Trešdiena, 24.04.2024 03:40
Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
Ceturtdiena, 1. jūnijs, 2023 08:32

Andrejs Mūrnieks: Netaisnības Dziesmu svētkos?

Aprinkis.lv
Andrejs Mūrnieks: Netaisnības Dziesmu svētkos?
Ceturtdiena, 1. jūnijs, 2023 08:32

Andrejs Mūrnieks: Netaisnības Dziesmu svētkos?

Aprinkis.lv

Biļešu nepietiek visiem koristiem pat uz vienu no diviem koru lielkoncertiem. Koris ar labiem rezultātiem skatē netiek pielaists “Koru karos”. Bezatbildīga prasība mainīt Latvijas Nacionālā kultūras centra vadību mēnesi pirms Dziesmu svētkiem. Aizdomas par neobjektīvu vērtējumu gan koru, gan deju kolektīvu skatēs. Konflikti par Deju svētku koncepcijām. Tās ir tikai dažas no problēmām, kas šogad skārušas XXVII Vispārējo latviešu dziesmu svētku un XVII Deju svētku sagatavošanas procesu.

Ko darīt, lai šādu skandālu un pārpratumu būtu mazāk vai nebūtu nemaz?

Tālāk dažas pārdomas, atceroties arī iepriekšējos divus Dziesmu svētkus, kuros šo rindu autoram bija tas gods piedalīties virsdiriģenta statusā, kā arī diskutēt Latvijas Nacionālā kultūras centra koru nozares konsultatīvajā padomē un sniegt ierosinājumus par uzlabojumiem koru kustībā.


Jāatzīst, ka strīdi un pārmetumi par trūkumiem svētku norisēs pavadījuši daudzu iepriekšējo Dziesmu svētku organizāciju.

Pozitīvi tas, ka šogad Dziesmu svētku tapšanas laikā jau esam sastapušies ar vismaz divām principiālām un visnotaļ cienījamām pozīcijām.

Pirmkārt, komponists Zigmars Liepiņš ir atteicies no savas dziesmas atskaņošanas, protestējot pret dziesmas vārdu autora Kaspara Dimitera viedokli par Krievijas un Ukrainas karu. Skaņdarba “Svētī debesīs šo zemi” iztrūkums, protams, būs muzikāls un saturisks zaudējums noslēguma koncertam. Tomēr visnotaļ saprotama ir komponista pilsoniskā stāja, nacionālā pārliecība un atbalsts Ukrainai – tās taisnīgajā cīņā pret agresoru.

Otrkārt, ažiotāžā ap “Rīgas projektu kora” pielaišanu vai nepielaišanu “Koru kariem” ir iezīmējusies skaidra un cildena paša kora pozīcija. Pēc sākotnējā lēmuma nepielaist kolektīvu “kariem”, diskusijām, kora diriģenta samierināšanās ar atteikumu, tad atkal lēmuma tomēr atļaut korim piedalīties “karos” sekoja lepna kora vadības atbilde virsdiriģentu (atlases skates žūrijas) un Latvijas Nacionālā kultūras centra vadības manevriem: “Turpiniet vien karot paši savā starpā, ja jau tik ļoti baidāties no konkurences!”

Patiešām, “karošana” jeb sacensība diez vai ir mākslas un mūzikas virsmērķis. Mūzikā un mākslā tāpat kā mīlestībā un reliģijā neko nevar pierādīt. Taču var parādīt – oriģinālu interpretāciju, kora skanīgumu, vokālo prasmi, dinamiskās gradācijas, izpildījuma ekspresiju, neparastu partitūras lasījumu. Galu galā pat nošu rakstā skaidri fiksēto nekad nevar divreiz vienādi nospēlēt vai nodziedāt. Tādēļ nevar (un, iespējams, pat nedrīkst) kolektīvu “notiesāt”, kā tas ir sporta sacīkstēs, bet var vērtēt – turklāt to jau dara jebkurš mūzikas klausītājs. Patiešām, ir atšķirība starp samērā objektīvākajiem sporta tiesāšanas kritērijiem un gaumes spriedumiem mākslā, klausītāja nepieciešami subjektīvo attieksmi pret skaņdarbu, stilu, izpildījuma manieri. Tomēr tieši subjektivitāte ir tas, ko negribētos pieļaut jebkuras skates žūrijas lēmumos. Līdz ar to veidojas grūti pārvarama pretruna: mūzikas principiāli subjektīvā izpratne un nepieciešamība pēc objektivitātes.

Lai gan šo rindu autors apšauba sacensības nepieciešamību mūzikā, tomēr jāatzīst, ka “Koru kari” ir viens no aizraujošākajiem pasākumiem Dziesmu svētku nedēļā. Turklāt tie mobilizē kori un diriģentu, liek labāk apgūt svētku repertuāru, palīdz nonākt līdz dziļākām dziesmu interpretācijām, rosina meklēt, pasūtīt un iestudēt oriģinālākus izvēles skaņdarbus.

