Man XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki iesākās jau nedēļu pirms noslēguma koncerta, kad notika pirmais mēģinājums kokļu koncertam «Dzīslojums» Dailes teātrī. Svētdien un pirmdien mēs cītīgi mēģinājām no agra rīta līdz vēlam vakaram. Otrdien saņēmām pēdējos norādījumus, un tad jau laiks bija ģenerālmēģinājumam un vakarā arī pašam koncertam. 

Visvairāk šajā kokļu koncertā izcēlās tā režija. Citus gadus arī pasākuma vadītājs ievadīja dziesmas ar kādu sakāmo, bet šogad šķita, ka sakāmais ir vairāk nekā parasti. Neteiktu, ka tas ir slikts jauninājums. Tomēr, esot uz skatuves, šķita, ka paši skaņdarbi tika nedaudz atstāti otrajā plānā. Arī apjautājot paziņas, kas bija atnākušas uz koncertu, daļa minēja, ka dziesmu pieteikumi varēja būt sirsnīgāki un nedaudz īsāki. Bet kopumā koncerts ir bijis «ārkārtīgi aizkustinošs un neaizmirstams» – minēja draudzenes mamma.

Mani ļoti pārsteidza, cik kvalitatīvi bija nodalīta koncerta pirmā daļa (tradīcijas un senatne) ar otro daļu (modernais un jaunais) – gan tērpos, gan skaņdarbos, gan tekstos, gan mūziķos. Pati spēlēju koncerta otrajā daļā. Vienmēr ir lepnums un gandarījuma sajūta atrasties uz skatuves ar talantīgiem un centīgiem mūziķiem un fantastiskiem diriģentiem. Mums koncerta noslēgumā bija arī neliels pārsteigums – uz pēdējo dziesmu pievienojās solists, Latvijā pazīstamais reperis Fiņķis. Protams, dabūju arī viņa autogrāfu. Tas bija jauks veids, kā apvienot jauniešiem mīļu un pazīstamu latviešu mūziķi ar kokles spēli.

Nākamajā dienā pēc koncerta es ar skolotāju un vēl vienu koklētāju no ansambļa gājām skatīties «Dzīslojuma» atkārtojumu Doma laukumā. Apkārt sēdēja arī daži tūristi, kas skatījās, kā tad skan tas latviešu instruments kuplā skaitā. 

Visā mēģinājumu steigā nebiju paspējusi dzirdēt nevienu skaņdarbu no pirmās daļas. Tāpēc Doma laukumā, kad pirmo reizi to izdzirdēju, sāku aplaudēt. Apkārtējie nedaudz šķībi paskatījās, un tikai tad attapos, ka koncertu skatos ierakstā, nevis Dailes teātrī. 

Vēl joprojām grūti aptvert, ka biju daļa no kaut kā tik liela un skanīga. 

«Dzīslojums» patiesi bija koncerts ar plašu programmu un pārdomātu organizāciju. Milzīgu paldies vēlos teikt visiem komponistiem, bez kuriem mēs nezinātu, cik daudzpusīgi var skanēt kokle – no zināmām tautasdziesmām līdz pat mūsdienu pasaulē plaši pazīstamām popdziesmām un filmu tēmām. Skatītāji (un arī dalībnieki) bija pārsteigti, ka uz kokles var nospēlēt Billijas Eilišas dziesmas, tēmas no filmām «Adamsu ģimenīte» un «Harijs Poters». 

Gavilē visa tauta

Pirms noslēguma koncerta visi svētku dalībnieki, organizatori un tie, kas palīdzēja īstenot šos tradīcijām bagātos pasākumus, devās svētku gājienā. Uzreiz jāpiebilst, ka šogad gājiena īstenošana bija vienreizēja! Katram novadam bija noteikts iziešanas laiks, un tas tika arī īstenots. Parasti visi jau ir pieraduši, ka gājiens kavēsies un nāksies nīkt. Ne šogad. Gājiens ritēja raiti, kas pastiprināja arī visas nedēļas laikā sakrājušās emocijas. 

Acīs sariesās asaras, kad gājienu vēroja visu paaudžu cilvēki, no jaundzimušajiem līdz senioriem. Bija sajūta, ka visa Latvija apstājas un uzgavilē. Mazākie skatītāji izstiepa rociņas, lai «iedotu pieci» dalībniekiem. Es, iedama ārpusē, saplaukšķināju visas mazās rociņas. Pieaugušie to redzēja un arī sāka stiept savas rokas. Tajā brīdī, kad «iedevu pieci» vienai jaukai omei, sirds izkusa. 

Gājiena laikā mūsu kokļu ansamblim uzgavilēja arī daži no «Dzīslojuma» diriģentiem. Tas šķita kā augsts pagodinājums, ka tevi atceras, un, pat ja mēģinājumos izskanēja kādi stingrāki vārdi, koncertā un pēc tā visi līksmoja un gavilēja. 

Es uz gājienu braucu ar tramvaju un, protams, krāsojot lūpas, nedaudz aizkavējos, tāpēc tautastērpā dabūju skriet pa Rīgas ielām. Biju pie pēdējā krustojuma, kam jātiek pāri, un tramvajam luksoforā iedegās zaļā gaisma, nodomāju, ka viss cauri, kavēšu gājienu. Bet nē. Tramvajs mani laipni pagaidīja. Tajā brīdī sapratu, cik ļoti vienota ir Latvijas tauta. Tajā dienā visa nācija sanāca kopā un palīdzēja, kā katrs varēja. 

