Aleksandra Zobena un Vitas Vilciņas keramikas kopizstādi «Aleksandru pieminot 2024. gada darbnīcā», pateicoties Vitas uzņēmībai, jo viņa zināmā mērā uzskatīja, ka ir Aleksandram parādā to sarīkot, klātesot mākslinieku radiem, draugiem un Aleksandra audzēkņiem, atklāja 17.februārī, Ogres Mūzikas un mākslas skolas Izstāžu zālē. Tieši šeit Aleksandrs ilgus gadus nostrādāja kā pasniedzējs. 

Aleksandrs Zobens (29.06.1944.–12.11.2024.) bija profesionāls keramiķis un mākslas pedagogs, kura lielā dzīves mīlestība bija māls un akmens masa. Savas zināšanas un prasmes viņš daudzus gadus nodevis Ogres Mūzikas un mākslas skolas, Salaspils Mūzikas un mākslas skolas, kā arī Ikšķiles Mūzikas un mākslas skolas audzēkņiem, kur pasniedzis keramiku un veidošanu, kā arī foto mākslu. Jāpiebilst, ka savulaik Aleksandrs Zobens vairākus gadus pildījis arī Ogres Foto kluba mākslinieciskā vadītāja pienākumus. 

Beidzis Rīgas 17. mākslas arodskolu. Mācījies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas vakara kursos, beidzis Daugavpils universitātes Mūzikas un mākslu fakultātes programmu «Māksla», iegūstot mākslas bakalaura grādu, bet 2007. gadā šajā mācību iestādē ieguvis arī maģistra grādu.

Aleksandra pirmā personālizstāde bija 1969. gadā. Izstādes lielākoties veidojis kopā ar ģimeni un piedalījies gan Latvijas, gan starptautiskās izstādēs, kā arī starptautiskos keramikas simpozijos un plenēros. 

Viņa darbos dominē monumentāli dzīvnieku tēli – zirgi, zivis, putni. Šamotā un akmens masā veidotai dārza keramikai raksturīga formas vienkāršība. Pēdējo laiku aizraušanās – lustras tehnika. Viņa darbi ir ne tikai estētiski pievilcīgi, bet arī savdabīgi, izceļot un akcentējot Latvijas tradicionālās keramikas vērtības. Viņa radītā māksla bieži vien apvienoja klasiskās metodes ar modernām idejām, tādējādi iedvesmojot jauno mākslinieku paaudzi. 

«Tas, ka satikāmies ar Vitu, bija Dieva pirksts. Kad keramikas studija Rīgā, Iļģuciemā, kuru viņa apmeklēja, pajuka, piecas audzēknes, kas tur darbojās, sāka braukt pie manis, jo es tur savulaik biju rādījis meistarklases. Visproduktīvākā sadarbība izveidojās ar Vitu. Sapratām, ka forši ir izdomāt kaut ko kopā, ka sakrīt domas un rodas jaunas idejas. Un tad sāka tapt tie darbi,» savā pēdējā intervijā OVV stāsta Aleksandrs. 

Vita Vilciņa dzimusi 1976. gada 17. novembrī, beigusi Rīgas Jāņa Šteinhauera vidusskolu (iepriekš Rīgas 41. vidusskola). Mācījusies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas kursos. Beigusi Rīgas Komercģimnāziju. 2013. gadā uzsākusi dalību Tautas lietišķās mākslas studijā «Ceplis», piedalījusies vairākās izstādēs. 

Vita ar keramiku nodarbojas aptuveni desmit gadu. Sākumā, kā jau iepriekš minēts, apmeklēja studiju Iļģuciemā, kur bija ceplis. Viņa turp gāja vienu – divas reizes nedēļā. «Patiesībā ar keramiku sāku nodarboties pavisam nejauši. Es grauzdēju un pārdevu kafiju un nolēmu, ka vajadzētu uztaisīt klāt māla karotītes. Man ieteica cepli Iļģuciemā. Aizgāju, tā arī tur paliku, jo man iepatikās strādāt ar mālu. Jau trešo gadu dzīvoju Tomē, kur, pārdevusi īpašumu Rīgā, gleznainā vietā Daugavas krastā iegādājos zemi un pamazām, uz vecās ēkas pamatiem, esmu uzcēlusi māju. Man vienmēr ir gribējies dzīvot laukos, kur varu nodoties savai sirdslietai – keramikai. Ļoti daudz iemācījos no Aleksandra,» saka Vita, un viņš piebilst: «Man ir liels prieks, ka es varu kādam nodot savas zināšanas. Vienam ir ideja, otram ideja – tās sasaistās kopā, un tas darbs aiziet. Iepriekš es tik lielus darbus netaisīju, Vita ir mana iedvesmotāja.» Vita papildina: «Man savukārt gribējās uztaisīt lielākus darbus, bet es nepratu. Mans sapnis beidzot piepildījās.» 

Pērn, gatavojoties izstādei, Aleksandrs smaidot atzina, ka, sadarbojoties ar Vitu, šķiet, izveidojies jauns stils – darbi ir tik lieli, ka viens cilvēks tos krāsnī nemaz nevar ielikt, – tie ir gan lieli šķīvji, aptuveni 57 centimetrus diametrā, gan akmens masas podi dabiskos toņos, kas mitrā veidā sver ap 50 kilogramu, un pat Aleksandra iemīļotie putni ir krietni paaugušies. Izstādē redzamās vāzes paredzētas kā iekštelpām, tā ārtelpām. Kopš pērnā gada maija abi izstādei gatavoja darbus faktiski katru dienu, paņemot vien retu brīvdienu. 

«Keramika man ir vienīgais prieks dzīvē, ja tās nebūtu, es droši vien jau sen vairs nedzīvotu. Tas ir liels stimuls. Kopš aizgāju no darba skolā, pirms trim – četriem gadiem, katru dienu kaut no rīta līdz vakaram varēju radoši strādāt darbnīcā, un tas man sniedza milzīgu gandarījumu, bet arī strādāt skolā man ļoti patika, turp gāju ar prieku, lai gan tas paņēma daudz enerģijas. Man ir paveicies, ka mūža nogalē varu taisīt tik lielus darbus un ka man ir domu biedre tajā visā. Es nekad nesūkstījos par dzīvi. To, kas bija, man augšā Dieviņš piespēlēja. Nu tā tam bija jābūt,» savā pēdējā intervijā saka Aleksandrs Zobens. 

Darbus, ko viņš radījis, nav iespējams saskaitīt, tie aizceļojuši visā plašajā pasaulē, bet nelielu daļiņu no tiem, kas keramiķa pēdējā dzīves posmā tapuši kopā ar Vitu Vilciņu, vēl līdz 14. martam var aplūkot abu mākslinieku kopizstādē Ogres Mūzikas un mākslas skolā.