Dzimusi Ogrē, bērnību aizvadījusi Suntažu pagasta «Akmeņsalās», kas ir starp Suntažiem un Glāzšķūni. Visa Līgas dzīve saistīta ar Ogres novadu jau vairākās paaudzēs. Skolas gaitas uzsākusi Rembates pamatskolā, mācības turpinājusi Ogres vidusskolā, kur tolaik bija profesionālās ievirzes programmas. Līga izvēlējusies padziļināti iepazīt bērnudārza audzinātājas profesiju un sapratusi, ka tā ir īstā. Tiesa gan, sākotnēji vēlējusies studēt vēsturi, kļūt par vēstures skolotāju un līdzināties savai tā laika harismātiskajai vēstures skolotājai Skaidrītei Tilakai, kura tagad Lielvārdē vada veco ļaužu teātri. Taču dzīve ieviesa savas korekcijas, un domu par vēsturi atmetusi. 

Augstākā izglītība iegūta Latvijas Universitātē, bet maģistra grāds pirmsskolas pedagoģijā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA). 

«Ābelītē» jeb tolaik Ogres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas (ODIS) bērnudārzā sākusi strādāt 1983. gadā. Pirmo mēnesi nostrādājusi kā auklīte. Kā audzinātāja Līga šajā bērnudārzā nostrādājusi 20 gadu, tad aptuveni desmit kā vadītājas vietniece un gandrīz desmit kā vadītāja. Starp citu, pati viņa bērnudārzā nav gājusi – viņu, piecus gadus vecāko brāli un audžumāsu, kamēr vecāki bijuši darbā, pieskatījusi un skolojusi vecmāmiņa. 

Strādā arī Montessori grupiņā 

Līga atzīst, ka viņai ļoti patīk šis darbs, patīk bērnu smiekli, redzēt, kā viņi no maziem, nevarīgiem ķipariem izaug par zinošiem skolēniem. Šajā darbā faktiski nav divu vienādu dienu un, ja diena saplānota, ļoti bieži bērni ievieš savas korekcijas. Turklāt vienu dienu nedēļā Līga strādā ar bērniem Montessori grupiņā, ko finansē Ogres novada pašvaldība, un par ko viņa teic lielu paldies. Starp citu, viena no divām Līgas meitām gājusi mammas pēdās – tieši meitas ietekmē radusies ideja par Montessori grupiņas izveidošanu. Kā pati atzīst – tas viņai ir vitāli nepieciešams, gan lai iegūtu enerģijas devu, gan arī sniegtu kaut ko no sevis bērniem. Montessori grupā 16 bērnu vecumā no trim līdz septiņiem gadiem mācās cits no cita, mazākie no lielajiem, lielie mācās uzņemties atbildību par mazajiem un saprast citādo. L. Zaķe uzskata, ka šī ir ļoti veiksmīga pedagoģija, jo it kā bērniem ir atļauts viss, izņemot trīs lietas – nedrīkst darīt pāri sev, pāri citiem un apkārtējai videi. Bērni var darboties atbilstoši savām spējām un interesēm, drīkst kļūdīties un nepārtraukti mācās darot. Kā piemēru viņa min tik ikdienišķu lietu, kā iespēju bērniem pašiem ēdienreizēs sev uz šķīvja likt ēdienu un darīt to atbildīgi – tā, lai pietiek visiem, un uzlikt tik, cik pats apēdīs. Tādējādi aug bērnu pašapziņa – esmu liels, daru pats, man uzticas. Turklāt šādas vienkāršas darbības kustina roku locītavas, kas palīdz attīstīt rakstību, darbojas pirksti, kas veicina runas centru attīstību smadzenēs. Dažus Montessori pedagoģijas principus izmanto arī citās grupiņās, jo tieši pirmsskolā apgūtais ir pamats bērnu attīstībā.

Liela un draudzīga daudzbērnu ģimene

Līga atzīst, ka viņai darbā ne mirkli nav garlaicīgi, jo nemitīgi kas jāizdomā, lai būtu interesantāk gan pašiem, gan bērniem un arī vecākiem. 

«Droši vien bērni pirms 40 gadiem un tagad atšķiras, bet es nevaru pateikt, vai viņi ir labāki vai sliktāki. Šo laiku bērni ir ļoti drosmīgi, atklāti un brīvi. Varbūt pieaugušajiem tas ne vienmēr ir izdevīgi, bet viņi tik ļoti nekautrējas un pasaka, ko domā. Viņi ļoti ātri apgūst jaunās tehnoloģijas un nebaidās. Dzīve kļuvusi ātrāka un bērni ātrāki, nav tik bikli, ir dzīvīgāki, kustīgāki, draiskāki, reizēm varbūt nerespektē pieaugušos, bet arī šajos laikos ar bērniem var atrast kopīgu valodu. Viņi ir bērni, viņi izaugs,» smaida Līga. 

