Patiesībā nav nekādas nejaušības. Pēdējo reizi Ērgļos viesojāmies aizvadītā gada septembrī Dzejas dienās, bet pirms tam augustā svinējām «gadu simteņa» notikumu Ērgļos – Ērgļu vidusskolas mūzikas pedagogam, Skolu jaunatnes dziesmu svētku virsdiriģentam, pūtēju orķestru diriģentam, vairāku koru diriģentam, vīru kora «Gaiziņš» galvenajam diriģentam 30 gadu garumā, vairāku paaudžu cienītajam un mīlētajam Skolotājam Jānim Sprancmanim – 90 gadu jubileju! 

Bet tagad mēs – vīru ansamblis «Malduguns» – braucam uz Ērgļiem, kur atbildīga uzstāšanās Ērgļu Saieta namā. Ja teiktu, ka brauciens bez raizēm, tad nu gan būtu nedaudz piemelots. Jo koncerta programmā Ērgļu jauktā kora, Ērgļu Mūzikas skolas pūtēju orķestra, bērnu deju kolektīvu uzstāšanās. Zinot, ka skatītāju rindās būs arī diriģents Jānis Sprancmanis, nedaudz uzspēlētā bezrūpība nemaz tik vieglus brīžus nesolīja… Gadu gaitā Madonas novada skatuves iemēģinātas arī Jumurdā, Sausnējā, Liepkalnē, Vestienā, Lauterē… Bet ik vieta no vietas, ik reize no reizes tik atšķirīgas, ka paļaušanās uz kaut kādu pieredzi šoreiz būtu nevietā. Arī «Malduguns» šajā sastāvā sadziedājies tikai nepilnu gadu. Esmu pateicīgs vīriem, kas paši mudina pie skanējuma kvalitātes piestrādāt pamatīgāk. Tas ir atsevišķs temats, bet tagad gribas izkratīt sirdi par fenomenu, kas rada noskaņojumu, ko gandrīz varētu saukt par laimes sajūtu, kas nepazīst falšumu. 

Ir burvīgs dienas sākums, un dziedoņu noskaņojums ieņem starta pozīcijas. Bez šo rindu rakstītāja allaž visi atbildīgā strīpā: Vilnis Sirsonis, mūsu pagasta pārvaldes vadītājs; Ģirts Paisums, profesionāls angļu – latviešu, latviešu – angļu valodas tulks, kas pagasta ievērojamam pulciņam māca angļu valodu; Vitauts, kas dūšīgi raujas savā lauku saimniecībā, un diez vai kādam ir zināms, ko viņš neprot. Vīrs ar zelta rokām. Miervaldis Līcītis – Madlienas jauniešu volejbola treneris, ar saviem puikām startē valsts mēroga volejbola čempionātā. Pašlaik atrodas Grieķijā, tāpēc jāiztiek četratā, kas mūs galīgi neuztrauc: zinām, ko varam, cik spējam. Nevaru nepateikt, ka esam draudzīgs pulciņš, un manai pašapziņai mazliet glaimo tas, ka visi ļoti respektē stingrās prasības un vīru izaugsme ir kaut lēna, bet konsekventa. Kamēr te sentimentāli apceru, esam jau Kaķaraga augstajā kalnā, vēl slaids nobrauciens lejā un atkal augšā – Anduļēnu kalnā. Tas liecina, ka Ērgļi jau klāt. Arī mums, kas pie šīs elpu aizraujošās Dievzemītes pieraduši, sirds iesitas straujāk, bet Ģirtam, kas uz Ķeipeni nesen atnācis no Laidu ciema Kuldīgas pusē, izsprūk pats no sevis: «Eu, te jau veseli Karpati!» 

Ērgļu Saieta nams sagaida saposts, gluži kā no jauna dzimis. Laipni starodama, mūs sagaida pati šīs kultūras citadeles vadītāja Sandra Avotiņa. Zāles durvis plaši vaļā, ieejot paveras apburošs skats. Nemaz nepārspīlēju, ka otru tādu neesmu redzējis. Nozīmīgā vietā svētku egle, skatuve grūti aprakstāma skaistuma apgarota, apgaismojuma šķitums salāgots tā, ka it kā esam nonākuši mežmalā, kur pievakares blāzma gādā ne vien par gaismas kontrastiem, bet viss ieskauts tik zilganbalta sniega vizuālā dvesmā, ka apzīmējums – burvīgi – šķiet pārāk bikli teikts. Kā pasakā? Nē, kā dzīvē, kur kopējo gleznu rada arī īsti ziemīga daba. 

Svinīgo koncertu atklāj Ērgļu apvienības pārvaldes vadītāja Elita Ūdre. Starp mums runājot, jebkurā vadītājā no visām viņa amata kvalifikācijas prasībām visaugstāk vērtēju to, ka priekšnieks ir vienkāršs un bez mazākām iedomības vai augstprātības pazīmēm. Par godu patiesībai, šajā ziņā Ērgļu ļaudis savējo Elitu vērtē ļoti augstu. Arī šoreiz ar sirsnīgiem vārdiem un dzidru smaidu acīs pašvaldības vadītāja sveic savus ļaudis un pateicas par sabiedrisko rosību. Ērgļu Saieta nama vadītāja Sandra Avotiņa izsniedz pateicības seniorēm, kas aizrautīgi un nozīmīgi darbojušās Ziemassvētku tirdziņā. Silti, sirsnīgi, mājīgi. 

