– Kā izvēlējāties tieši šo medicīnas profesiju – kļūt par veterinārārsti? Kādēļ ne par dakteri, kas ārstē cilvēkus?

– Cilvēku ārste es nekad neesmu vēlējusies būt. Laikam bija pārāk liela bijība. Savulaik tēvs vispār brīnījās, ka aizgāju studēt medicīnu, jo es biju no tiem cilvēkiem, kam bail redzēt asinis. Piemēram, kad kādam tās ņēma no vēnas, es vienkārši varēju noģībt. Savukārt savā profesionālajā darbībā kā vetārste es arī operēju dzīvniekus, gan daru visu citu, taču nekādas sliktas pašsajūtas tas manī neizraisa. Tā arī ir interesanta sakarība. Kas attiecas uz cilvēkiem, šī medicīnas joma nav domāta man. Ne tāpēc, ka man tas nebūtu svarīgi, bet tādas ir vienkārši manas izjūtas un vēlme. Arvien mans aicinājums ir strādāt tieši veterinārajā medicīnā.

– Ko mūsdienās par šādas profesijas izvēli saka jaunie studenti?

– Pie manis pieredzes gūšanā nāk ne tikai studenti, bet arī skolēni, kuriem ir interese par vetārsta darbu. Kad sākam runāt par dzīvniekiem un medicīnu, es uzsveru, ka, izvēloties šo profesiju, vairāk ir jādomā tieši par pašu medicīnu, nevis prioritāri jānostāda dzīvnieki. Medicīnu esmu iemīlējusi ļoti, tā man dikti patīk. Protams, interesē arī viss, kas notiek cilvēku veselības aprūpē, tikai strādāt šajā jomā gan negribētu. Pirmajā vietā ir mīlēt medicīnu un jābūt ar stipru vēlēšanos mācīties. Skolēnus, kas mīl dzīvniekus, citreiz tas nobiedē – jābūt ar degsmi mācīties, jāapgūst padziļināti ķīmija un bioloģija… 

– Ja kāds jums lūdz padomu, vai varat ieteikt saviem tuvākajiem cilvēkiem labāko risinājumu, kā viņiem labāk rīkoties, ja pašiem radušās veselības problēmas?

– Teikšu godīgi, tik lielu atbildību es neuzņemtos, bet kādās pamata lietās gan varu palīdzēt ar padomu. Es uzskatu, ka mēs kā mediķi saprotam vairāk no medicīnas un varam cilvēkiem ieteikt, kur meklēt palīdzību. Ja ir kādas saslimšanas, lai iet pie ģimenes ārsta vai konkrēta speciālista. Cilvēku ārstēšanā tik lielu atbildību nevēlos uzņemties, bet vienaldzīgs arī nevari būt, jo ikviens ir ļoti svarīgs.

– Vai jums bērnībā bija mājās kāds mājdzīvnieks?

– Tā kā mazotnē dzīvoju dzīvoklī Rīgā, mums bija tikai kaķis. Mans sapnis bija savs suns, taču pirmo dzīvnieku paņēmu laikā, kad studēju augstskolā. Tas bija liels vācu dogs, līdz šim mans vienīgais suns. Esmu ar stingru nostāju par to, ko nozīmē vispār turēt suni. Lai to darītu, tam tomēr vajag daudz laika. Kad tu esi students, ir ļoti daudz jāmācās un naudas arī nav, bet toties laika – pietiekami daudz. Vari apmācīt, daudz staigāt un darboties. Kad sāc strādāt un izveidojas ģimene, tad laika kļūst arvien mazāk. Pēc vācu doga mums ģimenē ir bijuši tikai kaķi. Pašlaik mājās ir divi.

– Kur studējāt?

– Tagadējā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (LBTU), jo augstāko izglītību veterinārajā medicīnā Latvijā var iegūt tikai šajā augstskolā. Taču ir iespēja skoloties par veterinārārsta asistentu, un pie šīs profesijas var tikt divās mācību iestādēs – Smiltenes un Bebrenes tehnikumos. Savukārt LBTU sadarbībā ar tehnikumiem beidzamos gadus organizē kursus vetārstu asistentiem.

– Vetārsti pieraduši, ka pie viņiem ved kaķus un suņus, taču ir neskaitāmi daudz un dažādu citu dzīvnieku, tostarp eksotiski, kurus tur mājās, un tie arī ir jāārstē. Kādi neparastākie bijuši?