Protams, ir arī tīri praktiska nepieciešamība kolektīvu atlases skatēs pārbaudīt, vai “meldiņi” iemācīti, vai koris spēj noturēties tonalitātē, vai akordi skan tīri. Līdzīgi arī deju kolektīviem – vai dejas zīmējums un kustības ir atstrādātas, vai dejas soļi apgūti. Vismaz elementāru pamatu apguves vērtējumos taču nebūtu jābūt milzīgām atšķirībām žūrijas locekļu starpā. Bet ko darīt, ja par vienu un to pašu dziesmu viens vērtētājs liek 48 punktus, bet cits 41? Šķiet, kaut kas nav kārtībā ar kritērijiem.

Turklāt jebkuram amatierim sāpīgs ir zems vērtējums, jo ieguldītais laiks, regulāri kopjot savas prasmes mēģinājumos, taču ir atrauts bieži vien ģimenei vai nepieciešamajai atpūtai.

Īpaši satriekti par saviem vērtējumiem šogad ir bijuši deju kolektīvi. Reinis Rešetins saņēmis “Dejas balvu 2021–2022” kā labākais skatuviskās tautas dejas horeogrāfs par folkbaleta izrādi “Cik saules mūsos”, bet tagad viņš sāpīgi pārdzīvo žūrijas vērtējumu Smiltenes un Valkas novada deju skatēs. Viņaprāt, līdzīgi sniegumi tiek vērtēti atšķirīgi. “Amatiermākslas būtība ir tā, ka cilvēki sanāk kopā un, kopā dejojot, gūst pozitīvas emocijas. Ja cilvēks nejūt pozitīvas emocijas, viņam var rasties jautājums, kāpēc viņš vēl grib to darīt. Jau tā pēc pandēmijas gadiem bija grūti izveidot kolektīvus pilnā sastāvā,” atgādina Reinis Rešetins[i].


“Par III pakāpi bijām pilnīgi šokā. Pēc skates pārbaudījām protokolos, ka Latvijā III pakāpe ir tikai mums un “Vendīgs studijai”. Es biju arī uz skati Jelgavā. Salīdzināju, un man šķita, ka mēs dejojam vienā līmenī, bet viņi izvilka I un II pakāpi,” Krista Lāce neslēpj dusmas par sava kolektīva “Amatnieki” novērtējumu[ii].

Līdzīgas pārdomas un emocijas raisa arī koru skates. Turklāt izbrīna atšķirības vērtēšanas principos: deju kolektīvus vērtē pēc pieciem kritērijiem (dejas rakstura atklāsme; horeogrāfiskā teksta precizitāte; izpildījuma muzikalitāte; tautas tērpa valkāšanas kultūra; skatuves kultūra un kopiespaids)[iii], bet korus tikai pēc diviem (mākslinieciskais sniegums; tehniskais sniegums)[iv].

Skaidrs, ka koru finālsacensībās jeb “Koru karos” allaž ir reprezentatīva un starptautiska žūrija, tāpēc pārpratumu nav. Bet kā panākt objektīvāku vērtējumu arī koru atlases skatēs?

Varbūt iesaistīt vērtēšanā ne tikai virsdiriģentus, bet arī muzikologus, vokālās mākslas meistarus, komponistus, profesionālo koru diriģentus, piemēram, Māri Sirmo, Sigvardu Kļavu, Andri Veismani? Varbūt paredzēt kādu apelācijas iespēju, pretēji koru skates nolikuma 35. punktā rakstītajam, ka “Žūrijas lēmums ir galīgs un neapstrīdams”? Jo nav skaidrs, ko darīt, ja nu pārkāpts kāds nolikuma punkts vērtēšanā. Vai arī tad žūrijas lēmums ir neapstrīdams?


Varētu atrunāt skates nolikumā koru darbības dažādas formas, paredzot arī projektu koriem, kuri grib startēt Dziesmu svētkos un būt daļa no lielās amatieru mākslas kustības, zināmus nosacījumus – piemēram, koncertu daudzumu gadā. Jo patiešām ir atšķirība, vai kolektīvs strādā regulāri vai tikai laiku pa laikam.

Skates – ar lielāku vai mazāku objektivitāti vērtējumos – nu laimīgi ir noslēgušās. Taču pēc skatēm un tur piedzīvotajām emocijām dalībniekiem jauns pārsteigums. Pat uz koru lielkoncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš” nepietiek biļešu koru dalībnieku tuviniekiem, turklāt katram koristam tāda biļete bija paredzēta tikai viena. Daļai koristu jāsamierinās ar ģenerālmēģinājuma biļetēm. Jālozē vai kā citādi jānosaka, kuram tiks biļete uz koncertu. Nav svarīgi, vai par to ir bijis brīdinājums iepriekš. Cilvēki tik un tā bija rēķinājušies vismaz vienu no saviem tuviniekiem iepriecināt. Tad jau labāk nesolīt nemaz, nevis radīt problēmas kolektīvu biedru starpā.

