Paradoksāli, ka arī paši latvieši šo situāciju netīši veicināja. "Latvieši ar savu maigo dabu visur pārslēdzās uz krievu valodu, bet tas bija "lāča pakalpojums" un nevis palīdzība." Kudors uzsver, ka īstā palīdzība būtu bijusi pretējā - motivēt apgūt latviešu valodu un sekot latviešu medijiem, lai integrācija varētu notikt īstā nozīmē.
Informācijas karš un politiskais spiediens no divām pusēm
Situāciju pasliktināja apzināta Kremļa ietekme. "Krievija darīja visu iespējamo, lai ap 2011. gadu no 10 populārākajiem Latvijas TV kanāliem, četri būtu ar Kremļa saturu. Tas ir ļoti daudz, tie ir 40%!" Kudors norāda, ka šādā vidē cerēt uz ātru integrāciju bija iluzori un "tagad domāt, ka tas uzsūksies dažu gadu laikā? Tā nebūs."
Vienlaikus Latvija atradās pastāvīgā starptautiskā spiedienā. "Latvijai bija spiediens no abām pusēm, gan no Rietumiem, gan no Austrumiem, par valodas, pilsonības un izglītības jautājumu. Mums te brauca visādi emisāri un spieda, un bija ļoti grūti." Šis spiediens deformēja politiskos lēmumus un bieži vien noveda pie kompromisiem, kas kalpoja nevis Latvijas, bet gan ārējo spēku interesēm.
Izglītības reforma kā politiskā gļēvulība
Viens no asākajiem Kudora vērtējumiem attiecas uz 2004. gada protestiem pret izglītības reformu, kas paredzēja pāreju uz latviešu valodu vidusskolās. "Bija liels protests, kad to vajadzēja īstenot. Vairāki 1000 bērni bija uz ielām, kuri daļa no viņiem nezināja, ko viņi dara tai protestā. Tur bija Tatjana Ždanoka, un kaut kādi 25-30 pieaugušie. Tas bija amorāli izmantot bērnus politiskā spēlē."
Latvijas politiskā elite šajā brīdī neizturēja spiedienu. "Latvijas politiķu pamatstraumes nobijās no tā visa un ieviesa, ka 60% latviešu valodā, 40% krievu valodā." Turklāt pat šis kompromiss netika īsti uzraudzīts, jo "skolās neskatījās līdzi, ko dara. Ko vēstures skolotāji māca, kuri ir krievvalodīgi? Daļa turpināja stāstīt pasakas un padomju vēstures propagandu."
Naivums par propagandu un tās sekām
Kudors ir ass kritizējot to politisko naivumu, ar kādu Eiropa un Latvija ilgi skatījās uz Kremļa propagandu, uzskatot to par leģitīmiem medijiem. "Ilgu laiku Latvijas politiķi runāja kā "Krievijas mediji, krieviski mediji ir un jādod iespēja mediju brīvībai.'" Politologs norāda, ka tie nav mediji, bet gan informācijas instrumenti, kuru mērķis ir cits, nevis informēt Latvijas iedzīvotājus."
"Ja propaganda nestrādātu, viņa nekad nekur netiktu un netiktu pielietota nevienā no režīmiem. Jūs tērētu laiku. Kāpēc reklāmai miljoniem tiek naudas? Ja reklāma nestrādā, uzņēmējdarbībā ar to nemētājas." Viņa secinājums ir - "Cilvēku var ietekmēt. Tai skaitā uz slikto."
Un sekas jūtamas vēl šodien. Aptaujās "liela daļa Latvijas krieviskoto iedzīvotāju neatbild uz jautājumu, kam pieder Krima" , izvēloties klusēt, jo "viņu viedoklis ir pretrunā Latvijas politiskās pamatstraumes viedoklim." Kudors to skaidro ar informācijas inerci: "Ja Latvija pieļāva smadzeņu skalošanu tik daudzus gadus, tad tam būs kaut kādas sekas vēl."
Karš kā pagrieziena punkts
Neskatoties uz visu, Kudors saskata pārmaiņas. "Karš Ukrainā ir traģēdija, bet dēļ šī kara latvieši ir kļuvuši drosmīgāki iestāties par savām pašnoteikšanās tiesībām." NEPLP slēgtie Kremļa dezinformācijas kanāli ir konkrēts sasniegums, jo "tā inde ir lielā mērā aizsprostota." Taču cīņa nav beigusies, jo "inde nāk caur sociālām platformām" kā Telegram, Facebook, izplatoties individuāli un mazākos apjomos.
Trīs jomas, kurās darbs turpinās, ir mediju telpa, izglītības sistēma un pilsonības jautājumi. "Ar katru gadu sekas mazināsies, jo trijās sfērās jānotiek darbībai."
Latviešu identitātes nostiprināšana nav diskriminācija.
Migrācijā mums durvis jātur ciet
Sarunā Kudors pievēršas jaunās migrācijas jautājumam un pauda skaidru nostāju. Latvijas vēsturiskā trauma ir padomju laika kolonizācija bez piekrišanas un tas rada papildu piesardzību. "Mums neprasīja. Padomju okupācijas laikā mūs iepludināja cilvēkus."
Kudors brīdina pret tādu migrāciju, kas rada neintegrēšanās riskus, īpaši norādot uz piemēriem no Rietumeiropas: "Mums nevajag etnisko noziedzību kā Zviedrijā." Viņaprāt, ja tomēr strādaspēks ir nepieciešams, tam jānāk no kulturāli tuvākām tautām un uz laiku. Pamatideja, ka "demokrātija pati par sevi neizdzīvos propagandas jūrā un informācijas kara jūrā", attiecas ne tikai uz medijiem, bet arī uz plašāku sabiedrības veidošanas politiku.