PII «Ābelīte» šobrīd sešās grupiņās apmeklē 115 bērniņu. Brīvu vietu nav, vecāki bērnus ved pat no Krapes un Rīgas Dārziņiem, arī Ogres. Tas nozīmē, ka šī pirmsskolas izglītības iestāde ir gana pieprasīta. Te Līgas vadībā strādā 29 darbinieki. «Visiem saku – pret bērniņiem jāizturas tā, kā mēs gribētu, lai izturas pret mūsu bērniem un mazbērniem. Esam lepni būt labāko novada pirmsskolas izglītības iestāžu vidū. Turklāt esam svaigā gaisā un tajā pašā laikā pilsētā. Jūtamies kā liela, draudzīga daudzbērnu ģimene, un tas arī ir mans mērķis, esot šajā amatā, lai mēs tā justos. Jāpasaka paldies arī darbiniekiem, jo darbs nav viegls, ir gana sarežģīts un atbildīgs. Strādājam ar apziņu, ka vecāki mums uzticējuši pašu svarīgāko, kas viņiem ir. Ceru, ka arī vecāki jūtas labi, vienmēr esmu aicinājusi viņus nākt un runāt, ja kaut kas nav tā. Svarīgi, lai arī viņi justu, ka savus mazuļus atdevuši drošās rokās,» saka Līga, piebilstot, ka daudzi bērnu vecāki paši savulaik šajā pirmsskolā bijuši audzēkņi un ir arī četras audzinātājas, kuras pašas apmeklējušas «Ābelīti», kurai šogad palika jau 55 gadi. 

Sarežģīto bērniņu kļūst vairāk 

«Mums ļoti paveicies ar vecākiem, kuri ir atbalstoši un saprotoši, bet reizēm ir tā, ka vecākiem šķiet, ka viņi ir gudrāki par pedagogu, kuri vecākus uzrunā, nevis lai ko pārmestu, bet meklētu risinājumu, ko varētu kopā darīt bērna labā. Vecākiem to reizēm ļoti grūti pieņemt, it īpaši, ja tas nav tas patīkamākais, ko audzinātāja pasaka, un ir vajadzīgs kāds laiks, lai vecāki to pieņemtu. Mēs jau nerunājam tāpēc, ka mums nav ko darīt vai gribētos kādu kritizēt, mēs runājam, lai palīdzētu mazajam cilvēkam,» saka Līga, piebilstot, ka viens no pēdējo gadu grūtumiem ir arī tā sauktā iekļaujošā izglītība, jo iekļaut bērniņus ar netipisku uzvedību parastajās grupiņās nav tik vienkārši. PII vadītāja atzīst, ka iekļaujošā izglītība noteikti ir atbalstāma, bet arī personālam nepieciešams lielāks atbalsts, kaut vai skolotāju palīgi, kas var iesaistīties mirklī, kad īpašajiem bērniņiem uznākuši grūti brīži. Līga teic, ka diemžēl sarežģīto bērniņu kļūst aizvien vairāk. Viņi arī runā aizvien sliktāk, un aizvien vairāk nepieciešams logopēds – ja agrāk grupā bijuši tikai pāris bērniņi, kuriem vajadzēja logopēdu, tad tagad tikai pāris bērniņiem nevajag. Kā jau iepriekš minēts, ir arī bērni ar citādām vajadzībām, un pērn «Ābelītes» audzinātājas mācījās speciālos kursos, kā strādāt ar šādiem bērniņiem. «Protams, svarīgi, cik daudz vecāki ar viņiem strādā mājās un cik daudz ņem vērā no tā, ko iesaka pedagogs. Man sāp sirds, ka, iekļaujot bērnus ar ļoti netipisku uzvedību, cieš visa pārējā grupa, jo ļoti daudz pedagoga uzmanību prasa tieši šis īpašais bērns, viņa uzvedības normalizēšana un mazāk laika paliek citiem, tostarp apdāvinātajiem bērniem. Bērniem līdz pieciem gadiem diemžēl nav valsts asistenta,» saka PII vadītāja, piebilstot, ka nereti grēko arī bērnu vecāki – lai mazulis pareizi attīstītos, jāstrādā visiem desmit pirkstiņiem, bet, ja mājās vecāki ieslēdz un iedod telefonu, lai bērns netraucētu, strādā tikai viens pirkstiņš... «Tas varētu būt arī viens no neattīstītās valodas iemesliem – mēs pārāk maz komunicējam ar saviem bērniem vai – arī pretēji – gribam visu izdarīt viņu vietā, un rodas tā sauktā pāraprūpe. Arī tas nav labi, jo liedz bērnam pašam apgūt dažādas sadzīviskas lietas, bet bērni paši var daudz ko izdarīt. Lai varētu otram dot, katram ir jāpiepilda arī sava emocionālā banka ar labo, pozitīvo, vai tas ir teātris, vai laba grāmata. Jā, varbūt reizēm bērni atņem daudz enerģijas, bet tik pat sniedz arī pretim. Tas ir tas, kas liek katru rītu celties. Tas liek saprast, cik dzīve tomēr ir skaista,» smaida Līga. 

