, ej prom, jo tavu vietu gaida citi simts, kas vēlas strādāt. Tagad nav pat, ko paņemt. Anglijā tiek maksāts pa stundām. Tagad jaunie viesstrādnieki atnāk un atsēž stundas, neko nedarot,” izmaiņas darba kultūrā novērojis Valdis. Kā galvenos pārmaiņu iemeslus viņš min gan Brexitu, gan Covid gadus.

Par apkārt esošo vietējo sabiedrību gan Valdis  varot teikt tikai labāko.

“Visi angļi ir laipni, uz ielas tevi vienmēr palaidīs. Tomēr tagad iebraucēji, piemēram, no Rumānijas vai citām valstīm, grib dzīvot pēc saviem noteikumiem. Tas visu maina. Viņi pat dedzina autobusus, ja kaut kas neapmierina,” skaidro latvietis, un atceras, ka viena no galvenajām atšķirībām, ko saskatījis Anglijā ir cilvēku attieksme vienam pret otru.

“Anglijā cilvēktiesības ir pirmajā vietā. Latvijā tā nav. Piemēram, ja bērns ar vecākiem veikalā kaut ko netīšām apgāzīs un saplēsīs, tad tur pirmais būs darbinieku uztraukums par pašu bērnu. Viņi noskaidros, vai viņam nekas nenotika vai viss kārtībā. Latvijā sekotu nolamāšana un vēl liks samaksāt par saplēsto. Anglijā uztraucas par bērnu, aicinās netuvoties saplīsušā produkta vietai, teiks, ka visu tūlīt paši nokops,” piemēru dod Valdis.

Valdis saka – “Anglija bija lieliska pieredze, 14 gadu laikā esmu iemācījies četras jaunas valodas un man ir Petra, es nenožēloju ne dienu, ko esmu tur pavadījis. Petra noteikti ir iedevusi manai dzīvei jēgu.” Foto no personīgā arhīva

Aizbrauca viens, atgriežas divatā

Kā vienu no savas dzīves lielākajiem ieguvumiem ogrēnietis min iepazīšanos pirms vairāk nekā desmit gadiem ar kādu slovāku meiteni.

“Petra vienu dienu atnāca pie mums strādāt, un tad sekoja Ziemassvētku balle. To arī uzskatām par savu draudzības sākumu,” atceras latvietis, kurš ikdienā ar savu mīļoti vairāk komunicē viņas dzimtajā slovāku valodā. Vien, apciemojot vecākus Latvijā, Petra cenšas runāt latviski. “Petra ļoti labi saprot latviešu valodu. Ar runāšanu vēl neiet tik labi, bet pagājušajā nedēļā jau viena pati bija šeit pie zobārsta,” lepojas Valdis. Petrai Latvija ļoti patīk tās sakoptības un rietumnieciskās attīstības dēļ. 

Kāpēc abi šobrīd ir apmetušies uz dzīvi Latvijā? “Mēs pirms kāda pusotra gada jau runājām, ka varētu ko mainīt un doties dzīvot citur. Bērnu mums vēl šobrīd nav. Mēs abi ar Petru strādājām nakts maiņās. Tās tur pat ir vieglākas, jo dienas laikā nemitīgi nāk dažādas pārbaudes. Tomēr uzņēmums februārī nolēma, ka vērs ciet nakts maiņas. Mums piedāvāja vai nu pāriet uz dienas maiņu vai samaksāt kompensāciju. Pa šiem gadiem mums kopā sanāca diezgan smuka kompensācija, tāpēc nolēmām to pieņemt un doties arī prom,” stāsta Valdis.

Viņš neslēpj, ka sākumā bijusi doma, ka dzīves vieta varētu būt arī Slovākija, tomēr dzīvošanas izmaksas tur esot ievērojami augstākas, tāpēc abi nolēma par labu Latvijai. “Lai arī es slovākiski runāju labāk, nekā mana līgaviņa latviski, tomēr nolēmām mēģināt šeit. Tagad esam četrus mēnešus šeit atpūtušies, nupat es esmu sācis strādāt.”

Ogrē dzīvot ir skaisti

Ar Latviju pa šiem 14 gadiem saikne nebija zudusi. “Mēs braucām atvaļinājumos uz Latviju. Dzimis esmu Madonā, bet lielākā daļa dzīves bija pavadīta šeit Ogrē. Un es uzskatu, ka Ogre ir ļoti skaista vieta, kur dzīvot. Lai arī bijām pilnībā Anglijā izremontējuši māju un iegādājušies jaunas mēbeles, tas neatturēja no pārcelšanās. Daļu no mēbelēm atvedām uz Latviju. Svarīgāko paņēmām līdzi, pārējo atdevām citiem,” tā Valdis.

Viņš uzskata, ka Latvija šodien ir vieta, kur var atgriezties ārzemēs strādājošie, tomēr ir bažas par to, vai Latvija būtu gatava visus uzņemt. Ja kaut puse vienā dienā izlemtu atbraukt, tā varētu izvērsties par “samērā lielu katastrofu”. “Lai arī no otras puses, tas varētu Latvijai palīdzēt. Visi sastātos bezdarbniekos, pieprasītu pabalstus un valstij nāktos sākt domāt, ko darīt. Varbūt uzceltu un atjaunotu kādas fabrikas, lai cilvēkiem būtu kur strādāt.”

Pats nesen sācis strādāt un smaidot saka, ka arī līgavai tuvākā nākotnē būs ko šeit darīt -  “Viņai ir jāiztirgo savs pustūkstotis kurpju pāru. Viņai tās ir tik daudz, pilnīgi jaunas un nelietotas.”

Valdis ikdienā seko līdzi arī tam, kas notiek Latvijas politikā un uzskata, ka noteikti ir jāiet uz pašvaldību vēlēšanām. Pats bijis Ogrē viens no pirmajiem balsotājiem iepriekšbalsošanā. “Ir jāiet balsot, nevar mājās palikt. Jo cits domā ne tā, kā tu un iebalsos savu. Un tev atkal būs slikti. Bet varēji taču pats iet un balsot par labajiem!”

Valdis un Petra kopā arī sekojuši līdzi Pasaules čempionātam hokejā, tostarp spēlei starp Latviju un Slovākiju. Lai arī, protams,  lielāks prieks Valdim bija par mūsējo uzvaru, viņš atzīst, ka abi draudzīgi atbalsta abu valstu komandas. Foto no personīgā arhīva