Pēc visiem minētajiem pārpratumiem vēlme un prieks muzicēt vai dejot var pāriet. Ko darīt, lai nākotnē kļūdu un sarūgtinājumu būtu mazāk?

Risinājums jau minētajām un citām nebūšanām, šķiet, slēpjas atbildē uz jautājumu: kam domāti Dziesmu svētki? Vai svētki radīti virsdiriģentiem, virsvadītājiem, ierēdņiem, režisoriem, valdībai, producentiem, ārzemju viesiem vai tomēr dalībniekiem – dziedātājiem un dejotājiem – un visai tautai?

Šķiet, ka atšķirībā no Igaunijas mūsu Dziesmu svētkos pārāk daudz dominē pompozitāte un izrādīšanās – tautiskuma un visu ieinteresēto iesaistes vietā. Igaunijā Dziesmu svētki liekas tāds omulīgs, sevi un citus iepriecinošs sarīkojums bez īpaša satraukuma koncerta aizkavēšanās vai tehnisku ķibeļu dēļ. Varbūt tas tāpēc, ka organizatoru skaitā ilgus gadus bijušas koru biedrības? Arī Latvijā ir bijuši mēģinājumi tādas veidot, tomēr entuziasms drīz apsīcis, cita starpā arī valsts atbalsta trūkuma dēļ. Tieši vienkāršo koristu un dejotāju domas līdz šim, šķiet, par maz ievērotas svētku plānošanā un organizēšanā.


Gribētos cerēt, ka atbildīgās personas un iestādes sapratīs, ka tās pastāv, lai kalpotu Dziesmu svētkiem, nevis otrādi. Tas attiecas ne tikai uz kultūras menedžmentu, bet uz ikvienas jomas vadītājiem, rīkotājiem un uzraugiem, uz Valsts ieņēmumu dienesta darbiniekiem, tiesnešiem, policistiem, arī uz Ministru prezidentu. Latīņu valodā vārds minstrare nozīmē ‘kalpot’ (teicienā non ministrari sed minstrare – ‘nevis būt apkalpotam, bet kalpot’). Tas nozīmē noskaidrot vispirms tās vajadzības un problēmas, kas savas atbildības jomā pastāv, turklāt arī tās “ierindniekiem”. Un tad censties rūpīgi risināt, atbalstot pēc iespējas visus iesaistītos. Nevis izmantot savas darbības jomu personisko ambīciju apmierināšanai.

Cerams, ka visiem mums, kultūras jomas darbiniekiem, izdosies šī cēlā misija – kalpot savai tautai, savam aicinājumam, saviem koristiem, dejotājiem, Dziesmu un deju svētkiem, amatiermākslas kustībai.

Galu galā – šogad ir arī jauninājumi un radošas veiksmes, piemēram, veseli divi koncerti ar koru piedalīšanos. Īpaša atzinība par Kaspara Ādamsona un Ārija Šķepasta koncepciju koru lielkoncertam “Tīrums. Dziesmas ceļš”.

Beidzot arī īstenots jau iepriekšējos Dziesmu svētkos manis un citu diriģentu ierosinājums sākt svētkus ar kolektīvu ienākšanu Rīgā, nevis pārslogot dalībniekus ar gājienu un noslēguma koncertu vienā dienā, kā tas bijis iepriekšējos svētkos.

Neraugoties uz pārpratumiem un dažiem sarūgtinājumiem, dzīvosim līdzi Dziesmu svētku norisēm, peripetijām, veiksmēm un “kariem” gluži kā Latvijas hokeja izlases cīņām! Dziesmu svētki ir Latvijas lepnums un kultūras identitātes stūrakmens. Svarīgi ir šo tradīciju nepazaudēt, bet attīstīt. Tāpēc vērtēsim nevis lai apsūdzētu, bet lai pamudinātu labot pieļautās kļūdas un rosinātu uz pārmaiņām un radošuma uzvarām!

Turpinājums Dziesmu svētku problēmu apzināšanai sekos citās publikācijās.

1 Pētersone S. «Prieks par iespēju dejot svētkos mijas ar sarūgtinājumu un asarām»: https://ziemellatvija.lv/prieks-par-iespeju-dejot-svetkos-mijas-ar-sarugtinajumu-un-asaram/

2 Ibid.

3 Deju kolektīvu koprepertuāra pārbaudes un svētku dalībnieku atlases skates nolikums 2023. gadā: https://www.lnkc.gov.lv/lv/media/23253/download?attachment

4 Koru skašu nolikums 2023. gadam: https://www.lnkc.gov.lv/lv/media/22437/download?attachment