Ir svarīgs savējo atbalsts 

Jautāta par vaļaspriekiem, «Ābelītes» vadītāja teic, ka viņai interesē dažādas sievišķīgas lietas, piemēram, numeroloģija un krāsu terapija. Jau aptuveni pusgadu Līga nododas jogai, viņai patīk ceļot, ziedi un augi – katru gadu pie bērnudārza top pa jaunai puķu dobei. Par šo aizraušanos apkārtējie zina un dāvina puķu sīpolus. Pirmsskolas teritorijā veidojas arī savs ogulāju dārzs. «Mūsu absolventu vecāki vaicā, ko uzdāvināt par piemiņu, sakām, lai dāvina ogu krūmus, kas paliks nākamajiem bērniņiem. Mums aug jāņogas, upenes un citi ogu krūmi, kā arī ābelītes,» stāsta bērnudārza vadītāja. 

Starp citu, PII «Ābelīte» ir EKO skolas sertifikāts, un daudzus EKO skolas principus te īsteno ikdienā – daudz runā par dabas saudzēšanu, atkritumu šķirošanu, atbildīgu ēšanu, ūdens taupīšanu, pagalmā ir siltumnīca un āra klase. Lai taupītu resursus, iestādē daudz domā par to efektīvu izmantošanu, piemēram, uz nakti tiek atslēgts siltais ūdens un samazināta apkure aukstajā sezonā, energoefektīvi vēdinātas telpas, ierīkots LED apgaismojums, īstenots ēkas energoefektivitātes paaugstināšanas projekts. «Vēlos teikt paldies Ogres novada pašvaldībai par manu varbūt ne vienmēr vienkāršo ideju atbalstu, kaut vai par iepriekš minēto Montessori grupas izveidi, iestādes siltināšanu vai mūsu trako ideju par saules baterijām. Ir daudz vieglāk strādāt, ja savējie atbalsta,» saka Līga, piebilstot, ka paldies jāteic arī Nacionālās apvienības deputātiem, kuri savulaik no deputātu kvotām piešķīra 10 tūkstošus eiro, lai «Ābelītes» Montessori grupai varētu iegādāties nepieciešamos materiālus. 

Līga uzsver, ka jebkuram iestādes vadītājam ir svarīgi savā iestādē justies kā saimniekam un nemitīgi nepieciešams sevi bagātināt, arī mācoties ko jaunu, un šobrīd viens no mērķiem ir pārmaiņu procesa izglītībā «Līderis manī» īstenošana, kas palīdz skolotājiem apzināties, ka viņi ir līderi saviem audzināmajiem, un bērnus jau no mazotnes mācīt būt līderiem. 

Jautāta, vai reizēm tomēr nenolaižas rokas, vadītāja atzīst – ir tādi brīži, kad šķiet, ka kolektīvs izdedzis. «Tad rodas domas, ka varbūt es viņiem esmu par maz sniegusi kā vadītāja. Varbūt pie vainas ir šis skrejošais laikmets, kad reizēm cilvēki skrien un paši nezina, kur, bet atklājas, ka citiem vadītājiem arī ir tāpat, un tad jau laikam tā nav tikai mana vaina. Otrs ir pedagogu trūkums, rinda aiz durvīm nestāv, gluži pretēji, jādomā, kā pierunāt darbiniekus, lai viņi nāktu strādāt. Pusotru gadu meklējām psihologu. Nezinu, kas ir pie vainas, vai nenoregulētā sistēma valstī, atalgojums vai kas cits. Mums bija ļoti brīnišķīga mūzikas skolotāja, terapeite, kurai no mums neatkarīgu apstākļu dēļ no darba nācās aiziet. Vietā nevaram atrast. Sociālais pedagogs PII nav paredzēts. Šobrīd vienīgais atbalsta personāls ir logopēds un psihologs uz niecīgu likmi. Viss pārējais smagums gulstas uz audzinātāju pleciem. No savām meitenēm prasu daudz, bet daudz arī cenšos dot. Cenšos savu darbu padarīt tik labi, cik vien to spēju, darīt ar sirdi, ar sirdsapziņu. Protams, ir arī melnās dienas, es nevaru izdarīt vairāk, nekā spēju,» saka bērnudārza vadītāja. 