Te aust jaunie patrioti

Noslēguma koncertā «Te – aust» diemžēl nokavēju dažas pirmās dziesmas, bet, ienākot iekšā, sāka skanēt Latvijas valsts himna. Ieraudzīju draudzeni, un mēs abas apstājāmies celiņa malā un, skatoties uz estrādi, dziedājām «Dievs, svētī Latviju». Himnas vidū man blakus apstājās vēl viena meitene, un mēs nu jau trijatā vienojām balsis Latvijai. Tas bija patiesi maģisks brīdis. Visi apstājās, visas domas pārtrūka, visas sarunas noklusa, bet sirdis savijās kopā. 

Noslēguma koncertā visvairāk asaras nobira pie dziesmas «Veltījums dzejniekiem». Iedomājos, ka tik daudz talantīgu un patriotisku dzejnieku bija spiesti slēpt savas patiesās jūtas un emocijas okupācijas laikā. Kā viņi diez justos, redzot, ka tūkstošiem tēvzemes bērnu kopā dzied viņu tekstus? Tā domājot vien veselu Daugavu var pieraudāt. Pirms «Veltījuma dzejniekiem» pasākuma vadītāji sauca dzejnieku vārdus un koristi to uzvārdus. Brīdī, kad tika saukta Elza Rozenberga, asaras man bira kā pērles, jo pirms dažiem gadiem uztaisīju Aspazijas tetovējumu. Prātoju, vai viņa savā laikā jau zināja, cik liela ietekme viņai un viņas darbiem būs, to, ka ilgu laiku pēc viņas aiziešanas aizsaulē skolās mācīs viņas dzeju un Dziesmu svētkos viņu godinās un pieminēs, un ka mēs dzīvosim brīvā un stiprā Latvijā?

Emocijas šajā koncertā bija juku jukām. Pat mazākie dalībnieki apzinās, cik nozīmīgi šie svētki ir mums kā tautai un ko tas simbolizē latviešiem un viņiem pašiem. 

Skolas ēdiens un rētas uz ceļiem 

Saspringtas diskusijas sociālajos tīklos izraisīja svētkos nodrošinātā ēdināšana dalībniekiem. Nezinu, kā tas bija citiem, bet koklētājus pusdienās baroja 22. vidusskolā. Ēdiens kā parastas skolas pusdienas, nekas īpašs. Nebija jau arī tā, ka gaidījām restorāna kvalitātes steikus un austeres ar šampanieti. Bija sajūta, ka atgriezos skolā pusdienu starpbrīdī. Vienīgais, ko prasījās, bija vairāk salātu un zaļumu. Bet kopumā normāli.

Brokastis mums nodrošināja mūsu pārstāvētais novads, jo piedalījos ar Pierīgas kolektīvu. Tās bija ļoti adekvātas – riekstiņi, žāvēti augļi, bulciņa, suliņa, batoniņš un ābolītis. 

Vakariņas koncerta dienā saņēmām paciņā. Tur bija gaļiņa, maizīte, burkāni, suliņa un tamlīdzīgi. Nekā pārspīlēti daudz, bet pietiekami un garšīgi. 

Vēlreiz minēšu, ka nezinu, kā baroja dejotājus vai koristus. Bet tās dienas, kad notika mēģinājumi un koncerts, es mājās ieekonomēju uz pārtiku. Protams, dažreiz sagribējās vēl kādu saldumiņu vai ko līdzīgu, bet kopumā paēst varējām labi. 

Debesis svētku nedēļā dzīvoja līdzi dalībniekiem, te raudot lietus lāses, te saules stariem smaidot vai aiz noguruma apmācoties ar mākoņiem. Mums, koklētājiem, tas sevišķi neko nemainīja. Mana māsa smējās, kāpēc koklētājiem dalībnieku somā ir trīs lietus mēteļi, vai baidās, ka Dailes teātrī sāks tecēt jumts. Gājiena un noslēguma koncerta laikā spīdēja saule, tāpēc šogad tiku sveikā cauri no izmirkšanas. 

Dejotājus, manuprāt, laikapstākļi ietekmēja visvairāk, jo viņiem brīžiem nācās dejot uz slapjas un slidenas zemes. Un tika pārtraukts viens koncerts. Sabiedrība pēc tam arī diskutēja par segumu Daugavas stadionā, uz kura dejotāji mēdza krist. No bildēm izskatās, ka tas ir tas pats segums, uz kura man nācās dejot vairākus gadus atpakaļ. Nav ideālākais variants, bet vismaz nav jādejo dubļos. Gadā, kad dejoju uz šī seguma, es nokritu un pārsitu celi. Rēta vēl joprojām ir. Bet es to uzskatu kā nelielu suvenīru. 

Vai ir jēga mainīt segumu? Domāju, ka jā. Tomēr tas nav dažu gadu jautājums, tur ir nepieciešams liels finansējums un jāsaprot, vai vispār ir kaut kas labāks un drošāks. Bet labāk sākt domāt par šo agrāk, nevis gaidīt, kad notiks kaut kas tiešām katastrofāls.

Ir ļoti grūti uz papīra aprakstīt visu, kas tika piedzīvots un sajusts šajos un iepriekšējos Dziesmu svētkos. Tas vienmēr ir kā atgādinājums par piederību Latvijai un latviešu tautai. Šī gada sauklis «Nāc gavilēt» apraksta tieši to, ko latvieši svētku nedēļā darīja – gāja un gavilēja. Patīkami redzēt, ka mēs neaizmirstam par mūsu saknēm un cilvēkiem, kas cīnījās, lai mums ir brīva Latvija. Šī ir svēta tradīcija, kurai jāturpina dzīvot un attīstīties!