– Šobrīd Latvijā ir vairāki eksotisko dzīvnieku veterinārie ārsti, pie kuriem mēs lielākoties rekomendējam doties ārstēties. Savulaik ir ārstēti gan papagaiļi, gan žurkas un jūrascūciņas, reiz pat bija bruņurupucis. Teikšu godīgi, katram ir jādara tas darbs, ko viņš vislabāk prot. Šobrīd, izņemot elementāras manipulācijas, citu neko eksotiskajiem dzīvniekiem nedarām – ja kas nepieciešams, uzreiz nosūtām pie smalkākiem speciālistiem. Arī šī veterinārās medicīnas joma ir ļoti attīstījusies, ārsti ir zinoši un izglītoti. Pašlaik Latvijā ir tikai dažas klīnikas, kurās strādā tādi vetārsti, kas specializējušies eksotisko dzīvnieku ārstēšanā. 

– Tas nozīmē, ka arī eksotisks dzīvnieks nekad nepaliks bez palīdzības.

– Viss ir atkarīgs no iemesla. Jo sarežģītāka problēma, jo ir grūtāk. Jādod dzīvnieka saimniekam informācija, kurš tālāk noskaidro, kur var ātrāk tikt pie kāda speciālista. Es vienmēr saku, ka mūsu profesijā galvenais ir dzīvniekam nekaitēt. Ja tās ir nopietnas saslimšanas, sūtām tikai pie kolēģiem, kuri ir specializējušies darbā ar eksotiskajiem dzīvniekiem.

– Noteikti arī jūsu profesionālajā darbībā ir gadījies saskarties ne tikai ar priecīgiem, bet arī skumjiem brīžiem.

– Esot Ogrē kā salīdzinoši nelielā pilsētā, ir skaidrs, ka tu lielāko daļu dzīvnieku satiec jau mazā vecumā, kad tie vēl ir kaķēni un kucēni. Šie ir jaukie brīži, kad esi klāt no dzīvnieciņa dzīves paša sākuma. Gluži kā ģimenes ārstiem, kad rokās nonāk pavisam mazs bērniņš. Tā ir arī ar cilvēkiem, kuriem dzīvnieki jau ir ilgāku laiku. Vienmēr pārrunājam, kas jauns noticis viņu dzīvē. Mūsdienās arī viņu slimības mainās tieši klimatisko apstākļu dēļ. Īpaši skaisti brīži ir tad, kad kā ārstei man izdodas izglābt kādus smagus pacientus. Tas arī rada tādu lielu gandarījumu.

– Bet kā ar dzīvnieku aiziešanu? 

– Droši vien daudzi nepiekritīs, bet es teikšu tā: šodien dzīvniekiem ir iespēja aiziet brīdī, kad viņiem ir ļoti slikts veselības stāvoklis, lielas sāpes, dzīves kvalitāte ir kritiski kritusies. Bieži vien cilvēki arī nespēj nodrošināt pienācīgu aprūpi, lai viņu mīlulis savu smago slimību vai mūža nogali pavadītu bez sāpēm. Tad ir tā lielā izšķiršanās, ko darīt. Es uzskatu, ka šādos gadījumos mēs tomēr palīdzam dzīvniekiem un savā ziņā arī viņu saimniekiem. Cilvēkam par to ļoti sāp sirds, bet kustonim tā ir iespēja vienkārši aizmigt mierā un bez sāpēm. 

– Katram saimniekam dzīvnieka zaudēšana ir viņa mazā (kādam varbūt arī lielā) traģēdija.