Un nu koncerts, uz kura afišas kā īpaši gaidīts viesis «gratulēts» Ķeipenes vīru ansamblis «Malduguns». Pacilājoši, bet ne iedomīgi. Koncertu ievada «Ērgļu jauktais koris» – diriģente Marika Slotina-Brante, kas itin jaukā skanējumā iepriecina skatītājus, klausītājus ar dziesmu izlasi no Raimonda Paula Dziesmu svētku programmas «Manai Dzimtenei», kas jūsminās Maestro mūzikas pielūdzējus Mežaparka estrādē «Sidraba birzs» – kā īstos lielajos Dziesmu svētkos. Par to, kā šo svētku organizētāji nav spējuši pagodināt Raimondu Paulu bez rūgtuma paša Maestro sirdī, pašlaik vairāk ne vārda. Īpaši jūtīgi noskan Raimonda Paula «Mēmā dziesma» ar Jāņa Petera vārdiem, kuri liek skudriņām tekāt pa visu augumu: 

«Pār tevi liecas mēmi zari,
Bet varbūt tās ir stabules
Un es kā mēmais, es kā mēmais,
Bet ja nu jūra esmu es

Un ja nu viss ir dzīvs un ziedošs,
Un pelnos vīru kori dun…»

Dziesmai «Atziedi, dvēsele!» ar Leona Brieža vārdiem sevišķa pacilātība, jo tieši pirms 10 gadiem šī dziesma Jāņa Sprancmaņa vadībā skanēja Ērgļu vidusskolas absolventu kora izpildījumā, kur otrā basa vietu laimējās ieņemt arī šo rindu autoram. Atmiņas dzīvas un smeldzīgas: atkal gadi, gadi, gadi… Tā kā «Malduguns» repertuārā svēta vieta Raimonda Paula «Svētvakaram» ar Imanta Ziedoņa vārdiem, elpu aizturējuši, klausāmies to jauktā kora sniegumā. Vēl pāris dziesmas, un skatuvi piepilda paši mazākie – divus, trīs gadus vecie mazie bērnudārza ķipari no deju kolektīva «Pienenīte» (vadītāja Antra Grinberga). Tas ir vecums, kad bērnam veidojas un nostabilizējas atmiņa. Labi atceros sevi. Vakaros, guļot mazajā gultiņā, satraukti domāju: kā tas ir, ka tas, kas bijis, nepazūd, bet paliek atmiņā, cik tas ir burvīgi, pat drusku biedējoši, ak, tas taču pieder man un nepazūd… 

Droši vien arī skolas darba iespaidā jebkura koncerta, notikuma īpaša marka, brends jeb zīmols – sauc, kā gribi – ir bērni. Kad redzam, kā maziņie mākslinieki «pekainām» kājiņām ritmiski kūņojas ritmā un veido dejas rakstus, sirsnībā atmaigst dvēsele. Dejo arī lielākie – Ērgļu skolas 1.–3. klašu dejotāji. Visi stalti, iznesīgi un tautas tērpos: «Pēdiņas sniegā», «Čību čābu», «Sirsniņ, cālīt, čabulīt!», «Latviešu pāru deju svīta», «Vār, māmiņa, piena putru!». Jā, Ērgļos joprojām ir Mūzikas skola, kuras pūtēju orķestris spēlē arī šeit, Saieta namā! Orķestra vadītājs Pēteris Leiboms ir mūziķu dzimtas leģenda. Pētera vectēva vadīti, Sausnējas pūtēji savulaik bija spēcīgākie tuvā un tālā apkārtnē. Vectēva mūzikas gājumu turpina Pēteris, kas savulaik spēlēja burvīgajā Ērgļu orķestrī «Propoliss». Ko vēl piebilst? Pavisam jauniņie pūtēji spēlēja skanīgi, muzikāli un pacilājoši!

Un tad mūsējais «Malduguns» uznāciens. Brīvi, atraisīti, bez lieka uztraukuma. Kā mums gāja? Neērti stāstīt, var izklausīties pēc dižošanās. Gāja labi un skanēja arī. Kad publika aplaudēja vareni un vairākās dziesmās skanēja «bravo!» saucieni, biju spiests pajokot, ka mums kā «Mērnieku laikos» pašiem savi aplaudētāji, fani līdzi no mājām… Kā nu bija, tā bija. Bet viens nu ir skaidrs, ka draudzība ar kaimiņu (Madonas) novadu nodrošināta ilgam laikam. Pēc koncerta Sandra mūs apdāvina ar dāvanu maisiņiem, kuru saturs turams noslēpumā. Sirdi atvieglo Jānis Sprancmanis, kura pirkstu krampis tāds pats kā jaunībā: nē, viņš nekritizēja, neglaimoja, vien līksmi noteica: ko nu par jums runāt! Kā tad ar to laimes sajūtu? Likās gana diezgan. Bet mājup braucienā iegājām Taurupes mazajā kafejnīciņā ar zīmīgu nosaukumu «Kurmis». Tur mūs tik laipni un gardi pamieloja, ka beidzot laime bija pilnībā.