Sirdī ar mīlestību pret Latviju

Svinīgajā «Ogres Goda novadnieka» apbalvojuma pasniegšanas ceremonijā Līga nepiedalījās, jo tobrīd baudīja atvaļinājumu un atradās jau iepriekš ieplānotajā ārzemju ceļojumā. Par piešķirto apbalvojumu viņa uzzinājusi no Ogres novada domes sēdes. Viņu tam pieteikuši kolēģi, bet grupiņas bērni un vecāki jau iepriekš pasniedza pašu uzzīmēto apbalvojumu, aizkustinot līdz sirds dziļumiem. 

Starp citu, Līga šogad saņēmusi arī apbalvojumu kā «Gada pedagogs». «Šis gads bijis patīkamu pārsteigumu piepildīts ar augstu novērtējumu gan no pašvaldības, gan kolēģu puses. Laikam jau 40 gadu, ko esmu ieguldījusi, kā mēdzu teikt, savā «Ābelītē», tiek novērtēti. Kad meitas bija mazas, viņas pārmeta – mammu, tu visu aiznes uz bērnudārzu, bet tagad jaunākā meita dara tieši tāpat. Vecākā meita manā vietā kopā ar mazbērniem saņēma apbalvojumu. Manā dzīvē ir svarīgi mani bērni un mazbērni, un arī citi «Ābelītes» bērni,» smaidot saka četrus gadus vecā mazdēla un piecus gadus vecās mazmeitas vecmāmiņa, kura šobrīd ir Ziemassvētku brīnuma – trešā mazbērniņa – gaidās. 

«Ikvienam gribu novēlēt gaišas domas un cerību piepildījumu. Bet galvenais – mierīgas debesīs virs mūsu galvām, jo ne vienmēr spējam novērtēt to, kas mums ir. Esmu izaugusi represēto ģimenē un zinu, ko nozīmē padomju savienības represijas. Vecāki iepazinās Sibīrijā, tur apprecējās. Viņi bija jauni, savā ziņā Sibīrija bija viņu laimes zeme, lai arī tur piedzima un nomira mana māsiņa. Vecāki atgriezās Latvijā. Mamma strādāja mežniecībā, veda ar zirdziņu no meža malku, lai tikai varētu dzīvot savās mājās, «Akmeņsalās». Šobrīd vecāki jau ir aizsaulē. Mammītei bija 90, kad viņa aizgāja. Vecāki nebija apvainojušies ne uz vienu, strādāja, mammai pat bija trīs ordeņi par godprātīgu darbu Sibīrijā. Viņi varbūt bija dusmīgi uz sistēmu kā tādu. Latvijas mīlestība un patriotisms nāk no ģimenes,» saka Līga, kura jau bērnībā zinājusi patiesību gan par Sibīriju, gan izsūtījumu. Vienmēr mājās svinēti Ziemassvētki un viņai kā bērnam šķitis jocīgi, ka viņas ģimenes mājā ir eglīte un Ziemassvētku dāvanas, bet citi gaida tikai Jaungadu. Līga atzīst, ka augusi mīlestības piepildītā ģimenē. «Šobrīd «Akmeņsalās» dzīvo brāļa ģimene. Es – Ogresgalā, bet māju sajūtu rodu tieši «Akmeņsalās». Ja ir smagi, aizbraucu un izsūdzu bēdas lielajai liepai, un dzīve atkal kļūst gaišāka. Esmu lepna, ka mani bērni un mazbērni strādā un dzīvo Latvijā, maksā šeit nodokļus. Saviem 115 bērniem arī saku – nākotnē brauciet ārpus Latvijas, bet tikai vai nu ekskursijā, vai mācīties, un pēc tam ar gudrām galvām atgriezieties, lai mūsu Latvija plauktu un ziedētu. Es esmu izaudzināta ar milzīgu Latvijas mīlestību,» saka Līga Zaķe.