– Ja esi bijis kopā ar dzīvnieku no kucēna vai kaķēna vecuma, visu ārstējis un arī izārstējis, tad ir tāds brīdis, kad sastopies ar neārstējamu slimību. Kādu laiku izdodas paliatīvā terapija, kur palīdzi dzīvniekam ar zināmas normālas dzīves kvalitātes nodrošināšanu. Un pienāk beigu brīdis. Es cenšos ar dzīvnieku īpašniekiem runāt, ka tieši viņi ir tie, kuri ik dienas redz un ir kopā ar savu mīluli. Saprast, kurā brīdī dzīvnieks dzīvo un bauda dzīvi un kad palikusi tikai eksistence. No dzīves vairs nav atlicis nekāds gandarījums un prieks. Vienīgais jaukais brīdis ir tad, kad saimnieks pienāk klāt pie suņa, kas paluncina asti un ieliek galvu klēpī, taču īstenībā ir ļoti slims un praktiski nespējīgs. Protams, nekad tas nav viegli ne dzīvnieka īpašniekam, nedz arī vetārstam. Tā ir daļa mūsu darba, un, manuprāt, arī ļoti vajadzīgs pakalpojums. Kādā brīdī šādi lēmumi ir jāpieņem. Tā galvenais pieņēmējs ir tikai un vienīgi dzīvnieka īpašnieks. Tie skumīgie brīži būs vienmēr. Bet, jo ilgāk iet laiks, jo vairāk saproti, ka tu šim nelaimīgajam dzīvnieciņam tikai palīdzi. Ir arī iemidzināmi jauni dzīvnieki, piemēram, neaudzināti un agresīvi, kuri pat jau apdraud ģimenes locekļus. Tie ir smagākie brīži, kad redzi – dzīvnieks ir vēl jauns un dzīvot spējīgs, bet te atkal parādās saimnieka problēma, jo suns nav atbilstoši audzināts un dresēts. Īpaši smagi ir tad, kad šīs neārstējamās slimības parādās jau agrīnā vecumā. Tad arī ir tā – rau, vēl jauns suns, bet ar tik smagu diagnozi. Tas ir līdzīgi kā ar bērniem, kuriem mazotnē jau ir neārstējamas kaites vai smagas saslimšanas, kas nozīmē ļoti dārgu ārstēšanos. Tieši tāpat ir arī ar dzīvniekiem. Kad dzīvnieks ir jauns, tad jo sevišķi gribas palīdzēt.

– Ir ļoti svarīgi arī ar savu dzīvnieku palikt kopā līdz viņa pēdējam elpas vilcienam, ja tiek veikta eitanāzija. Paturēt to ķepu, lai mīlulis justos drošāk. 

– Tas viss ir ļoti atkarīgs no īpašnieka. Nevienam šis mirklis nav viegls. Ja saimnieks spēj «savākties» un viņš var ar saviem pēdējiem spēkiem stāvēt blakus, parunāt un paglaudīt, dzīvniekam šī aiziešana būs daudz vieglāka. Tas nav tā, ka īpašnieks noliek suni uz galda un parakstās, aiziet prom, bet dzīvnieks tikai noraugās, kā viņš aizver aiz sevis durvis. Bet ir cilvēki, kuri to nespēj. Piemēram, sākas histērija. Tad ir labāk, ka viss tiek atstāts mūsu rokās un to ķepu patur asistents, nekā histērijā raud saimnieks. Dzīvnieks jau nav muļķis, jo saprot – te notiek kaut kas nelāgs. Tad gan, ja izdodas ar īpašnieku sarunāt, mēs palūdzam iziet no telpas. 

– Dzīvnieka mūžs tomēr ir pietiekami īss, ja salīdzinām ar cilvēka dzīves ilgumu. Tomēr visbiežāk mīļais kaķis vai suns kopā ar saimnieku nodzīvo vairāk nekā desmit gadu, dažkārt pat divas desmitgades. Jo ilgāka ir kopā būšana, jo grūtāk atvadīties no sava uzticamā drauga. 

– Man par to ir grūti tā runāt. Ir jāsaprot tas, ka dzīvnieku mūžs vienmēr būs daudz īsāks par mūsu – cilvēka. Kas attiecas uz to, kad pieņem mājās dzīvnieku, ir jāsaprot, ka dzīvē būs visdrīzāk vēl otrais un trešais. Tas svarīgākais ir pieņemt to, ka garš mūžs un mīlulis ir ļoti labi dzīvojis, pieiet mazliet filozofiski – tu esi dāvājis dzīvniekam to labāko, ko esi spējis. Svarīgākais jau nav dzīves sākums un beigas, bet gan tas, kas notiek pa vidu viņa mūžā. Kā mēs to dzīvi kopā esam pavadījuši. Jāsaprot arī tas, ka pieņemt dzīvnieku savās mājās nozīmē arī to, ka tas būs liels darbs. Tas nav tikai tā – re, paņēmu kaķi vai suni, lai tik dzīvojas. Būt kopā ar dzīvnieku, tā nav tikai izklaide. Ja esi viņa mūžam veltījies tā, kā konkrētajai sugai pienākas, tad ir jauki, ka vari atcerēties tos labos brīžus un saproti, ka tās beigas pienāks nepielūdzami. Paši cilvēki taču arī dzīvo ar domu, ka mani vecāki un vecvecāki būs mūžīgi, nespējot iedomāties, ka viņu kaut kad nebūs. Līdzīgi ir arī ar dzīvniekiem, un tas ir jāpieņem. Cilvēki jau daudzi viņus uztver kā ģimenes locekļus. Savulaik manā praksē bija divas suņu īpašnieces, kur vienai bija pāri par 80 gadiem, otrai – 90. Viņām dzīvnieki jau bija gados veci un slimīgi. Reizēm pasēdējām pie kafijas tases. Un tad viņas arī tā stāstīja: mums abu mūžos kopumā ir bijuši 17 suņi! Sākumā šķiet šoks, kur tik daudz?! Tad bija vēl padomju laiki, ar sliktu profilaksi un aprūpes iespējām, tad dažu sunīšu mūžs bija ļoti īss. Tā ir dzīves patiesība. Un kundzes manis iepriekš stāstīto ļoti labi izprata.

– Minējāt, ka esat dzīvojusi Rīgā. Kā tas notika, ka kļuvāt par ogrēnieti?

– Jau daudzus gadus ar ģimeni dzīvojam Ogrē. Kā jau daudziem rīdziniekiem, ģimenē abi vecāki ir nākuši no laukiem. Arī mani vecāki – māte kurzemniece, tēvs zemgalietis. Līdz ar to vasarās ļoti daudz laika tika pavadīts laukos. Man arī ļoti patika, kas tur notika – visi darbi arī ar cūkām, vistām un govīm. Man tas viss šķita pašsaprotams un pieņemams. Tas viss ļoti patika. Es vienmēr biju domājusi, ka nekad nedzīvošu Rīgā, jo labāk tomēr ir būt laukos. Tā tas nenotika, un dzīvoju pilsētā, līdz ar to sapnis nepiepildījās. Tagad dzīvoju salīdzinoši zaļā pilsētā, turklāt tepat pie mājas ir arī meža masīvs. Esam ļoti priecīgi, ka no Rīgas pārcēlāmies uz Ogri. 

Vispār tas notika likumsakarīgi. Vīrs sāka strādāt klīnikā Ogrē. Mums abiem vienmēr ir bijis sapnis par savu klīniku. Tad, kad bija jau iegūta pieredze un bērni paaugušies, tad vietu, kur sākt savu praksi, izvēlējāmies tieši Ogri. Mēs visi esam ļoti laimīgi, ka esam šurp nonākuši, arī mani vecākie dēli. Viens no dēliem tagad dzīvo pie manas mammas Rīgā, bet viņš arī sapņo par to, ka, tiklīdz būs iespēja, atgriezīsies Ogrē. Esam iemīlējuši šo pilsētu. Rīgas tuvums ir ļoti ērts, bet tajā pašā laikā mēs dzīvojam pilsētā, kas ir zaļa un ar draudzīgiem cilvēkiem. Tas ir tas mazās pilsētas šarms. 

– Kas visvairāk piesaista Ogrē?

– Es vienmēr teikšu tā: Rīga ir mūsu galvaspilsēta un valsts seja. Tā ir lielākā pilsēta Latvijā. Vieta, kur koncentrējas visa kultūra. Arī skaistā vecpilsēta, lai gan arī Ogrē ir ļoti daudz skaistu ēku ar dvēselīti. Ogre šobrīd ir tā vieta, kur es jūtos laimīga. Tā ir zaļa. Te ir uzauguši mani bērni. Šīs ir manas mājas, bet Rīga ir tā, kurā es vienmēr atkal viesojos, jo tā ir arī vieta, kur koncentrējas visa galvenā kultūra. Reizi mēnesī braucam uz kādu koncertu vai teātra izrādi. Katrs, kurš gribēs, vienmēr Rīgā atgriezīsies, jo tā ir savā ziņā mūsu pilsoniskā sirds. Ogre ir manas mājas, un esmu vienmēr laimīga te atkal būt.